Futbolā pieredzējušais Kaspars Gorkšs: Skriešana man ir kā psihoterapeits

Viens no "Rimi" Rīgas maratona dalībniekiem būs bijušais futbola valstsvienības kapteinis un pēc profesionāla sportista gaitu noslēguma Latvijas Futbola federāciju prezidenta amatā vadījušais Kaspars Gorkšs. Viņš sarunā ar LSM.lv atzina, ka šogad ir izvēlējies tikai 10 kilometru distanci, lai gan iepriekš mērojis vismaz pusmaratonu, taču svarīgākais, ka skriešana palīdz gan fiziski, gan psiholoģiski.

Ludmila Glazunova: Kādēļ šogad tikai 10 kilometri?

Skriešana ir nopietna nodarbe, un tai ir nopietni jāsagatavojas. Šogad sagatavošanās posms man dažādu iemeslu dēļ ir izpalicis. Iepriekšējos gados skrēju krietni iespaidīgākas distances un vienmēr esmu pieturējies vismaz pie pusmaratona. Bet šogad veselības apsvērumu, drīzāk tādu preventīvu veselības apstākļu dēļ nav bijusi iespēja sagatavoties.

Redz,  tā skriešana vispār ir ļoti interesanta padarīšana, it sevišķi man, kurš visu mūžu ir bijis sportā. Ja futbols ir kā gladiatoru cīņas, kur tev jācīnās pret pretinieku, tautas valodā – sadot pa muti pretiniekam, tad skriešana ir vairāk cīņa ar sevi – nesadot pa muti pašam sev un spēt samērot savus spēkus.

Nevaru gan teikt par visiem, bet, cik man sanācis saskarties ar profesionāliem futbolistiem, ne viņiem lāgā patīk skriet, ne staigāt. Jā, noskrien savas minūtes, un viss. Kas Tevi pamudināja pievērsties skriešanai?

Arī es karjeras laikā, dzīvojot Mežaparkā un redzot to skrējēju apjomu, kas, tuvojoties Rīgas maratonam, parādās Mežaparka apkaimē, sev teicu, ka nekad tā vienkārši prieka pēc to nedarīšu. Bet nu jau kādu laiku mans viedoklis ir mainījies. Šobrīd skriešana man ieņem tā kā psihoterapeita lomu – tā palīdz man saglabāt veselo saprātu un pie viena arī uzturēt sevi fiziskajā formā.

Šobrīd daudz publiskajā telpā runā par sabiedrības mentālo veselību un zemajiem fiziskās aktivitātes rādītājiem Latvijā.

Skriešana ir mans veids, kas palīdz sabalansēt šīs labsajūtas un labklājības formas, papildus izvirzot arī kādu sportisku mērķi.

Vai skrienot Tu domā, vai arī pilnībā atslēdz galvu no ikdienas problēmām?

Domāju es visu laiku – man pat blociņš ir uz naktsgaldiņa, kurā es ik pa laikam arī nakts vidū mēdzu kaut ko ierakstīt, kad ar lielu prieku esmu zemapziņā atrisinājis kādu lietu. Arī skriešana ir brīdis, kad domāju. Patiesībā skriešana pat ir drīzāk tāds domu strukturēšanas vingrinājums priekš manis. Nav jau tikai problēmas, bieži vien domās ir arī pozitīvas lietas, kuras skriešana palīdz sakārtot un novirzīt emociju daudzumu, kas ir manī sakrājies.

Kad dienu esmu nosēdējis sapulcēs vai pie datora, kas nav tā pati veselīgākā nodarbe, jūtos gandrīz kā suns, kurš ir ilgi nosēdējies dzīvoklī un kuram gribas pēc iespējas ātrāk tikt ārā izskrieties. Arī distance vienmēr ir bijusi nevis nosprausts mērķis, bet sajūtu kopums – apzinos savu apkārtni, kurā dzīvoju, un skrienu, kamēr man ir sajūta, ka esmu gatavs skriet atpakaļ. Galvenais, lai pietiktu spēka un enerģijas atskriet.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Kaspars Gorkss (@kaspars_gorkss)

Vai biežāk sanāk skriet konkrētu, nospraustu maršrutu vai arī vienkārši baudi un kājas pašas aiznes?

