Sanija ir Norvēģijas čempione ratiņregbijā, bet viņa atceras, ka skolā sporta stundas bērniem ratiņkrēslā izpalika. Pacēlājs uz sporta zāli bija tik lēns, ka stunda jau beidzās, kamēr abi klasesbiedri ratiņkrēslos izceļoja augšup un lejup. Arī ārstnieciskajā vingrošanā bērni tika nodarbībās nodalīti.
Šādu stāstu Latvijā ir simtiem. Vides pieejamības uzlabošana skolās bērniem ar invaliditāti ļautu krietni labāk integrēties sabiedrībā un tieši sportam te ir liela loma. Sanija uzsvēra, ka sporta stundās rodas vienotības sajūta, jo var kaut ko darīt kopīgi, un ir nodarbes, kurās var iesaistīties arī ratiņkrēslā.
"Kaut ko jau var darīt, paspēlēt bumbu, [veikt] dažādus vingrinājumus rokām un kājām," nepieciešamību iekļaut sporta nodarbībās arī bērnus ar invaliditāti uzsvēra Sanija. "Nav tā, ka tāpēc, ka viņš nevar paskriet, viņš nevar neko. Sports ir diezgan svarīga sastāvdaļa, kas tev var atgriezt dzīvesprieku, ja atrodi kaut ko, par ko iededzies un kas dod prieku."
Sportam ir milzīga ietekme uz cilvēka pašsajūtu – to Sanija saprata Norvēģijā, izcīnot valsts čempiontitulu ratiņregbijā. Vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti Norvēģijā ir krietni augstākā līmenī, un nav sarežģījumu bez citu palīdzības tikt zālē un iesaistīties spēlē. Protams, Norvēģijas un Latvijas iespējas finansiālajā ziņā ir dažādos līmeņos.
Sanijai sports ļauj sajusties kā pirms traumas, un ratiņregbijs viņu uzrunājis īpaši, jo spēlē ir gan kontakts un sadursmes, gan tiesnešu iejaukšanās. Pēc Sanijas teiktā, ratiņregbijs ir viens no sporta veidiem, kas cilvēkiem ar invaliditāti nav mazkustīgs.
Latvijā ir spējīgi sporta skolotāji, kuriem izdomas netrūkst, lai spētu stundās izveidot interesantu programmu visiem, bet jāsāk ir ar to, lai bērns vispār tiktu līdz sporta zālei. Sanija arī aicina pamainīt domāšanu un pielāgot vingrinājumus, bet viņa nešaubās, ka visi bērni var darboties kopā arī sporta stundās.
