Lai arī mazais Teahupo ciemats Franču Polinēzijā kādam varētu šķist gluži kā paradīze, cilvēki šurp lielākoties brauc nevis skatu, bet viļņu dēļ.
"Šie ir ļoti īpaši viļņi. Pilnīgi citādāki nekā pie manis mājās, tā ka es izbaudu katru sekundi," paskaidroja Kanādas izlases sērfotāja Sanoa Dempfle-Olina.
Salauztie galvaskausi jeb galvu kaudze – latviešu valodā tieši tā tulkojams ciema un vietējo viļņu nosaukums. Pateicoties seklajam piekrastes koraļļu rifam, apmēram 500 metrus no krasta konstanti veidojas milzīgi un spēcīgi viļņi, kas mierīgi var sasniegt deviņu metru augstumu, un tos uzskata par vieniem no perfektākajiem pasaulē.
"Teahupo viļņi ir vienlaikus satriecoši, aizraujoši un biedējoši. Šeit sērfojot, mani pārņem pamatīga emociju gamma," atzina Brazīlijas izlases sērfotāja Luana Silva.
Ne viens vien vietējais gan norāda, ka iespaidīgie viļņi var būt arī ļoti bīstami.
Sērfotājs un fotogrāfs Andželo Fareira ir satraukts, ka olimpiskā slava vēlāk te pievilinās nepieredzējušus sērfotājus."Tie [viļņi] var paņemt tavu dzīvību ļoti vienkārši un ātri," atzina Fareira.
Vienlaikus ne mazums vietējo ir laimīgi par iespēju uzņemt olimpiskās spēles. "Šādi Teahupo var kalpot kā Polinēzijas vēstnesis pasaulē," pauda olimpiskais lāpnesis Aleksis Taupua.
Ciemats olimpisko viesu izguldīšanai gan ir neliels, tādēļ te pietauvojies kruīza kuģis. Vietējie iebilda pret plašu būvniecību, tai skaitā protestēja pret iecerēto tiesnešu torni, kā rezultātā tas ir krietni mazāks nekā plānots. Galu galā, kāpēc mainīt paradīzi, pat ja iemesls ir olimpiskās spēles.
Slavenos viļņus pirmie izbaudīja vīri, un vēlāk startēja arī dāmas. Olimpiskajās sērfošanas sacensībās līdz trešdienai par medaļām cīnās 24 vīrieši un 24 sievietes.
