Izlases sportists Andris Jubelis: Orientēšanās karaliene ir garā distance

Siguldas pusē turpinās 35.pasaules čempionāts (PČ) orientēšanās sportā. Līdz šim sporta veida gada centrālais notikums risinājās kādā no lielvalstīm, taču pērn labākie pulcējās Igaunijā, bet šogad priecē Latvijas līdzjutējus Siguldā un Rīgā. Lsm.lv aprunājās ar Latvijas izlases puišiem pirms intesīvo sacensību noslēdzošā starta garajā distancē, kas pasaules labākos orientieristus Siguldā izaicinās sestdien, 11.augustā, no plkst.12.

Zviedrijā dzīvojošais un studējošais Rūdolfs Zērnis nāk no Saldus un 35.pasaules čempionātā ieguva 22.vietu sprintā, kā arī 23.vietu vidējā distancē, kas bija augstākie sasniegumi starp mājiniekiem individuālajās distancēs. 

Kā vērtē savu sniegumu pasaules čempionātā?

Rūdolfs Zērnis: Esmu apmierināts ar parādīto sniegumu sprintā un iegūto rezultātu, jo šis bija mans pirmais sprinta fināls pasaules čempionātā. Uzstādīju arī pašlaik savu personīgi labāko rezultātu. Sprints Vecrīgā bija interesants, dinamisks, ar dažādiem ceļu variantiem. Arī sanākušo līdzjutēju atbalsts bija jūtams visas distances garumā, kas deva papildu motivāciju.

Ko Tev nozīmē dalība pasaules čempionātā?

Rūdolfs Zērnis: Pasaules čempionāts orientieristiem ir gada centrālais notikums, un tā norise Latvijā padara to tikai īpašāku.

Pastāsti par gatavošanās procesu!

Rūdolfs Zērnis: Pēdējo divu mēnešu laikā uzmanība tika veltīta treniņiem, lai pēc iespējas labāk sagatavotos čempionātam un apvidiem, kuri gaidāmi Siguldā. Pats esmu no Saldus un Kurzemes apkārtnē meklēju apvidus un mežus, kuri kaut nedaudz līdzinātos Siguldas apkaimei. Protams, aizvadīju arī vairākas nometnes Siguldas un Cēsu apkaimē, kas noteikti nāca par labu sagatavošanās posmā. Tas, ka čempionāts notiek mājās gan negarantē labus rezultātus. Arī pārējās valstis mērķtiecīgi gatavojas un aizvada daudzas treniņnometnes tieši Latvijā, lai čempionāta laikā nebūtu nekādu pārsteigumu.

Kā vērtē izredzes cīņā ar planētas labākajiem orientieristiem?

Rūdolfs Zērnis: Māju sienas gan, protams, dod iespēju parādīt labu sniegumu un iegūt augstvērīgu rezultātu. Tikai jautājums, vai tas tiek izmantots. Pēdējos gados meža stafešu sacensības ir kļuvušas ļoti dinamiskas, kur rezultātu izšķir nelielas kļūdas 10 sekunžu robežās vai pat sprinta finišs. Domāju, ka Latvijas izlasei ir labas iespējas. Ja pagājušā gada Pasaules kausā Cēsīs izcīnājām 5. vietu, esot turpat aiz orientēšanās lielvalstīm, tad kāpēc gan nepacīnītos ar pašiem labākajiem?

Andris Jubelis ir stafešu skriešanas speciālists, bet sestdien, 11.augustā, pasaules čempionāta noslēdzošajā dienā startēs arī garajā distancē. Sprinta jauktajās stafetēs Rīgā Āgenskalna ielās Jubelis demonstrēja komandas labāko sniegumu un izcīnīja 13.vietu trešajā etapā, bet vīru stafetēs Turaidas mežā komandā skrēja pirmo etapu un konkurentus pārsteidza, uzskrienot Turaidas kalnā, kā pats vēlāk izteicās, “labākajās "Stirnu buka" tradīcijās” un stafeti Edgaram Bertukam nododot kā pārliecinošam līderim un līdzjutējiem dodot cerību par kaut ko vairāk nekā pēdējos divos pasaules čempionātos izcīnītajām 7.vietām.

Esi stafešu skrējējs, vai varat cīnīties par augstām vietām?

