Dainis ir dzimis Ludzā un vēl šodien šo mazpilsētu, kura ir absolūta handbola pilsēta, dēvē par mājām, lai gan dzimtās mājās Krištopans atstāja jau 18 gadu vecumā, kad devās spēlēt uz Slovākiju.
Bērnībā jau īsti citu sporta veidu Ludzā nebija, atklāj Dainis. Tā nu kopā ar klasesbiedriem sākuši trenēties, un tā tas handbols aizgājis. Jā, jo Ludza ir viena no tā pilsētām, kur nav basketbola grozu, bet karaļa godā ir handbols. Iemesls gan gauži vienkāršs – attīstoties citam sportam, mazpilsētā pietrūktu cilvēku.
Krištopāna raženā augumā dēļ viņš nonācis arī basketbola treneru redzeslokā, kas mēģinājuši jauno handbolistu pārvilināt. Taču izdevies palikt handbolā.
Daiņa treneris Andrejs Narnickis, stāstot par Krištopāna pirmajām gaitām sportā, atcerējās, ka jaunietis ir bijis sākotnēji nenopietns, bet, kad sapratis, ka varētu kaut kur arī tikt, tikai pēdējos divus trīs gadus tā kārtīgi strādājis.
Šobrīd Daiņa dienaskārtībā ir darbs Latvijas handbola izlasē, kas ir nokļuvusi tikai soļa attālumā, lai iekļūtu pasaules čempionāta finālturnīrā. Līdz šim tas vēl nav izdevies. Bet tagad tikai divu spēļu summā jāuzvar Baltkrievijas izlase.
Tas gan nebūs viegli, jo baltkrievi labi zina rezultatīvāko vārtu guvēju Krištopānu. “Jācīnās un jāparāda raksturs,” pauda Dainis, norādot, ka Latvijas izlasei nav ko zaudēt. Kas zina, varbūt otra šāda iespēja tik drīz vairs nepienāks.
“Pietiek domāt, ka latvieši neko nevar – ir pienācis laiks pierādīt sevi,” tā izteicās Dainis Krištopāns.
