Guntis Jansons
Mentālās sagatavotības treneris
Sporta skolotājs
- Strādā ar sportistiem, komandām, vecākiem
- Preventīvi māca dažādas metodes un stratēģijas, lai smadzenes treniņos un sacensībās vairāk palīdzētu nekā traucētu
"Beigu beigās mums bija četrpusēja saruna, kurā bija treneris, bērns, vecāks. Mierīgi izrunājām, ko, piemēram, treneris redz tajā bērnā, kas ir labs, ko viņš dara šajā sporta veidā. Tad runājām tālāk - bērns gribētu lielāku spēles laiku, kas viņam būtu jādara? To visu klausās vecāks, un tad kopā mēs saliekam tādu mazu puzlīti, un saku, - vai jums tas ir pieņemams? Viņš saka, - jā, OK, mēs darīsim."
Dīvs Reiznieks: Tātad tur vajadzētu nevis mentālās sagatavošanas treneri, bet kādu mediatoru, kurš iemācītu vienkārši cilvēkiem sarunāties?
Guntis Jansons: Gudrs treneris ir mediators. Ir daudzi pieredzējuši treneri, kas varētu izstāstīt, kā viņi nevis trenē to bērnu, bet vienkārši ļauj viņam izrunāties. Tad viņš izrunājas ar vecāku un beigu beigās, kad ir izrunājušies, tad saliek darbības plāniņu un turpina darboties.
"Sporta studijā" rādījām, kā bērnu un jauniešu sportam pieiet Norvēģijā ar pamatprincipu agrā vecumā bērnus nespecializēt, nemēģina piesaistīt tikai vienam sporta veidam, ļauj viņiem pašiem izvēlēties, pamēģināt dažādus sporta veidus. Vēlāk noteiktā vecumā sāk specializēties, skaitīt rezultātus. Tev pēc pieredzes darbā ar jaunajiem sportistiem, viņu treneriem un vecākiem arī noteikti ir savs viedoklis par šo tēmu...
Amerikā bija viens ļoti labs pētījums, kāpēc nodarbojas ar sportu? Tāds vienkāršs jautājums jauniešiem. Mičiganā bija aptaujāti 30 000 bērni. Pirmajā vietā bija "tāpēc, ka tas ir jautri". Es eju nodarboties ar sportu, tāpēc, ka tas jautri. TOP10 nav "es gribu uzvarēt". Mana kolēģe Linda latviskoja vienu motivācijas skalu. Kas bija interesantākais, -
no ārējiem motivācijas faktoriem nevienam rezultāti, uzslavas, balvas nebija pats galvenais.
Tas parasti bija kādā trešajā vietā no trim, vai pārsvarā otrajā vietā. Pārsvarā motivatori bija emocijas, socializēšanās, būt komandā, būt piederīgam, būt formā, vēlme parādīt, ka es varu izdarīt kaut ko, ko prasa. Tālāk balvas un rezultāti ir nedaudz pēc tam. OK, tas ir forši, bet, aizpildot šo testu, tas neparādās kā viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc jaunietis, bērns nodarbojas ar sportu.
Ko tu, kā speciālists, no tā secini?
"Ļoti bieži jaunieši un bērni, kas saka tā tieši: "Es gribu uzvarēt". Ja mēs sākam šķetināt bišķi tālāk, es saku: "Kāpēc tu gribi uzvarēt?" Tāpēc, ka es gribu dabūt balvu, gribu dabūt medaļu. Es to saucu par kāpēcīša trepītēm - uzdodu jautājumu: "Kāpēc tu gribi to medaļu un to balvu?" Ejam soli pa solim un beigu beigās aizejam līdz tam, ka tāpēc, ka treneris leposies ar mani. Tāpēc, ka tētis, mamma ar mani tad leposies.
Ļoti bieži viņiem tas rezultāts ir svarīgs, jo viņi grib vecāku, kāda cita acīs, varbūt pat draugu acīs būt tā, ka "es esmu, es varu."
No psiholoģiskā viedokļa, no attīstības, es teiktu, ka nebūtu īsti pareizi to darīt.
Bet pieminēji, ka sasniegumu motivācija kādā brīdī dabiski rodas. Kaut kādā vecumā...