Andris Jubelis: Pērn Pasaules kausa posmā Cēsīs stafetē bijām piektie. Pilsētas sprintā par medaļām nevaram cīnīties, bet par TOP 6 varam. Mums ir laba sprinta komanda, pērn izcīnījām 12.vietu, bet varēja cīnīties par 7.-8. vietu. Bet jāapzinās, noskrienot 10 metrus pa kreisi, tu zaudē vietas.

Vai palīdz startēšana mājas trasēs?

Andris Jubelis: Jā, pirms gada pasaules čempionātā igauņi mājās izcīnīja 4.vietu stafetē, bet mūsu meitenes palika piektās. Igaunija ir kā māju apvidus. Arī vieglatlētikas stadions visā pasaulē ir vienāds, bet tomēr mājās arī tas būs nedaudz savādāks vai labāks, kaut ar minimālu savādāku skrejceliņa balto krāsu.

Pēdējos divus gadus Siguldas pusē nedrīkstēji rādīties..

Andris Jubelis: Bērnībā un jaunībā pirms 10 gadiem esmu skrējis tajās vietās. Protams, tas ir ieguvums.

Kāda ir Latvijas puišu vieta starp pasaules orientieristiem?

Andris Jubelis: Es, Artūrs Pauliņš un Rūdolfs Zērnis pasaules rangā esam starp 60. un 70.vietu, un līdz ar to Latvijai ir trīs starta vietas pasaules čempionātā. Pēc spēka un skaitļiem mums būtu parastā līmenī jānoskrien ap 25.-35.vietu. Pagājušajā gadā vidējā distancē biju 28.vietā, Pauliņš 20. Tas ir atkarīgs no citu valstu sastāva. Māju priekšrocība var ienest divdesmitniekā. Ja sacensību dienā sasniedzam pīķi un trāpam maksimālajā formā, tad ir iespējas uz TOP 10 individuālajā cīņā.

Vai rangs parāda reālās iespējas pasaules čempionātā?

Andris Jubelis: Edgars Bertuks vinnēja, kad rangā bija ap 40.vietu, bet pēc uzvaras turējās TOP 10. Piemēram, līdzīgi kā biatlonā, kur notiek Pasaules kausa posmi viens pēc otra, bet pasaules čempionātā pēkšņi rezultāti ir savādāki, jo visi gatavo sevi sezonas galvenajiem startiem. Rangs ir svarīgs starta secībai meža disciplīnās, jo pa 10 orientieristiem izlozē startam pēc ranga. Ranga līderi skrien pa izmītām takām. Sprintā viss notiek pa sekundēm un viss trijnieks finišē dažās sekundēs. Ja distancē [ar intervālu startu] tevi noķer, tad esi zaudējis ap 20 vietām. Mežā ir cerības uz TOP 10, ja pēc divām minūtēm tevi noķer nākamais čempions.

TOP 30 jebkurš no mums var noskriet, tur mums būtu jābūt. Galvenais izdarīt visu, ko vari.

Sestdien Tev gaidāms starts garajā distancē..

Andris Jubelis: Garajā distancē Eiropas čempionātā paliku 40.vietā, bet pasaules čempionātā varu cīnīties arī par TOP 10, jo pasaules rangs neko nenorāda. Arī veiksme sportā ienes korekcijas. Vienciparu skaitlis man ir pati virsotne un TOP 10 – virsmērķis.

Vai garā distance ir Tavējā?

Andris Jubelis:

Manā filozofijā orientēšanās karaliene ir garā distance, kas kādreiz saucās klasiskā distance.

Tad izveidojās vidējā. Kādreiz bija meža īsā 20 minūšu distance. 2003.gadā radās sprints, kas sākumā bija triviāls. Bet no nākamā gada būs sadalīts – pasaules čempionāts mežā un atsevišķs pasaules čempionāts sprintā.

Kādreiz tie, kas uzvarēja mežā, tie uzvarēja arī sprintā. Arī tagad tā ir joprojām, bet notiek specializācija un citi koncentrējas tikai sprintam. Ir tādi, kas sprintā cīnās par medaļām, bet mežā viņi man nav konkurenti. Viņiem treniņmetodikā ir specializācija tikai sprintam.

