Sports ļoti palīdz gan elpošanai, gan stresa savaldīšanai, jo orķestrī spēlē dzīvi cilvēki, nevis mašīnas. Gaidot partitūrā sarežģītu vietu, Māgurs ir pārliecinājies, kā pulss kāpj, un papildu spriedzi rada apziņa, ka viss apstāsies, ja savu daļu precīzi neiespēlēsi. Tāpat skriešanā pulss ir augsts, sirds ārdās, un jāiemācās to kontrolēt, paskaidroja mūziķis, kurš spēlē arī Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī.
Sēdēt ar televizora pulti dzīvesspara pilnajam mūziķim ir daudz grūtāk nekā 100 reižu atspiesties.
Viņš smej, ka nezina, ko atbildēt 150 kilogramu smagam cilvēkam, kurš vaicā, kāpēc Māgurs sevi sportā tā moka. "Tajā brīdī es nezinu, ko lai atbild. Kurš te ko moka?" vaicā sportā enerģiju gūstošais vīrietis.
Pirms pāris gadiem karatē nometnē Māguram bija septiņi treniņi dienā un vakarā vēl skriešana. Viņš atceras, ka katrā treniņā bija tikai kāda minūte, kad patiešām jācīnās ar sevi, toties rodas pavisam cita izpratne par to, kas ir grūti. "Tajā vasarā man likās, ka es metru virs zemes lidoju. Tā ir tāda sajūta, ko nevar ne nopirkt, ne aprakstīt, vienkārši viņa ir, un tu tā kā lido. To gribas vēl un vēl," mūziķis atklāj savu motivāciju, kas palīdz arī celties sešos no rīta.
Pirms tubas spēlēšanas Māgurs iesildās muzikāli, bet
laba fiziskā forma noder arī, spēlējot orķestrī, jo Lielās ģildes zālē sliktās ventilācijas dēļ trūkst skābekļa.
Viņš neslēpj, ka reizēm orķestrī sev jākniebj visās maliņās, lai pēc rīta treniņa un padsmit kilometru noskriešanas "neatslēgtos". 
Latvijas Mūzikas akadēmijas docētājam Raivim Māguram ir cienījams personiskais rekords pusmaratonā – viena stunda 36 minūtes un 37 sekundes. Viņš arī apbrīno Čehijas hokeja veterānu Jaromīru Jāgru, kurš teju 50 gadu vecumā līdzvērtīgi spēlē kopā ar divdesmitgadniekiem.
Ne sportā, ne mūzikā Māgurs nav dzirdējis, ka kāds izcilnieks intervijā medijiem būtu teicis, ka ir grūti. Tie, kam ir "grūti", līdz intervijām nemaz netiek.
