Atcerēties treneri Iecelnieku uz Murjāņu sporta ģimnāziju bija atbraukuši arī divi viņa audzēkņi – Intars Dīcmanis un Mārcis Rullis. Abi bija trenējušies pie Iecelnieka daudzcīņā, taču pats treneris puišus novirzīja uz bobsleju. Viņu augstākie sporta sasniegumi bija tieši Turīnas olimpiskajās spēlēs.
Ne velti abu puišu vārdi vēl joprojām atrodami uz Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņu izcilāko sasniegumu sienas. Tieši treneris bijis tas, kurš ielicis pamatus dzīvei.
“Man viņš iedevis rakstura iezīmi – nepadoties,”
atcerējās Mārcis. Viņš ar treneri par daudz ko runājis, jo mācībās negāja viegli, bet treneris nācis palīgos. Treneris bija klāt un palīdzējis sakārtoties arī tad, kad Rullim skolas pēdējā gadā nomira tēvs. Arī pēc mācībām bijušais bobslejists bieži atcerējies treneri, kurš mācījis vienmēr par sevi pastāvēt un augstu vērtēt ģimenes vērtības.
“Viņš bija tā kā čoms. Nebija tā, ka šausmīgi baidījies no viņa, bet nebija arī vienalga, ko viņš saka,” tā treneri raksturoja bijušais sportists.
Iecelnieka dzīvesbiedre un Murjāņu sporta ģimnāzijas mācību daļas pārzine Mārīte Iecelniece labi atceras tos laikus. Viņa atcerējās, kā vīrs lepojies ar saviem audzēkņiem, kas atnākuši uz 8. un 9. klasi un bijuši mīcāmi gluži kā māli. Tā Oskars Ķibermanis nokļuva bobslejā un arī Oskars Melbārdis.
Iecelniece arī atcerējās brīžus, kā viņas vīrs gatavojis Edgaru Eriņu Londonas olimpiskajām spēlēm. Iecelnieks bijis slimnīcā, bet ātrāk izrakstījies, lai tikai sagatavotu savu audzēkni. Diemžēl Edgara startu viņš vairs nepiedzīvoja... Bet Eriņš savu startu veltīja tieši Iecelniekam, bez kura olimpiskās tribīnes bijušas daudz drūmākas. “Jo viņš vienmēr mācīja cīnīties līdz galam,” tā par savu treneri Londonā teica desmitcīņnieks.
