«Sapņu fabrikā» zāles vidū uzcelts nožogojums, kas aizņem pusi no zāles. Barjeras ir augstas, laukuma katrā pusē vārti no metāla. Šeit notiek treniņi sporta veidam, ko sauc par velo polo. Lai to spēlētu, nepieciešamas komandas, katrā trīs cilvēki, kas, braucot ar velosipēdu un izmantojot polo nūjas, cenšas bumbiņu iedzīt pretinieka vārtos. Ar kājām pie zemes skarties nedrīkst, un velosipēds jāvada ar vienu roku.
Latvijā šo spēli spēlē jau trīs gadus. Spēlētājs Reinis stāsta: «Fantastiska alternatīva, kad ārā ir slikts laiks - varam būt telpās uz velosipēdiem. Un kompānija esam nolasījusies draudzīga. Patīkama aktivitāte.»
«Gribējās uzspēlēt, pamēģināt, ka tas ir kaut kas jauns. Sākumā bijām, trijatā un tad jau pirmajā mačā trīs pret trīs savācās,» par to, kā sācis spēlēt velo polo, stāsta Matiass.
Savukārt Kaija min, ka sākās viss ar «fiksīšu» lietām, un tad līdzīgi domājošie sāka spēlēt polo un arī viņa nolēma pievienoties.
«Sākām spēlēt ar PSRS mantojumiem, ko katrs atrada šķūnīšos un ko katram nebija žēl…,» skaidro Jānis, rādot savu velosipēdu. Rokas bremzes ir tikai vienā pusē, bet strādā gan uz priekšējo, gan uz aizmugurējo riteni. Priekšā spieķiem uzlikts vairogs.
Pēc trīs gadu velo polo spēlēšanas sataisītas nūjas, velosipēdi pielāgoti, atrasti kāju, roku, galvassargi, un treniņi notiek trīs reizes nedēļā. Spēlē gan rīdzinieki, gan arī valmierieši. Ir arī meitenes. Komandas «Terpentīns», «Ūsiņš jāj» un arī «Mīt-tīm» paspējušas piedalīties arī starptautiskajās sacensībās Polijā.
Bez traumām šajās sacensībās neiztikt, tāpat kā treniņos. Artūrs ar Jānis stāsta, ka ar bumbiņu var dabūt pa kājām, ar nūju pa seju, acīm, kaklu. «Jānim jau forša ķivere - priekšā ar restītēm. Es tādu neizmantoju, man jāsamierinās,» teic Artūrs.
«Rudenī īkšķi aizliecu. Nokritām visi čupiņā un vēl joprojām sāp. Es jau pie ārsta negāju. Ar nūju pa aci arī dabūju, vienkārši pie borta stāvēju,» par traumām saka Jānis.
Spēle ir aktīva. Lai gan tā vēsturiski notikusi zālājos, tagad pasaulē pilsētās to spēlē dažāda vecuma ļaudis uz asfaltētiem laukumiem. Tieši laukuma trūkums un vienīgais atbalsts no pašiem spēlētājiem ir tas, kas satrauc. Tāpat arī gribētos vairāk dalībnieku un sajūtu, ka sports attīstās.
Gribētos, lai būtu vairāki vienkārši laukumi, Rīgā vismaz četros dažādos rajonos. Un, lai braucot garām, cilvēki vienkārši spēlē. Lai tas notiktu tāpat, kā spēlējot futbolu, - vēlmes pauž spēlētāji.
Velo polo spēlē visā pasaulē, tas sācies kopā ar velosipēdu lietošanas laiku, un sporta veids pārņemts no komandu sporta - polo, kur cilvēki jāj ar zirgiem un arī dzenā neliela izmēra bumbu. Tagad tas izvērties plašāk, un arī Latvijas spēlētāji cer, ka pieaugs gan spēlētāju, gan atbalstītāju skaits, gan arī prasmes un iespējas sevi apliecināt ārpus Latvijas.
