Mentālā veselība ir laimīgas un piepildītas dzīves pamatakmens, bet paskatīsimies realitātei acīs – mūsu vidū netrūkst cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ izmanto reibinošus paņēmienus, lai īstermiņā aizbēgtu no realitātes. Sports nav unikāls – fiziski spēcīgos ķermeņus atsevišķos gadījumos pārvalda ne tik spēcīgs prāts. Lai meklētu cēloņus, Latvijas Televīzijas "Sporta studija" devās uz psihologa kabinetu.
Praktiskais psihologs Pēteris Šicevs iezīmē eksistenciālās sfēras, piemēram, darbu, naudu, veselību, hobijus, attiecības, seksu un dzīves jēgu. Ja kādu no šīm sfērām pusgada laikā neizdodas sakārtot, rodas personības traucējumi, uzver Šicevs. Īpaši tas attiecas uz perfekcionistiem, kam noteikti pieskaitāmi arī sportisti. Profesija, kas paredz vienmēr būt stipram, profesija, no kuras vienmēr gaida labu rezultātu.
Cietēji šajā vidē ir atlēti, kas bieži aizmirst par sevi, nonākot uz dziļas pārdegšanas sliekšņa.
"No kā tas perfekcionists sastāv? No iekšējā kritiķa, kas visu laiku sevi kritizē, un no iekšējā ideāla, uz ko viņš tiecas," sacīja Šicevs. "Ja es neesmu tas ideāls, tad pieslēdzas kritiķis, kas visu laiku pats sevi zāģē. Tas bieži vien traucē miegu, cilvēks nevar aizmigt, visu laiku domā. Viņš visu laiku modelē nākotni, kā nepieļaut kļūdu, un visu laiku domā par pagātni. Kā es tur kļūdījos, kāpēc kļūdījos? Tiem cilvēkiem ir grūti nonākt tagadnē. Kas palīdz? Visbiežāk diemžēl palīdz alkohols un narkotikas, kādas tādas lietas."
Bijušais Latvijas izlases hokejists Sandis Ozoliņš ir pirmais latvietis, kurš Nacionālajā hokeja līgā (NHL) izcīnīja Stenlija kausu. Visticamāk, viņš ir arī pirmais latviešu elites sportists, kurš publiski runājis arī par savām atkarībām.
Reinis Ošenieks: Tā bija tā vide, tas bija spiediens, ka tu nonāci pie tā, ka juties vientuļš kaut kādā ziņā?
Sandis Ozoliņš: Nē, paša radīti sūdi. Paša radītas stresa situācijas, kas neatbilst patiesībai. Mana patiesības uztvere – tas bija viss. Nav vides. Man ir izvēle, kā es uztveru notiekošo. Es tajā brīdī izvēlējos to uztvert, saskatīt vai apzīmēt šādi – nu ir sūdi, nu mana dzīve ir beigusies. Kas ir beidzies? Nekas jau tur īsti nav beidzies tajā brīdī.
Vēl viens pārbaudījums ir karjeras beigas. Kāda būs dzīve pēc profesionālā sporta? Futbola kluba RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis atceras, ka par to daudz domājis spēlētāja karjeras pēdējos gados. Viņam paveicās ar ātru pārslēgšanos funkcionāra statusā, taču Verpakovskis zina cīņubiedrus, kas nodzērušies vai pazaudējuši visu.
"Tas nav vienkārši. Protams, kad dzīvo to profesionālā sportista karjeru, par tevi viss ir padomāts, viss ir izdarīts," paskaidroja Verpakovskis. "Par tevi ir padomāts – apmēram cikos tev ir jāpieceļas, cikos jāpaēd, cikos jābūt lidostā.
Viss dienas grafiks tev ir sastādīts, un tad vienu dienu tu jūties tā, ka neesi nevienam vajadzīgs.
Esi kā izmests no laivas – piecelies un nesaproti, ko darīsi. Man paveicās, man tā perioda nebija, jo es uzreiz ielēcu FK "Liepāja" vilcienā un bija, ko darīt. Nebija laika par to domāt, bet kopumā, protams, ka tā ir ļoti liela problēma. Ja mēs runājam par problēmu kā tādu, tad ļoti bieži, manuprāt, lielās problēmas ir tiem sportistiem, kas pelnīja vairāk. Nezinu, 50 000 mēnesī, nevis tiem, kas 2–3 tūkstošus [pelnīja]."
Pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka cilvēkam ar lielu ietekmi, tostarp publicitāti, riski ir daudz lielāki.
"Ja runājam par sportistiem, mēs to varbūt īpaši nenovērtējam. Respektīvi, tā nav tēma, par kuru runā, it sevišķi ar jaunajiem sportistiem," paskaidroja Konstantinovs. "Piemēram, kā tu tiksi galā, kad tev pēkšņi būs neierobežota naudas plūsma? Vai kā tu tiksi galā, kad iziesi uz ielas, un cilvēki tevi pazīs? Vai kā tu tiksi galā ar miljonu sekotājiem internetā? Vai to, ka par katru tavu neveiksmi cilvēki kaut kādā ziņā tīksmināsies un mēģinās to visādi replicēt. Tās ir lietas, kuras nemāca sportistiem."
Ozoliņš gan noteikti nepiekrīt apgalvojumam, ka sportistiem būtu tā grūtākā dzīve.
"Sportistiem ir laba dzīve, labi apmaksāta dzīve lielāko daļu. Puiši un meitenes dara to, ko viņi mīl. Ja nepatīk vai ir pārāk grūti, katram ir izvēle pārstāt to darīt," uzsvēra Ozoliņš. "Tā ka nevajag gausties par psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem, par spiedienu. Tā ir paša izvēlētā lieta, ko mēs darām. Es arī biju tajā grupā, kurš teica, ka man ir pārāk liela spriedze, spiediens un stress no tā, ko par mani padomās, ka manu sniegumu vērtēs. Bet, gadiem ejot, esmu sapratis, ka tās bija muļķības, tās bija žēlabas, tie bija attaisnojuma meklējumi – pažēlojiet mani, redziet, cik man ir grūti!"
Tomēr mentālās problēmas nekur nepazudīs, un te nozīmīga loma ir līdzcilvēkiem, kas laikus var pamanīt izmaiņas sportista rīcībā.
"Mēdz būt tā, ka vajadzībām ir tas tonuss, ir enerģija, varu pat tad, ja nevaru, bet eju. Tātad cilvēks spēj sevi disciplinēt un mobilizēties," paskaidroja praktiskais psihologs Šicevs. "Bet, tikko ir brīvs laiks, pienāk sestdiena, svētdiena – viss. Cilvēks ir apātisks, guļ, neko negrib, un nav enerģijas jeb tonusa ķermenī. Tas ir pirmais zvaniņš, ka kaut kas nav ar to gribuli. Kad tikko esmu ārpus pienākumiem, pats, izrādās, neko vairs nemaz negribu."
Pusaudžu psihoterapeits Konstantinovs atzīst, ka viņa praksē diez vai ir bijis kāds gadījums, ka notiek kaut kas ļoti slikts, un tas visiem ir kā zibens no skaidrām debesīm.
"Vienmēr ir tā, ka cilvēki parasti saka: "Nu jā, mēs kaut ko jutām, kaut kas likās, ka ne tā. Likās, ka viss beigsies normāli vai izlīdzināsies…" Parasti jau mēs sajūtam tādas lietas, it sevišķi, ja mums ir kontakts ar to cilvēku," teica Konstantinovs.
Tas nav stāsts tikai par sportu, jo arī citu profesiju vidū ir tik daudz perfekcionistu, vai ne?