"Es teiktu, ka no 12-14 gadiem tas izvirzās priekšplānā. Man saruna ar treneri ir bijusi, es viņam stāstu visu to pašu, un viņš saka: "Ko tad tu gribi, lai tas bērns skraida pa laukumu uz priekšu un atpakaļ un mēs beigās viņam tāpat kā citam, kurš varbūt mērķtiecīgāk skrien pa laukumu, iedotu kādu balvu? Jo šobrīd ir tāda situācija, ka visi sporto un tad iedod visiem balvas."
Ja tu skaties no šāda skatupunkta, tad tas nebūtu īsti pareizi, bet tajā pašā momentā es viņiem saku - tavs uzdevums kā trenerim būtu teorētiski un arī praktiski līdz 12 gadiem iemācīt pareizu tehniku. Uzslavēt par to, ka viņš varēja atdot labu piespēli, uzslavēt par to, ka viņš var dabūt bumbu, raidīt ripu vārtos vai iemest grozu vai lēkt vai noskriet distanci un tā tālāk. Tas arī nosacīti ir rezultāts. Akcents vairāk ir tas, ka mums ir jāliek uzsvars uz procesu. Mēs visu laiku domājam, ka ir svarīgi dabūt kaut kādu rezultātu, bet galvenais ir process, kā tas notiek. Vai, kā es vecākiem saku: "Jūsu uzdevums turēt pulsu uz to, vai bērnam ir prieks, nākot mājās no treniņa. Vai pēc spēles, sacensībām viņam ir prieks? Ja ir prieks, tad viss ir kārtībā. Ja viņš tāds nedaudz dusmīgāks, bēdīgāks, tad vajadzētu par to mēģināt runāt un to šķetināt. Tie rezultāti ne vienmēr ir tie svarīgākie.
Bet tad pasaki kāpēc? Es, piemēram, kā aizrautīgs jaunā sportista vecāks, zinu, ka, ja viņš uzvarēs, viņam būs prieks un viņš ir pierādījis, ka ir labāks par pārējiem. Kas tur slikts?
Viens no kritiskākajiem momentiem ir no 13 gadiem, kad ļoti daudzi sportisti pasaka nē. Iet sporta skolā līdz 12-13 gadiem, un pēc tam iestājas "Ai, nē, mani tas vairs neinteresē". Man ir bijušas arī situācijas, kad ļoti noskaņots, mērķtiecīgi uz rezultātiem jaunietis sporto, ir labi rezultāti, pat teiktu, izcili rezultāti. Viņš jau no 6-7 gadiem met vārtus, gūst uzvaras, ir līderis, komandas kapteinis un tā tālāk, bet vienā brīdī vienkārši pasaka: "Viss, es vairs nevaru, es negribu." Prasu kāpēc, viņš saka: "Golus esmu iesitis, es esmu bijis pirmais, man nav vairs interesanti un man nav prieka vairāk."
Kad 16-17 gadu vecumā bija reāla iespēja iet uz virslīgu augstākajā līmenī spēlēt, iespējams pat kandidēt uz jauniešu Latvijas izlasi, viņš pasaka nē.
Diskutējot ar kolēģiem, saprotam, ka ir ļoti daudz profesionālu sportistu, kuri pateiks: "Ja man nebūtu vecāks, kas dod iekšās, tad es nebūtu tur, kur es esmu. Ļoti iespējams, ka tā mēs zaudētu kādu talantu, bet tajā pašā brīdī tinam to filmiņu uz priekšu. Kas notiek pēc profesionālās karjeras beigām? Tas jau nākamais sižets aiziet. Kāpēc [peldētājam] Maiklam Felpsam, kuram bija izcila karjera, kāpēc viņš bija dziļākā depresijā? Kāpēc sportisti, kas beidz sportot, aiziet dažādās atkarībās, jo ļoti bieži ir tas stāsts, kad varbūt sākumposmā kaut kas nav darīts tā kā vajag. Iespējams, tas ir jautājums, par ko šobrīd mēs diskutējam. Varbūt nav bijis kāds, kas viņiem pastāstītu par lietām, ko varētu izmatot mentālajā sagatavošanā, lai arī psiholoģiski varētu sevi kaut cik vadīt.
Tad atgriežamies pie paša pamata. Svarīgākais droši vien ir jautājums, kam mēs vispār sportojam, kāds ir mērķis, vai ne?