Nākamgad Norvēģijā būs meža čempionāts, kur atgriezīsies kvalifikācija vidējā distancē, kas tika samazināta, ieviešot sprintu. 2020.gadā Dānijā būs pasaules čempionāts sprintā. Sportistiem būs vieglāk ar sacensībām vienā nedēļā. Pirmajos gados orientieristi mierīgi uzskrēja, bet pēdējo astoņu gadu laikā sprints kļuvis ļoti prestižs. Uzvarētāju laikam jābūt ap 13 minūtēm, kvalifikācijā ap 12.

Vai sprintā varētu kādreiz pacīnīties par TOP 10?

Andris Jubelis: Sprintā būtu grūtāk cīnīties par TOP 10, jo tur līderu kodols ir stiprāks. Salīdzinot ar vieglatlētiku, kur sportisti neskrien divus startus dienā, orientēšanās sprintā jāstartē kvalifikācijā un finālā. No mūsējiem Artūrs Pauliņš pie sprinta strādājis gadiem, viņam vienmēr ir labāka sagatavošanās un rangā ir TOP 50. Sprintā es neesmu tik augstu, Pasaules kausā Cēsīs biju 30.vietā sprintā, kas PČ pielīdzināms 16.-17.vietai. Stafetē var cīnīties par diplomu jeb sešinieku 30 valstu konkurencē.

Pastāsti par Siguldas apkārtnes mežiem, kādi tie ir?

Andris Jubelis: Stāvas nogāzes, daudz sakrituši koki – fiziski smaga un lēna trase. Vidējā distancē uzvarētājam jāfinišē 35 minūtēs, tāpēc distances garums 5,7 kilometri ar 260 augstuma metriem norāda uz grūtu trasi. Garajā distancē kāpums būs 600 metri uz 16 kilometriem.

Vai tur ir taciņas un stigas?

Andris Jubelis: Nē, ļoti maz taciņu un stigu. Daži ceļi un neskarta daba. Apvidus ir unikāls, nav izcirtumu un cilvēku iejaukšanās. Mums pat, latviešiem, tas nav tradicionāls.

Kas ietekmē rezultātu?

Andris Jubelis: Visas nianses veido rezultātu, un ir svarīgi pat tas, kur un kā izgulies pirms starta.

Kāda nozīme ir dzīvesveidam?

Andris Jubelis: Dzīvoju Madonā un kopā ar vecākiem nodarbojos ar lauksaimniecību zemnieku saimniecībā. Pirms tam strādāju un dzīvoju Rīgā. Uzturēju sevi formā, izlasē tiku, bet rezultāti nebija tik labi, līdz 2015.gada pavasarī pametu programmētāja darbu un pārcēlos uz Madonu. Rezultāti uzlabojās.

Pērn uzvarēji seriāla “Skrien Latvija” sezonas kopvērtējumā 10-12 kilometru skrējienos. Šogad sacensībās esi redzēts retāk.

Andris Jubelis: Pēc pasaules čempionāta atgriezīšos šosejas skrējienos, bet šogad to nevarēju atļauties, jo koncentrējos startiem orientēšanās sacensībās. Treniņu nolūkos esmu šogad skrējis arī Jaunpiebalgas "Stirnu bukā". 10 kilometrus "Skrien Latvija" posmos varu noskriet, bet pusmaratonam vairāk jāgatavojas.

Vai šosezon ir vēl plānoti starti orientēšanās sacensībās?

Andris Jubelis: Pēc pasaules čempionāta rudenī vēl startēšu divos Pasaules kausa posmos. Pirmie divi posmi bija Eiropas čempionāts un šis pasaules čempionāts. Eiropas čempionātā apslimu un sprinta finālā biju 48. Garajā distancē finišēju 40.vietā, kas bija normāli. Vīriešu stafetē izcīnījām 10.vietu, savu startu vērtēju kā normālu, abiem pārējiem nesanāca, bet tas pavasara ievadā nebija galvenais starts. Vajadzēja ranga punktus savākt. No meitenēm vislabāk veicās Laurai Vīķei, vidējā distancē tiekot trešā desmita sākumā. Sprinta stafetē izcīnījām 12.vietu.

