Lai ar kinokameru noķertu vārtu guvumu, intuīcija bija ne mazāk svarīga kā sportistam atrasties īstajā vietā un laikā. Gunārs Jākobsons joprojām atceras tos laikus.
"Pirms 70 gadiem bija manas pirmās futbola reportāžas, bet, ziemai nākot, pirmie hokeja mači vecajā arēnā," atmiņās gremdējas leģendārais komentētājs.
Sporta tiešraides televīzijā sāka parādīties 1956. gadā – hokejs, basketbols, futbols, arī volejbols. Viss notika tiešraidē, jo ieraksta iespēju vienkārši nebija. Bet 1954. gada novembrī – televīzijas dzimšanas laikā – Ints Puteklis bija 23 gadus vecs un jau gadu strādāja Latvijas Radio.
"Sākumā vēl rādīja [arī] riteņbraukšanu trekā. Tas bija tāds skatāms, jo drīz vien to treku [trasi] Brīvības ielā slēdza un nojauca," atceras Puteklis.
1956. gadā arī tiek lemts, ka sporta apjomam televīzijā jāpieaug vidēji līdz 30 minūtēm nedēļā – vēlams no sacensību vietām.
"Nē, nu grūtības nekādas! Kādas grūtības? Vecajā arēnā, kas tagad ir nojaukta, bija mīnus 25 grādi, bez jumta," ironizē Jākobsons. "Kabīnē bija milzīgs logs priekšā, to vajadzēja taisīt vaļā, jo aizsala.
Man bija grūti redzēt to spēli. Ja mīnus 25 grādos ir jārunā, pamēģini pats, tad tu redzēsi, kā tas notiek."
Televīzija deva iespēju latviešiem iztaisnot muguras, jo TTT un ASK uz Rīgu atveda Eiropas basketbola kausu, tāpat varējām lepoties ar mūsējo sniegumu dažādos PSRS čempionātos, – volejbola komandai "Radiotehniķis" zelts, bet "Dinamo" hokejistiem sudrabs. Tas viss izcīnīts milzu konkurencē un redzēts ēterā.
Toreiz televīzija iesaistījās arī vairāku tradicionālu sacensību rīkošanā – TV balvas tika izcīnītas gan motokrosā, gan vieglatlētikā. Piemēram, Edvīns Dāvidsons savulaik olimpiskajam čempionam peldēšanā Arsenam Miskarovam pasniedza sporta pārraides "Arēna" vimpeli.
1984. gads – Ints Puteklis veido reportāžu no Latvijas sieviešu basketbola izlases (faktiski TTT) sagaidīšanas no PSRS tautu spartakiādes.
"Kad Raimonds Karnītis ["TTT Rīga" treneris] teica, ka viņš labprāt atgrieztos atpakaļ jau pirms braukšanas projām, tad arī tajā reizē jau domājām, ka šodien varēsim jūs tikpat veiksmīgi sagaidīt, kā mēs jūs izvadījām," toreiz tiešajā translācijā Puteklis teica leģendārajai Uļjanai Semjonovai.
Faktiski visus gadus līdz pat neatkarības atgūšanai milzu izaicinājums bija elementāras operatīvās informācijas iegūšana.
"Mums ar igauņiem nodibinājās labas attiecības, tad es braucu uz visām olimpiādēm uz Tallinu, Helsinki translēja visu, [tur] varēja visas translācijas noskatīties. Lai skatītos somu televīziju – olimpiādi un pēc tam pa telefonu varētu ziņot uz Latvijas Televīziju, lai tie varētu stāstīt, kas notiek," tā laika sistēmu klāsta Puteklis.
Gunārs Jākobsons televīzijā nostrādāja vien piecus gadus, kad pēc neatkarības atgūšanas vadīja apvienoto radio un TV sporta redakciju. Toties tas bija laiks, kad ļoti daudz kas atkal notika pirmoreiz.
"Un tad nāca olimpiskās spēles Lillehammerē [1994. gads], kurām bija jāgatavojas. Tas bija ļoti grūts periods, jo mēs nezinājām neko – kas jāpasūta, kur jāpasūta, papīri nāca bez jēgas. Komentētāja kabīne maksā tik, reportiera pozīcija maksā tik.
Nu, bet mēs tikām tiktāl, ka aizbraucām uz to Lillehammeri – aizsūtījām Rīmeni un Dāvidsonu, un tās bija pirmās Latvijas Televīzijas reportāžas no olimpiskajām spēlēm,"
atceras Jākobsons. "Raidījām bobsleju, kamanas un spēļu dienasgrāmatas. Kopējais raidlaiks 17 vai cik tur dienās bija 24 stundas aptuveni. Tas ir tikpat, cik jūs raidāt tagad vienā diennaktī."
"Kad es sāku strādāt, tas sporta ziņām bija lielākais pārejas periods. Pirmoreiz parādījās ārvalstu ziņas – NHL, NBA, teniss, Pirmā formula, ziemā biatlons. Mums bija uzlikts lielais satelīts, toreiz varēja visu rakstīt – nebija digitāli nokodēts," par saviem pirmajiem gadiem LTV stāsta Māris Rīmenis, kurš atklāj, ka toreiz bijis celmlauzis tam, lai arī Latvijā varētu redzēt NHL spēles: "Mēs bijām jauna valsts, es to ieviesu. Atceros, ka daži vecie kolēģi vēl teica, – kam tas NHL interesē, tur mūsējie neviens nespēlē."
Rīmenis agrāk nodarbojās ar tenisu, bet īsi pēc karjeras beigām pievērsās komentēšanai, kur pirmais lielais darbiņš bijis "US Open" turnīrs. "Viens no "Grand Slam" [strādājošajiem] piedāvāja pilnīgi par velti, bija tikai jāsamaksā par signālu. Tur ņēma kādas 50 kompānijas, un bija [jāsamaksā] tikai daži simti, ne tūkstoši. Rādījām tiešraides, bet tikai pusfinālu un finālu, ne jau visu. Tas bija kaut kas oh un ah! Tagad par vienu spēli tādā stadijā viņi prasa desmit tūkstošus, varbūt [tagad] nolaida līdz pieciem, un tas ir tikai par tiesībām. Tajā laikā tas bija kā kosmoss," atceras Rīmenis.
Tagad arvien vairāk un arvien ātrāk no visdažādākajām vietām – tiešraidēs, ierakstos, televizoros un telefonos. Ar nenoslēpjamām kļūdām, ar prieka un gandarījuma brīžiem. Mums nav ne jausmas, kur šis skrējiens mūs aizvedīs – ko no mums tas prasīs šaipus ekrānam un sniegs jums taipus ekrānam. Galvenais, lai esam par kripatu priecīgāki un veselāki!