Šis būtu ļoti labs jautājums pirmām kārtām jau pašiem bērniem, arī vecākiem. Ļoti bieži vecāki ved bērnus sportot tāpēc, ka grib, lai bērns būtu fiziski aktīvs. Protams, ir daļa vecāku, kam ir varbūt neizdzīvots sapnis. Ir vecāki, kuri kādā sportā trenējušies un bērnam nav īsti bijis variantu - gājis līdzi uz treniņiem, viņš pamazām ievelkas un tas sports iepatīkas. Bet ir arī vecāki, kas diezgan mērķtiecīgi atved uz to pašu hokeju, basketbolu, futbolu. Man ļoti bieži jaunietis atnāk un es prasu – pafantazēsim, kāds tev kopumā būtu mērķis. Ļoti bieži skan tie vārdi - NHL, NBA, profesionāls sportists un tā tālāk. Es saku: super, es ticu, ka tu to vari izdarīt, bet saproti arī to, ka jāizdara būs tas un tas, būs jāziedo tas un tas. Ļoti bieži, kad viņi to aptver, tad ne vienmēr izrādās tas īstais mērķis, ko viņi gribētu sasniegt.
Piemēram, atnāk jaunietis pie manis, es viņam jautāju, kāpēc tu aizgāji uz to sporta veidu? Ļoti bieži ir atbilde: brālis trenējās, māsa trenējās, draugs trenējās, brālēns. Labākie varianti ir: mamma man piedāvāja divus variantus, viņa teica - tev jābūt aktīvam, un es izvēlējos. Aizgāju tur, jo no manas grupiņas tur ir kāds vai no manas klases tur iet. Tad viņi pamazām attīstās. Ja runājam tiem, kuriem nav šīs ģimenes aizmugures, tad jau aizejam nosacīti nākamajā jautājumā.
Kā ir augusi paaudze, kas trenē šos bērnus?
Mēs esam visi izauguši austrumu skolas ietekmē. Es negribu teikt, ka tas ir slikti, es gribu teikt, ka tur ir gan labas lietas, gan sliktas. Ja mēs atceramies, skolu … fizkultūra. Galvenais ir rezultāts - krosiņu mēs skrienam, vemdams aiz stūra pēc tam, vai tev labi vai slikti. Ja ir rezultāts, ir atzīme, nav rezultāta – nav atzīmes. Pavisam vienkārši. Tajā brīdī, attinot uz sportu kā tādu, mēs ļoti liekam uzsvaru tieši uz rezultātu un Austrumu skolai, kā mēs redzam, ja paskatāmies uz austrumu kaimiņiem nedaudz, tad tur ir diezgan lielas masas no kā izvēlēties. Ir hokejistu nostāsti par visām trakajām fiziskajām izturībām - tie, kas izturēs, tie izturēs, kas atkritīs, tie atkritīs.
Šajā gadījumā mans ieskats būtu, ka jāskatās, varbūt kaut ko nosacīti saglabājot no šīs Austrumu skolas, varbūt arī nē, vairāk uz Rietumu pusi, kur vairāk tiešām uzsvars ir uz to, ka līdz 12-13 gadiem attīstām bērnos prieku, mācām pareizu tehniku. Ikviens zina, ka, tiecoties pēc rezultāta, tehnika bojājas. Ja mēs gribam labāku rezultātu dabūt, varbūt nedomāsim tikai par tehniku, vairāk domāsim, kā to dabūt. Bet bērnos ir ļoti svarīgi panākt kustību prieku. Gribētu arī uzsvērt, kas ir mērķis "Skola 2030", - šobrīd pamazām ejam uz pārmaiņām, ka
priekšmetā Sports un veselība ir svarīgs nevis rezultāts, bet ir svarīgi, lai bērns iemācās pareizu tehniku, ka viņam patīk kaut ko darīt.
Kā saku saviem skolniekiem, mans uzdevums ir jums iedot kustību prieku, lai jūs atrastu kaut ko, kas jums nākotnē noderētu un jums patīk kustēties. Ļoti daudzi pieaugušie varētu pateikt, ka sportā viņiem nosita vēlmi vispār kustēties un būt aktīviem.
Vai tajā, kā mēs kā sabiedrība šobrīd attiecamies pret bērnu un jauniešu sportu, tu vēl aizvien redzi kādas paliekas no padomju laika domāšanas?