Artūrs Pauliņš ir komandas sprinteris, taču pirmajos startos nepaveicās, kā cerēts, un slimības dēļ viņš atteicās no starta vidējā distancē. Taču sestdien, 11.augustā, viņš cer sevi parādīt garajā distancē, jo treniņos līdzīgā apvidū pavadīts desmitiem stundu.

Kā Tu vērtē pasaules čempionāta norises vietu, savs mežs palīdz?

Artūrs Pauliņš: Tehniskā ziņā palīdz tas, ka labāk jūti mežu. Skrienot ārzemēs, nav tik laba kartes izjūta. Protams, mājiniekiem ir priekšrocības.

Vai iepriekš mājas sienas citiem ir palīdzējušas?

Artūrs Pauliņš: Skatoties uz spēcīgākajām valstīm, piemēram, Zviedriju un Šveici, viņu sniegumu grūtāk analizēt, jo viņi vienmēr ir stipri, bet vājāku valstu sniegums mājās uzlabojas. To pirms gada parādīja arī igaunietes, kas iepriekš deldēja apakšgalu, bija 30-niekā un 20-niekā.

Mājās ir cīņa ar labākajiem?

Artūrs Pauliņš: Iesaistāmies cīņā ar labākajiem simtprocentīgi, bet visu var izšķirt viens kontrolpunkts vai epizode. Katrs elements ir svarīgs. Noskrējiens pa nogāzi ne pa to pusi kokam var mainīt rezultātu, ja pārējie skries pa citu pusi.

Kā uzlabot savu sniegumu?

Artūrs Pauliņš: Orientēšanās ir pieredzes un izturības sporta veids. Pilnveidoties vari līdz pensijas vecumam. Krievijas izlases sportists 44 gados garajā distancē bija 4.vietā, tas nozīmē, ka izturības sportā pilnveidoties var visu karjeras laiku.

Pašam ir 29 gadi un ar orientēšanos nodarbojos no pirmās klases. Bet tikai pēdējos gados nākusi pārliecība un uzlabojušies rezultāti.

Kurš faktors ir noteicošais?

Artūrs Pauliņš: Psiholoģiskais ir svarīgāks par fizisko un tehnisko. Tas ir tāpat kā basketbolā, kad treniņā vari iemest 10 trīnīšus pēc kārtas, bet spēlē nekrīt.

No kurām valstīm ir galvenie favorīti?

Artūrs Pauliņš: Favorīti, kam noteikti jāsaņem medaļas, ir no Šveices, Zviedrijas, Norvēģijas. Arī krievu meitenes un dānietes. Kur grozās nauda, tur līmenis ir augstāks. Šveices, Somijas un Zviedrijas sportisti pirms pasaules čempionāta vairākkārt aizvadījuši treniņnometnes Latvijā pa 20 stundām nedēļā ar GPS izsekošanu un analīzi pēc tam. Šīm valstīm nauda nav problēma. Ja sasniedz rezultātu, tad ir arī finansējums. Brīžam pašam treniņos bija sajūta, ka pasaules čempionāts būs Šveicē vai Norvēģijā.

Kāds ir Tavs dzīves veids, cik profesionāli gatavojies pasaules čempionātam?

Artūrs Pauliņš: Esmu no Smiltenes ar laukiem Latgalē. Ģimenei ir zemnieku saimniecība, bet sezonas laikā ņemu vairāk brīvu. Šobrīd esmu diezgan profesionāls. Siguldai līdzīgā apvidū esmu noskrējis 50-100 stundas. Uz Cēsu mežiem braukāju gandrīz katru dienu. Pie Rīgas ir pavisam citāds apvidus. Vajadzēja diezgan daudz stundas, lai pierastu un attīstītu savu tehniku. Labi jūtos šādā apvidū. Taču sākumā biju diezgan skeptisks un drīzāk izvēlētos neskriet, nevis startēt, bet tagad esmu pieradis un labprāt Siguldā startēšu.

Šobrīd šis man ir dzīves centrālais pasākums.

Šogad neesmu noskrējis nevienu "Skrien Latvija" un "Stirnu Buka" posmu. Tikai trenējos pasaules čempionātam – mazāk sacensību un vairāk treniņu, lai būtu diezgan svaigs.

Kā salīdzināmas sacensības skriešanā un orientēšanās sportā?

