Sarunā ar Latvijas Radio žurnālistu Gunāru Jākobsonu dziedātājs stāsta, ka viņa fiziskajai attīstībai pamatus jau no bērnības licis tēvs – vispirms ar ik rīta skriešanu, vēlāk puisi pievēršot vieglatlētikai, hokejam, basketbolam, volejbolam... Laba fiziskā forma noderējusi arī visus uz skatuves aizvadītos gadus.
Protams, bērnībā, jaunībā galvenā izglītība saistījās ar mūziku, līdz mācībām mūzikas vidusskolā Cēsīs – daudz arī sportots, jo, kā saka mākslinieks – jo vairāk tev ir uzlikts, jo vairāk vari izdarīt. Pētersons saka: „Sportā ir kaut kāda maģiska burvība – izspiest no sava ķermeņa ārā to, ko varbūt pat neesi gaidījis. Tas ir brīnišķīgi – ka tevī rada izbrīnu katru dienu tas, ko tu sev vari sniegt ar savu ķermeni. Tētis mani trenēja no bērnu dienām plašā spektrā, tas man vēlākajā dzīvē ļoti palīdzēja. Viņš pats startēja senioru mačos, rādīja man labu paraugu.”
Kas ļāvis sporta un mūzikas mūzām mākslinieku vienlaikus aplidot? Mākslinieks saka: „Grūti pateikt, bet varbūt tas ir šūpulī ielikts. Tā varētu būt stipra hipotēze, ka caur mammu un tēti ielikti manī sapņi, varēšana, gribēšana…, varbūt viņu dzīvē nepiepildītie vai daļēji piepildītie sapņi. Tēvs bija ļoti sportisks, arī ar mūziku saistība – mājās mamma dziedāja kopā ar tēti, medicīnas institūtā mācoties, viņa dziedāja ansamblī, viņai bija lieliska balss. Šie divi ceļi man ielikti šūpulī, un tas arī ir mans dzinējspēks.”
Inga Pētersona vēlējums mūsdienu sportistiem pirmsolimpiskajā gadā: „Noticēt un nenobīties!”