Noteikti. Labā ziņa - mēs pārveidojamies, mēs attīstāmies. Sliktā ziņa - protams, mums vienmēr gribētos pārmaiņas pēc iespējas ātrāk, bet tas nenotiek ātri, tas notiek ļoti salīdzinoši lēni un sistemātiski. Šīs paliekas no padomju laika es redzu vecākos, nosacīti daļā treneru. Ir vecāki, kā mēs smejamies, kurus var izdalīt:
- vecāks kā sānu malas treneris, kurš nepārtraukti komentē, kas notiek: "piespēli dod, sit" un viss pārējais. Treneris skatās un nesaprot – viņš ir treneris vai es?
- vecāks, kas nepārtraukti visu komentē. Lamā tiesnešus, visu pārējo.
Ar vecākiem esam runājuši, kas viņiem būtu jādara tribīnēs. Ko dara spēlētāji laukumā – spēlē. Ko dara tiesneši – tiesā. Ko dara treneri – trenē. Ko dara vecāki- atbalsta. Tad nejauksim tās lomas. Paliksim katrs savā lietā un darīsim to, kam esam paredzēti. Protams, mums ir grūti palikt bērnu, jauniešu sportā malā, jo mēs esam uzauguši, kur rezultāts bija, es gribētu teikt, pat viss. Tad bija kaut kādi panākumi, un
mēs savu izpratni par sportu, kādā esam auguši, mēģinām apzināti, citreiz pat neapzināti, to nodot bērniem.
Es pats gudri runāju, bet esmu piefiksējis - bērnu vedot uz bērnudārzu, izkāp no mašīnas un saki: "Nu, kurš pirmais līdz grupiņas durvīm?" It kā pagūsti ātrāk uz darbu, jo tas bērns vairs nevelkas, viss it kā labi, bet beigās piefiksē: "Hei, nu īsti tā kā nav pareizais piegājiens, nav īsti pareizie tie vārdi." Protams, ja skatāmies uz treneriem, man ir bijusi lekcija, kurā es viņiem saku: "Tātad, ja jūs bērnam gribat kaut ko pateikt, no sākuma pasakiet ko labu, lai viņš neaiziet ciet, lai viņš tevi uzklausa. Tad mierīgi pasaki, ko tu gribētu, lai viņš savā sniegumā uzlabotu vai parādītu, un tad nobeidz ar tādu ticību - es zinu, ka tev sanāks.
Pēc vienas šādas lekcijas pienāca klāt viens treneris un teica: "Es saprotu: labs, slikts, labs. Bet paklau, spēlē es atnāku, sadodu viņiem riktīgi pa ausīm un viņi man dara. Kāpēc šitā nevar?" Interesantākais - viņš bija sieviešu komandas treneris. Es saku, paklau, šitā labāk nē, meitenēm - vispār totāli nē. Tas ir pavisam kaut kas savādāks. Kāpēc vecāki bļauj, kāpēc treneri sacensībās bļauj? Jo tad, kad kāds ir agresīvs un bļauj, momentāli ir rīcība. Caur bailēm, varbūt kādu noraustīšanos, bet ir atbildes reakcija. Ja treneris teiktu laukumā: "Jāni, Jāni, piespēle... Ai, nav svarīgi, ejam jau aizsardzībā atpakaļ." Tāpēc ir svarīgi varbūt kādreiz arī uzsaukt, bet ir vajadzīga arī šī lēnā pieeja, kad ilgstošāk veidojam un attīstām.
Kāds ir risinājums, kādu tu redzi pareizāko lietu attīstību?
Ja mēs nospraužam tādu galēju sapni vai mērķi, es būtu priecīgs, ja mums būtu sistēma, kāda ir Norvēģijā, bet, protams, mēs esam ar nedaudz savādāku mentalitāti tomēr. Mans uzskats, ka soļi būtu sperami pavisam vienkārši. Pirmkārt turpinām "Skola 2030" attīstību. Tas ir, ka rezultāts nav galvenais, ka mēs mācām kustību prieku, mācam tehniku, mācām arī teoriju, runājam par veselību, par pārējo, lai sabiedrība vienkārši kļūst veselāka un kustās. Vienam patīk soļot, vienam nūjot, citam dabas takas, vienam sist vārtus, vienam mest grozā. Nākamais - vajadzētu vairāk izglītot vecākus, jo ļoti bieži ir sakarīgi vecāki, bet viņi saka: "Kā man runāt ar bērnu? Es īsti nesaprotu, kā man to darīt."