Artūrs Pauliņš: Orientēšanās sacesībās neiegūst tādu nogurumu kā skriešanas sacensībās. Ja dabū pārāk lielu laktātu, tad ne tikai muskuļi atslēdzas, bet arī prāts, ko nedrīkst pieļaut, tāpēc visu spēku izliek tikai pēdējās taisnēs.

Kā vērtē savu sniegumu šogad aizvadītajā Eiropas čempionātā?

Artūrs Pauliņš: Eiropas čempionātā startējām, lai būtu labāks rangs un varētu startēt beigās, kad mežā ir labākas takas. Sprinta finālā tiku, bet pēc tam nebija labs rezultāts, jo nebiju gatavs diviem startiem dienā. Vidējā distancē izcīnīju 28.vietā, kas būtu padsmitā vieta pasaules čempionātā.

Ko sagaidi no garās distances?

Artūrs Pauliņš: Pirms gada rangā biju 120. vietā un pasaules čempionātā garajā distancē tiku trīsdesmitniekā. Tagad rangā esmu 63., tāpēc ir labāk. Varētu tikt piecpadsmitniekā, ja startētu 30-40 minūtes vēlāk un būtu mazāk jāapdzen lēnākie. Savulaik Edgars Bertuks rangā bija desmitniekā un divdesmitniekā, bet tagad ārpus TOP 100. un dēļ tā rezultāts varētu pasliktināties par 2-3 minūtēm. Viņam sestdien būs jāskrien vienam no pirmajiem.

Kas notika pirms Laurenčiem, kad atteicies no starta vidējā distancē?

Artūrs Pauliņš: Negaidīta slimība izjauca plānus. Bet ir cerība, ka sestdien uz starta stāvēšu pilnībā atjaunojies. Bet pēc sajūtām grūti pateikt, cik ātri un cik ilgi būšu gatavs skriet.

Kā vērtē komandas sniegumu?

Artūrs Pauliņš: Desmitniekā kādam būtu jātiek. Inga Dambe tur ir bijusi. Ar zelta burtiem rakstāms 2012.gads, kad Edgars Bertuks izcīnīja uzvaru un bronzu.

Šodienas apstākļos pa visiem nevaram tikt pie divām medaļām?

Artūrs Pauliņš: Ja kas tāds notiktu, tad ar kājām jāiet līdz Londonai.

Ar trim medaļām varētu pārspēt 2012.gadu?

Artūrs Pauliņš: Tāpat kā olimpiskajās spēlēs, trīs sudrabi nebūs tas pats, kas zelta medaļa.

Pašam Edgaram medaļa būtu pa spēkam?

Artūrs Pauliņš: Viņam nācās izlaist trīs nedēļas un pirms pasaules čempionāta gatavoties ar 10 dienu triecienciklu. Protams, veselības likstās kaut ko zaudēja un bija jāparāda sevi atlases sacensībās, lai tiktu izlasē. 2012.gadā viņš uzvarēja vidējā distancē un pēc pāris dienām bija trešais garajā. Tolaik divi favorīti bija notraumēti un tas bija jāizmanto, bet tāds ir sports. Edgars Bertuks 10 kilometrus krosā skrēja 32 minūtēs un Jukolas stafetēs varēja savu etapu pabeigt divas minūtes pirms pārējiem. Šobrīd esam diezgan tālu no tāda snieguma. Taču cīņa par vietu izlasē tagad ir lielāka. Pirms gadiem pāris vadošie bija krietni pārāki par pārējiem, bet tagad visi netika komandā.

Kā vērtē orientēšanās sporta popularitāti?

Artūrs Pauliņš: Populārāks paliek, bet priekšstats joprojām saglabājas tāds, ka

grozs rokās un ar nazīšiem mežā iekšā. Pa vidam salasām kontrolpunktus un uz mājām.

Pasaules čempionāts veicina sporta veida atpazīstamību?

Artūrs Pauliņš: Tas noteikti dod popularitāti vai vismaz uzplaiksnījumu. Uz Siguldu brauc orientēšanās ģimenes, kas piedalās Orientēšanās nedēļā. Skatītāji paši noskrien no rīta savas distances un pēc tam pēcpusdienā atnāk uz arēnu un vēro pasaules čempionāta norisi.

Apvidus sakrīt?