Ja es skrienu sev pazīstamā vidē, tad parasti tas ir konkrēts maršruts – tad es varu uzraudzīt distanci un sabalansēt slodzi. Dodoties uz ārzemēm, man ir līdzi botas, un tur maršrutu izvēlos pēc sajūtām. Tas bieži dod iespēju iepazīt pilsētas no pavisam cita skatu punkta.

Reiz Ņujorkā, atceros, pēc cīņas trīs diennakšu garumā ar laika joslu maiņām un pilsētas naktsdzīvi, ceturtajā dienā aizgāju nopirkt botas, lai varētu izskrieties un iepazīt pilsētu.

Cik bieži Tu skrien?

Man šis posms ir tāds interesants kādu profesionāla futbolista karjeras palieku dēļ – nākas sevi mazliet pietaupīt. Bet cenšos vismaz trīs reizes nedēļā izskriet, variējot distances.

Kad esmu ārpus Latvijas, labprāt skrienu, jo tas ir veids, kā iepazīt jaunas pilsētas savādāk. Nevis pa automašīnas logu vai no lidmašīnas.

Neesmu cilvēks, kurš reliģiski pieturas pie kādām mērierīcēm, tādēļ nezinu, cik ir lielākā distance, kuru esmu noskrējis. Arī telefons ne vienmēr tiek paķerts līdzi. Reizēm jau gribētos iemūžināt, kur esi skrējis. No interesantākajām vietām jāmin, ka skriets Ņujorkā, Centrālparkā, Londonas centrā pāri visiem tiltiem, Bosnijā un Hercegovinā, Ziemeļmaķedonijā…

Bet, ja padomā… Futbolā, spēlējot manā [aizsarga] pozīcijā, vidēji spēles laikā noskrien 10–10,5 kilometrus… Savā dzīves laikā esmu noskrējis vienu maratonu, un par to liels paldies Aigaram (Rīgas maratona ilggadējam organizatoram Aigaram Nordam – red.), kurš mani ievilka šajā kustībā. Mana iesaistīšanās maratona kustībā sākās tieši ar maratona distances noskriešanu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Kaspars Gorkss (@kaspars_gorkss)

Cik viegli kā bijušajam sportistam bija sagatavoties pirmajam maratonam?

Ar sportistiem vispār ir ļoti interesanti – mums visam, kas saistās ar fiziskām aktivitātēm, automātiski šķiet, ka vajadzētu sanākt bez lielām grūtībām. Bet tas ir maldīgs priekšstats – atšķirība starp maratonu un futbolu ir ļoti liela. Pirmajam maratonam nebiju sagatavojies pareizi, un te vainojams arī kopējais fons, jo tajā brīdī es gatavojos Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanām, kas aizņēma ļoti daudz laika, enerģijas, daudz ceļoju pa Latviju, piedalījos diskusijās. Bieži vien, ja dienas laikā izbraukāju visu Latgali, vakarā desmitos atgriezos mājās un noskrēju sešus septiņus kilometrus, kas ļāva man uzturēt možumu un nākamajā dienā atkal turpināt darbu.

Liels paldies jāsaka maniem mentoriem un viņu pacietībai, un viņu inovatīvajām metodēm. Jo

paļauties uz karjeras laikā uzkrāto formu nebija pareizi.

Tagad varu teikt, ka noskriet 21 kilometru vai 42 kilometrus – tā ir milzīga atšķirība. Cīņa ar sevi. Tagad varu teikt, ka skriešana man ir palīdzējusi labāk iepazīt sevi. Labāk sadalīt spēkus, būt pacietīgam, jo futbolistam ir 90 minūšu laiks, kurā jāgūst rezultāts. Bet skriešanā viss nav saliekams 90 minūtēs. Tā ir cita filozofija.

