Anastasija uz Taizemi devās kopā ar savu dēliņu, kā arī treneri un treniņbiedriem. Cīkstone pastāstīja Latvijas Radio, ka vēl ārstē pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm gūtās traumas un droši nezina, vai maz varēs turpināt sportot, taču cer uz labāko, jo atceras solījumu par olimpisko medaļu.
Par perfektajiem treniņu apstākļiem Grigorjeva jūsmoja – viss ir vienkopus, gan treniņzāle, gan svarcelšanas zāle, gan ēdināšana turpat. Treniņnometni viņa plānoja jau sen, vēl ar iepriekšējo treneri Ahto Rasku, taču izmaiņas ieviesa Covid-19 pandēmija.
Ar aklimatizāciju Taizemē lielu sarežģījumu nebija ne cīkstonei, ne viņas mazajam dēlēnam.
Vairāk Anastasiju satrauc dažādas senas traumas, kas joprojām liek sevi manīt un neļauj pilnvērtīgi trenēties, gatavojoties nākamajam olimpiskajam ciklam.
“Mums vispār bija plānā pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm gadu paņemt pauzi gan otram bērniņam, gan rehabilitācijai, lai savestu veselību kārtībā," pastāstīja Anastasija. "Visu laiku trenēties ar traumām, kad viena nāk klāt pēc otras, ir diezgan grūti.. un tagad tā trauma, kas bija mēnesi pirms [Tokijas] olimpiskajām spēlēm – tā sarautā sānu saite un kauls bija salauzts celī, tagad joprojām vēl mēģinām to ārstēt. Ceru, ka tagad, atbraucot mājās, būs ārstu konsīlijs, kurš izlems, ko tālāk darīt, būs vai nebūs jāoperē. No tās informācijas, ko saņemsim no ārstiem, jau zināsim, kādi būs mūsu tālākie plāni.”
Par traumām Anastasija pirms Tokijas spēlēm publiski nerunāja, bet nepieļāva arī iespēju, ka varētu nestartēt. Izejot uz paklāja un ciešot sāpes, sportiste nedomāja, ka veic varoņdarbu.
“Neuzskatu to par varoņdarbu, jo mums cīņā ir ļoti daudz piemēru, ka sportisti startē ar salauztām ribām, ar salauztu roku, un tik un tā izdodas izcīnīt medaļu. Man trauma nebija tik nopietna," paskaidroja cīkstone. "Bet skatoties, cik ilgi tā dzīst, tomēr droši vien ir tādas bažas, kāpēc jau četrus mēnešus nevar sadziedēt traumu, kas parasti aizņem mēnesi rehabilitācijā.”
Tokijā Anastasija ieguva 5.vietu un sasniedza savu labāko olimpisko rezultātu, taču sapnis, protams, bija par medaļu.
"Tagad es jau pieņēmu to rezultātu.. es vairs nevaru to izmainīt, un no savas puses, man sev šoreiz nav ko pārmest. Jo es uzskatu, ka nu tiešām labi padarīts darbs, labs turnīrs bija," sacīja Grigorjeva. "Droši vien ir jāstrādā vēl vairāk un vairāk, vēl kaut kādus sīkumus meklēt, kurus var uzlabot, lai sasniegtu vēl labāku rezultātu. Vienkārši izdarām secinājumus, kā jau vienmēr, un strādājam tālāk. Visi jau tā skatās manus ["Instagram"] storijus, ka es turpinu trenēties un prasa: “Nu, Anastasija, tu tomēr turpināsi?”. Saku, kā es varu aiziet, ja apsolīju medaļu, kā es varu iet prom, ja nav medaļas? Tā kā pagaidām palieku sportā!”
Paralēli treniņiem un traumu dziedēšanai Anastasijai jāatrod arī laiks studijām – viņa Ķelnes Universitātē mācās olimpiskajā programmā par olimpiskajām vērtībām, par olimpisko sistēmu un spēļu organizāciju. Pēc trim studiju gadiem viņa iegūs maģistra grādu, bet sportistei jau ir bakalaura grāds sabiedrības un iestāžu vadībā, kas iegūts Daugavpils Universitātē.
“Iet pagaidām samērā grūti [mācībās], bet nu tas ir tā vērts, un varbūt kādreiz man tiešām noderēs tieši šī izglītība," paskaidroja cīkstone, kura reiz varētu strādāt kādā sporta organizācijā un attīstīt sportu. "Redzēsim kas no tā sanāks," viņa piebilda.