Artūrs Pauliņš: Var būt dažādi - pasaules čempionāts vienā dienā un nākamajā tur orientējas visi pārējie. Bet var būt arī tajā pašā apvidū ar citiem punktiem.

Finiša zonā var redzēt neskaitāmus Šveices karodziņus...

Artūrs Pauliņš: Viņu fanu klubam ar atribūtiku ir 100 vietas finišā. Fani bez radniecības ar sportistiem ir augstākais līmenis. Tādi ar simtos mērāmu biedru skaitu un gada maksām ir zviedriem un šveiciešiem.

Mūsējiem nav reāli mājās tādu fanu pūli sapulcēt?

Artūrs Pauliņš: Mūsu Edgaram Bertukam varētu būt, bet bez īpašiem krekliem vai citas atribūtikas.

Pilsētas sprintā skatītājos ir arī garāmgājēji...

Artūrs Pauliņš: Sprints ir bīstams. Pats esmu daudzus cilvēkus, ja ne traumējis, tad zemē nogāzis. 2014.gadā sprints bija Venēcijas pašā ziemeļu stūrī, kur teorētiski ir pa 95 procentiem mazāk tūristu, bet, gandrīz nogrūžot sievu kanālā, japānis 200 metrus skrēja pakaļ. Ne viņš vainīgs, ne es vainīgs. Nu ko es varu darīt?! It kā tiesneši brīdināja garāmgājējus, bet japānis visdrīzāk nesaprata.

Izklausās nelāgi...

Artūrs Pauliņš: Tu redzi pensionāru. Vislabāk, ja viņš stāv uz vietas vai iet savā virzienā. Tad ir kā ūdens, kas plūst pa upi un vari paredzēt viņu virzienu, bet bieži cilvēki sāk uztraukties un neparedzami maina virzienu. Jauniešu čempionātos bija gadījums, kad Zalcburgā jāskrien cauri cilvēku pūļiem. Tas noteikti nebija labākais čempis organizatoru izpildījumā. Citreiz var saskrieties ar mašīnu un būsi pussezonu ārā.

Kas ir noteicošais orientēšanās sprintā?

Artūrs Pauliņš: Primārais ir fiziskā sagatavotība un jāsāk trenēties 12-14 gadu vecumā. Vienlaikus tas ir iemaņu sporta veids un otram ir grūtāk izstāstīt, kā precīzāk izskriet. Tas jādara pēc sajūtām.

Kā trenē sprinta ātrumu?

Artūrs Pauliņš: Skrienu stadionā 1-2 reizes nedēļā. Noteicošais rādītājs ir pieci un trīs kilometri. Zinu divus čaļus, kas skrien piecus kilometrus ātrāk par 14 minūtēm. Lielbritānijas sportists Kriss Džons nesen noskrēja piecus kilometrus 13 minūtēs un 45 sekundēs.

Iespaidīgi...

Artūrs Pauliņš: Es viņam zaudēju gandrīz divas minūtes, bet nav nepieciešams skriet ātrāk par 14 minūtēm. Brits skrien pārāk ātri un to neizmanto, varbūt tikai finišā. Piecos kilometros pietiek ar 14:30-15, lai pilsētā cīnītos gan sprintā, gan jauktajā stafetē.

Kāds ir Tavs rezultāts piecos kilometrus un cik tas būtu konkurētspējīgs vieglatlētu vidū?

Artūrs Pauliņš: Pašam 15:30 plus mīnus 10 sekundes. Latvijā tik ātri skrien 5-6 vieglatlēti.

Ar šādām ātruma īpašībām vari būt drošs par garantētu iekļūšanu finālā?

Artūrs Pauliņš: Tikai šveicieši un zviedri var būt daudzmaz droši, ka būs sprinta finālā. Pārējiem ir jācenšas, jo būtu stulbi netikt finālā.

Kāpēc sprinta jauktajā stafetē skrēji otro etapu?

Artūrs Pauliņš: Ingas uzdevums ir atnākt grupā, otrajā etapā varu agresīvāk atgūt grupu, trešajā Andris ir ātrs un cenšas to noturēt. Sandrai labs finišs un tas ir ļoti svarīgi, jo pirms pāris gadiem pirmās sešas komandas finišēja dažās sekundēs.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sports
Sports
Jaunākie
Interesanti