Sasniegumu ziņā gan tikai dažās dienās svētki bija Latvijas līdzjutējiem. Pie godalgām Parīzes spēlēs tika teju 100 valstu. Latvija ne. Igaunijai arī nav godalgu, nav pat Somijai, kas esot pirmo reizi spēļu vēsturē. Lai nu kā, somi ir sportiska nācija ar labu sistēmu gan jaunatnes, gan augstu sasniegumu sportā. Toties Lietuvai veselas četras godalgas. Labi vai slikti, to lai katra valsts, tās sporta vadība un līdzjutēji izvērtē. Latvija reāli par medaļām cīnījās tikai 3x3 basketbolā un Toms Skujiņš riteņbraukšanā grupas braucienā, tāpat tālu no mērķa nebija pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova. Bija vēl atsevišķi sportisti, kas parādīja sevi no labākās puses, sasniedzot augstvērtīgākos personiskos rezultātus, bet bija arī pretēji gadījumi. Skaidrs, ka visi nevar būt uzvarētāji, un uz goda pjedestāla apbalvo tikai labākos trīs.
Vai mūsu sporta sistēma ir pareiza vai nav? Ļoti plaša Olimpiskā vienība, bet tikai maza daļa tās sportistu patiesi ir pasaules topā vai tuvu virsotnei.
Laikam gan jābūt vēl skrupulozākam sadalījumam, taču, no otras puses, ja visiem pārējiem atbalsts būs vēl mazāks, tad jau nākamajās vasaras spēlēs Latvijai nebūs pat 29 sportistu, un tie vēl mazāk spēs reāli cīnīties ar pasaulē labākajiem.
Viela pārdomām un iespējas atkal skaļi izteikties populistiem, kas teiksies to visu jau paredzam un kas piedāvās visu mainīt. Nevis kapitāli remontēt namu, bet visu nojaukt un mēģināt uzcelt ko jaunu. Varbūt labāku, bet varbūt arī ne.
Vai galvenais ir iegūt kādu medaļu vai ne, par to diskusijas būs mūžīgas. Iespējas sportot bērniem un jauniešiem – jā, tai būtu jābūt prioritātei, taču bez virsotnes vismaz dažos veidos arī neiztikt. Medaļas jau principā skaita visi, un mērķis ir vajadzīgs arī jaunajiem censoņiem. Sportot jau parasti sāk, gribot līdzināties kādam elkam, kādai zvaigznei, ja vien to ar varu neuzspiež ambiciozi vecāki.
Par uzvaru absolūtajā vērtējumā pēc iegūto zelta medaļu skaita līdz pat pēdējās dienas izskaņai cīnījās ASV un Ķīna, beigās līdzsvars, bet absolūto medaļu skaita ziņā tomēr priekšā amerikāņi.
Savi rēķini Francijai, Vācijai, Lielbritānijai un Itālijai. Austrālija un Jaunzēlande pierādīja, ka ir ļoti sportiskas nācijas ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu. Īpaši Jaunzēlandei tik daudz panākumu un ļoti dažādos sporta veidos. Austrālija vispār ieņēma ceturto vietu kopējā vērtējumā aiz divām pasaules un sporta lielvalstīm ASV un Ķīnas, tāpat varenās Japānas. Jaunzēlandei ar nedaudz vairāk kā pieciem miljoniem iedzīvotāju kopā 20 medaļas un desmit no tām zelta. Izcili, prieks visiem līdzjutējiem, sporta sistēma strādā, un arī bērnu un jaunatnes sports ir attīstīts.
Latvija vismaz var priecāties par Renāru Uščinu, kam Vācijas izlases sastāvā handbolā bija zvaigžņu stunda ceturtdaļfinālā pret Franciju – 14 gūti vārti ir izslēgšanas spēļu rekords handbolā. Uščins spēlēja lielajā finālā, kur Vācija zaudēja Dānijai, nopelnot sudrabu, bet viņš tomēr ir Vācijas sporta sistēmas un handbola audzēknis, ne vairs Latvijas.