Viens no veidiem, piemēram, ir Futbola federācijas "Karaļa asaras", kas noskatāms "YouTube". 11 sērijas par to, kā vecākiem vajadzētu uzvesties spēlēs un treniņos. Šis seriāls ir ievietots pirms diezgan daudz gadiem, aptuvenais skatījums ir divi, divarpus tūkstoši vienam video. Mūsu masām, kas nodarbojas ar sportu, es teiktu, ka par maz. Tātad darbs ar vecākiem būtu pirmais. Otrām kārtām, protams, metodisks darbs arī ar treneriem. Mainīt kādus ieteikumus, [izveidot] kādus kursus, kā labāk strādāt. Lai nav tā, ka treneris saka: "OK, tu man te saki kā vajadzētu, bet es nezinu, kā to darīt metodikā. Kā man vadīt to treniņu, kā man iesaistīt šo mentālo sagatavošanu."
Trešais, protams, būtu pašas sistēmas maiņa, jo,
cik es zinu, treneriem ir nepieciešami rezultāti, jo par tiem, es negribu teikt skaļi, bet man liekas, ka ir piemaksas.
Darbs tiek vērtēts pēc rezultātiem, bet varbūt rezultāti būtu tādi, cik jaunieši pie tevis trenējas? Varbūt rezultāts varētu būt kāda prieka aptauja vai prieka amplitūda, un tad vienkārši notiek balsošana par labāko treneri. Bišku mainīt šos uzsvarus uz ko mēs liekam akcentu. Ceturtais, ko es gribētu ieteikt, ir tieši multisports. Vairāk ļaut un stimulēt to, lai bērni iet vairākos sporta veidos. Tad jau bērns skatās - hei, man labāk patika tas un tas. Bet varbūt viņš saka - man vienkārši viss bija forši, es varu turpināt kaut ko darīt tā, kā es gribu hobija līmenī.
Veicināt bērna kustību pie mūsu tehnoloģiju attīstības būtu viens no prioritārajiem uzdevumiem. Tur būtu vairāk, protams, arī akcents jāliek uz to, ka bērni varētu sportot turpat skolās. Varbūt tiešām balstīt uz skolu pulciņu sistēmu. Nedaudz vairāk to pilnveidot, attīstīt un darboties kā Islandē. Ka bērns turpat iziet ārā, un varbūt arī ir tas multitāskings, ka tur arī ir sporta pulciņš, kur viņš nedaudz vairāk darbojas ar vienu, otru, trešo, ceturto un piekto sporta veidu. Būtība ir nodrošināt inventāru, nodrošināt apstākļus, lai viņi gribētu iet.
Cik man ir bijusi pieredze savā skolā, ja bērnam dodu iespēju starpbrīdī nākt sporta zālē, viņš labāk nāks nekā sēdēs telefonā.
To telefonu ļoti bieži izvēlas tāpēc, ka varbūt nav drauga ar ko parunāt, vienkārši fiziski nav ko darīt, nav citu variantu. Ja mēs piedāvāsim variantu, un šajā gadījumā fizisku aktivitāti, tas būs vienkārši lieliski.
Ir diskutēts daudzās skolās, vai ļaut bērniem starpbrīžos pasportot. Vai ļaut bērniem iziet ārā, kur uzstādīti basketbola grozi, lai vienkārši pamētu bumbu. Ļoti daudzi bērni grib nākt badmintonu paspēlēt. Man ļoti daudz nāk starpbrīžos un prasa, vai drīkstam badmintonu, vai drīkst vienkārši bumbu pasist? Varbūt varētu būt vienkārši kādi tenisa galdi ārpusē. Sabiedriskās vietās pilsētās kāpēc nevarētu būt viens galdiņš, viens disku golfa groziņš pie skolas? Iznāca ārā un vienkārši savā starpā spēlē. Mēs radām apstākļus. Kāpēc nevarētu būt klasītes sazīmētas? Kaut kur ir, kaut kur nav. Lecam klasītes. Skolotājs parāda, kā izmantot, tālāk jūs paši patstāvīgi dariet. Starpbrīžos, pēc stundām, gaidot autobusu, gaidot vecākus.
Un būtiskākais - atcerēsimies, ka mēs paši - vecāki un treneri - esam spoguļi saviem bērniem. Būsim kā paraugs.