Kāds skrējējs Tu esi? Ar austiņām, kurās skan mīļākā mūzika, vai arī ieklausies klusumā?

Tā ir tāda interesanta lieta – kādreiz emocijas, kādas valda, ir cieši saistītas ar mūziku, kuru klausies un cik ātri skrien. Bet ir dienas, kad gribas skriet pilnīgā klusumā un iesūkt to mieru. Sevišķi vasaras vakaros ir fantastiski baudīt dabas skaņas, kas ir apkārt.

Skriešana ir tāds meditatīvs process, kas man kļuvis vitāli svarīgs, lai es varētu ikdienā normāli funkcionēt.

Pieceļos no datora un skrienu. Droši vien no sportiskā viedokļa tas nav pareizi, jo neiesildos un neatsildos, bet man arī karjeras laikā iesildīšanās vienmēr ir šausmīgi riebusies.

Labi skriet skaistā vasaras vakarā, bet kā sevi uzturēt formā aukstā ziemā?

Katram ir sava recepte, kā uzturēt formu. Būtiskākais ir vispār kaut kādā veidā uzturēt un, manuprāt, tur nav nepareizs veids, kā sevi uzturēt gan mentālā, gan fiziskā formā. Tur nevar katram izrakstīt recepti, kuram kāda fiziskā aktivitāte ir piemērotākā – tas ceļš katram jāiziet pašam.

Es neatceros laikapstākļus, kas mani būtu atturējuši no skriešanas. Esmu skrējis mīnus 20 grādos un arī diezgan lielā karstumā. Bet lielā aukstumā man patīk labāk nekā karstumā. Nezinu, ja man būtu jāskrien kādā arābu valstī vai Āfrikā, tas varētu būt baigais izaicinājums, ko mana kardiosistēma varētu arī nesaprast. Drīzāk redzēsi mani ar sasalušu bārdu un lāsteku pie deguna, nevis milzu karstumā.

, Tavuprāt, vislabāk būtu sākt skriet cilvēkam parastajam – tādam, kurš nav bijis profesionāls sportists?

Šis ir jautājums, kā sākt kaut ko darīt, kā mainīt savus ieradumus. Statistika liecina, ka Latvijā fiziskās aktivitātes rādītāji ir katastrofāli zemi. Cilvēki ir aktīvi skolas laikā, kad nav izvēles – ir jāiet uz sporta stundu. Un pēc tam aktīvāki sāk palikt pēc 65 gadiem, kad cilvēks saprot, ka grib vēl ilgāk padzīvot. Šāda tendence nav tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.

Latvijas vidējais iedzīvotājs, sevišķi ekonomiski aktīvais, visu savu enerģiju iegulda karjerā, naudas pelnīšanā un aizmirst par fiziskām aktivitātēm.

Bet fiziskai aktivitātei dzīvē ir jābūt – kā ikdienas higiēnas pasākumam, kā zobu tīrīšanai vai roku dezinfekcijai, kas tagad tik aktuāla.

Motivācija sākt skriet var nākt arī no vēlmes piederēt kādai kopienai. Šajā ziņā ļoti gribētos uzslavēt Rīgas maratona rīkotāju komandu par to, ka viņi ir radījuši Latvijā kopienu, kas saistās ar fiziski aktīvu dzīvesveidu un kopā būšanu. Un ar katru gadu šī kopiena paliek spēcīgāka un stiprāka. Tas ir arī veids, kā atrast domubiedrus. Vienmēr ir interesanti pavērot, cik dažādu profesiju pārstāvji ir skrējēji. Ir jābūt vēlmei mainīt kaut ko dzīvē. Vēlmei saglabāt savu fizisko un mentālo veselību. Vienkārši sākt darīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt