Ikdienā viņš iztiku pelna Rīgas 31. vidusskolā, mācot bērniem fiziku un inženierzinības, bet brīvajā laikā rūda sevi lieliem skrējieniem. Arī uz Franciju viņš aizbrauca, izmantojot skolēnu rudens brīvlaika privilēģijas.
Kad Matīss ieradās Tulūzā, saule termometra stabiņu bija sasildījusi nedaudz virs 20 grādiem. "Tas nav labi!" nodomājis skrējējs, taču skrējiena dienā viss bijis ideāli – gaisa temperatūra svārstījās starp 13 un 15 grādiem, bet debesis klāja mākoņi.
Sacensībās piedalījās sportisti no 12 valstīm, lielākoties mājinieki francūži. "Formāts šim skrējienam patiesībā ir diezgan mazs – viens aplis ir 1500 metru. Jāapskrien futbola stadions, tad pa ārpusi apkārt tribīnēm un ieskrien tādā kā rezerves stadionā. Katrā aplī gar trases malām ir teltis, kurās pulcējas atbalsta komandas, un tur var dabūt visu nepieciešamo. Un tā arī apļo," pastāstīja Vecvagaris.
Taču vietējie tika atstāti bešā, pirmās divas tālākās distances noskrienot ārzemniekiem – Krisam Kellijam no Lielbritānijas 24 stundās izdevās noskriet 271,96 km distanci, Vecvagarim otrais labākais rezultāts. Viņam gan nebija mērķis cīnīties par vietām: "Man būtu vienalga, vai es būtu pirmais vai desmitais – es gribēju Latvijas rekordu!"
Vecvagaris atzīst, ka skrējienam jāsagatavojas gan fiziski, gan psiholoģiski.
"Šādos 24 stundu skrējienos nekad nezini, kā tas beigsies, jo, piemēram, pusmaratona vai maratona distancēs tu sasniedz finišu un vari atslābt. Bet šeit tā nevar. Nekad nezini, kā uzvedīsies ķermenis, – vienā brīdī viss var beigties," sacīja skrējējs.
Aptuveni tāda pieredze viņam bija, kad šajā pašā trasē startēja pirms pieciem gadiem. "Toreiz dienā bija ļoti karsts, kādi 24 grādi. Pēc 21 noskrietas stundas es apstājos trases malā un aizmigu. Tad pēc kādām divām stundām mani organizatori pamodināja, jo tūlīt jau sacensības beigsies," smejoties atceras Matīss.
"Skrējiena dienā ir vieglāk nekā nākamajās, jo pēc finiša, kamēr ir kustība, ķermenis vēl neatslābst. Vēlāk, kad pa vidu ir bijusi nakts un gan rokas, gan kājas bijušas mierā, tad ir daudz grūtāk," par ķermeņa atjaunošanos pastāstīja Vecvagaris.
Vecvagaru ģimenē viņš nav vienīgais, kuram patīk sevi izaicināt lieliem skrējieniem.
"Man ir paveicies, jo sieva dara to pašu. Šogad pirmo reizi 24 stundu skrējiens notika Rojā, kur piedalījās vairāk nekā 30 skrējēju, un Sigita uzvarēja – pirmā Latvijas čempione! Noskrēja arī visus latviešu vīriešus!" smejot lepojas Matīss. Viņš gan atzīst, ka abi kopā šādos pasākumos nekad nepiedalās, jo viens otram parasti kalpo par atbalstu: "Kad viens skrien, otrs palīdz un otrādi."
Veiktie 269,5 kilometri šogad ir piektais labākais rezultāts pasaulē, taču ar Latvijas rekordu Matīss nedomā apstāties, jo galvā jau izšķīlies jauns plāns – noskriet Bedvoteras ultramaratonu. To uzskata par grūtāko pasaulē, jo 217 kilometru distance jāveic 50 grādu temperatūrā. "Tas tik būtu piedzīvojums! Bet no citiem skrējējiem esmu dzirdējis, ka tas karstums nav tik traks, jo tur ir sauss gaiss. Tik pie ielūguma jātiek, jo tur kurš katrs piedalīties nevar," nākotnes ieceres atklāja Vecvagaris.
