ĪSUMĀ:
- Hokejā vecāku emocionālo vardarbību pret bērniem biežāk novēro jaunākajās grupās
- Bērnu un jaunatnes basketbola skolas "Rīga" direktors Guntis Šēnhofs lielu daļu vainas saista ar treneriem
- Vecāku lielos finanšu ieguldījumus bērnu sportošanā uzskata par emocionālas vardarbības risku veicinošu faktoru
- Prasmīgu sporta pedagogu noturēšanu darbā sarežģī nepienācīgs atalgojums
- Latvijas sabiedrību kopumā uzskata par atbalstošu dažādām vardarbības izpausmēm
Latvijas Hokeja federācijas (LHF) Vecāku padomes vadītāja Anda Masaļska uzsvēra, ka vecāku emocionālo vardarbību pret bērniem it sevišķi var novērot jaunākajās grupās.
"Ir bijuši arī gadījumi, ka dažreiz nākas kādu mammu paņemt pie rokas un pateikt: "Nomierinies, tavs bērns ir tikai 6–7 gadus vecs, nav nekāda traģēdija, nav jābļauj pa visu halli, nav tam bērnam jāraud tikai tāpēc vien, ka jūs kaut kas neapmierina,"" pastāstīja Masaļska.
Tikmēr bērnu un jaunatnes basketbola skolas "Rīga" direktors Guntis Šēnhofs par sarežģītāko jautājumu darbā uzskata tieši vecāku rīcību.
"Numur viens problēma man visus šos gadus ir vecāki," teica Šēnhofs. "Viņu uzvedība, izpausmes formas, pretenzijas, ļoti bieži nepamatotas, neadekvātas, pārspīlētas."
Šēnhofs norādīja, ka
liela daļa atbildības ir jāuzņemas arī treneriem.
Tie nereti esot bez nepieciešamajām komunikācijas prasmēm, maz lasījuši grāmatas, kā rezultātā nespēj pienācīgi komunicēt ne ar audzēkņiem, ne viņu vecākiem. Šēnhofa ieskatā, netalantīgu treneru nonākšanu sistēmā veicinot tas, ka pārsvarā trenera arodu apgūstot tie vidusskolas beidzēji, kuriem nav pa spēkam izmācīties ienesīgākas profesijas. Viņaprāt, lai to kliedētu, būtu būtiski jāceļ trenera profesijas atalgojums.
LHF Vecāku padomes vadītāja Masaļska ir pārliecināta, ka lielākas valsts investīcijas bērnu sportā samazinātu vecāku izdevumus, tādējādi mazinot arī emocionālo spriedzi.
"Protams, ja mainītos sistēma un būtu lielāks finansiālais ieguldījums no valsts puses, tad, protams, arī vairotos prieks un vecāki tik ļoti neiespringtu, ka puse algas jāatdod bērnu treniņiem," sacīja Masaļska. "Te jau arī ir tā starpība."
Šēnhofs ir novērojis, ka
katra jauna vecāku paaudze esot arvien grūtāk novaldāma, kā rezultātā labus pedagogus esot arvien grūtāk noturēt darbā.
Viņaprāt, valsts likumdošana par bērnu tiesībām un pienākumiem esot pārāk liberāla un demokrātiska. Treneriem tā apgrūtinot darbu, jo ne visos gadījumos strādājot miermīlīgās audzināšanas metodes.
Sporta psiholoģe Jurita Smiltiņa uzskata, ka pie emocionālās vardarbības bērnu sportā vienlīdz vainojami ir kā treneri, tā vecāki. Viņas praksē bērni visbiežāk sūdzoties par bailēm no tā, ka uz viņiem bļaus. Smiltiņa Latvijas sabiedrību saskata kā ļoti atbalstošu dažādām vardarbības izpausmēm.
"Vai mēs saprotam, kas ir norma, kas nav norma, kas ir pieļaujams, kas nav pieļaujams. Kas ir tās robežas, kuras nedrīkst pārkāpt?" vaicāja Smiltiņa. "Cik mēs paši esam veseli kā sabiedrība? Jo
cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības, ir tie, kuri paši pieļauj šo robežu pārkāpšanu."
Pašlaik Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir tikai viens pants, kurā paredzēto atbildību teorētiski varētu attiecināt uz sportojošo bērnu vecākiem un treneriem. Par pamešanu novārtā, fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu maksimālais likumā paredzētais sods ir 700 eiro.
Emocionālās vardarbības jēdziens likuma izpratnē ietver bērna lamāšanu, pazemošanu, draudus, kā arī vardarbīgu izturēšanos bērna klātbūtnē pret kādu viņa tuvinieku.
