Ziemeļamerikas kontinentā dzimušie vai skolojušies sportisti saprot mediju lomu sportā un arī viņu dzīvē. Medijs, sacensību laikā tā pārstāvis žurnālists, ir viņu tiešais rupors saziņā ar līdzjutējiem. Savukārt bez līdzjutējiem sports nav nekas. Kādu attieksmi sportists parāda saskarsmē ar medijiem, tādu viņu arī redz līdzjutējs. Diemžēl daudzi Latvijas sportisti to tikai apgūst.
Pēcspēļu un pēcsacensību komentārus visvieglāk ir iegūt no Ziemeļamerikas kontinenta valstu pilsoņiem vai arī Rietumeiropas valstu pārstāvjiem. Latvieši, kuri pabijuši ASV vai Kanādā, profesionāli spēlējot vai mācoties koledžā, gandrīz nekad neatsaka pēcsacensību īso komentāru. Tā ir tā sauktā Ziemeļamerikas skola. Atbildes uz jautājumiem būs standartizētas, tas gan. Hokejists Lauris Dārziņš reiz stāstīja, ka Kanādas junioru līgā bija īpaši mediju treniņi, kur mācīja šīs atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Jo žurnālistam sniegt komentāru ir pašsaprotami.
Basketbolisti un hokejisti, arī futbolisti, kuri spēlējuši pārjūrās, allaž sniegs komentāru. Citādi ir ar tiem, kuri visu karjeru pavadījuši Latvijā vai tuvējās Eiropas valstīs. Piemēram, visticamāk, nekad neesat dzirdējuši vai lasījuši hokejista Gunta Galviņa komentāru par aizvadīto spēli. Tas tāpēc, ka viņš apzināti nesniedz komentārus. Tautā sauktā cemme Galviņam esot par kādu senu televīzijas raidījuma "Bez tabu" sižetu par sadzīves tēmu.
Reiz kāda kolēģa viedokļraksts par hokejistu bezzobaino spēli aizsardzībā, neaizstāvot savus komandas biedrus pēc rupjiem pretinieku spēka paņēmieniem, tik ļoti esot iekritis hokejista Kristapa Sotnieka sirdī, ka viņš raksta autoru esot medījis hokeja halles gaiteņos, lai fiziski izrēķinātos.
Daudz gan ir atkarīgs arī no katra sportista rakstura, atvērtības.
Ja viņš pabijis mediju treniņos, tad ekscesiem nevajadzētu būt, bet emocijas bieži dara savu. Kā tenisistei Aļonai Ostapenko, kura pēc zaudējuma Rio olimpisko spēļu pirmās kārtas mačā, dusmu uz sevi pārņemta, izskrēja cauri žurnālistu pūlim. Savu komentāru viņa sniedza vien pēc trim dienām, kad Latvijas Olimpiskās komitejas preses atašejs Marita Vilciņa viņu pārliecināja, ka komentārs, kaut formāls, ir jāsniedz.
Spilgtākais bezkaunības piemērs gan saskarē ar medijiem, gan vispārējās izpausmēs laikam manā karjerā ir bijušais Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone. Lai pats aizbrauktu uz Rio spēlēm un iegūtu olimpiskās komandas dalībnieka akreditāciju, viņš "aiz borta" atstāja peldētājas Aļonas Ribakovas treneri. Sportistei dzīves atbildīgākais starts bija jāveic bez trenera blakus. Pone tikmēr apmeklēja citu sporta veidu sacensības un izvairījās no žurnālistiem. Sastapts pludmales volejbola mača laikā tribīnēs, viņš gan neizteica nožēlu, bet aicināja medijus rakstīt par citām tēmām.
Kliedzošākais laikam tomēr ir barjerskrējēja Staņislava Olijara izgājiens.
Viņš Pekinas olimpiskajās spēlēs neizgāja uz starta, vēlāk medijiem detalizēti nepaskaidrojot iemeslus. Tas izsauca žurnālistu kritikas vilni, kam Olijars atbildēja savā tīmekļa emuārā: "Un, lūk, būtu padoms tiem gudriniekiem, kuri internetā komentāros raksta, ka vajadzējis ar visām sāpēm skriet, utt. - pamēģiniet sev ielikt d...ā dakšiņu un noskrieniet uz laiku kaut vai 50 metrus. Arī Lu Sjans ir galīgākais lohs? Uzspļāva miljardiem cilvēku un nestartēja."
21. gadsimta otrajā desmitgadē izaugusi jauna Latvijas sportistu paaudze, kas saprot mediju lomu un vairumā gadījumu sniedz obligātos komentārus. Tomēr faktors joprojām ir katra introvertums vai ekstravertā personība.
