Cik ļoti gribas trenēties, Anastasija sajuta uzreiz pēc dzemdībām - laikā, kad trenēties nedrīkstēja, bet vieta uz cīņas paklāja būtu kalpojusi kā atslodze un rutīnas maiņa. Viņas motivācija ir kā ikvienam sportistam, kam vēl ne visi mērķi ir sasniegti. Grigorjeva gan neslēpj, ka tagad katram treniņam ir jāatrod motivācija, lai izliktu visus spēkus, tomēr tas nav viegli, jau ilgu laiku esot sportā.
Nepiepildītie olimpiskie plāni ir galvenais, kas Anastasiju motivē darbam.
"Olimpiskās spēles un pasaules čempionāta zelts," viņa uzskaita savus mērķus.
Gadās, ka Anastasijai treniņos arī jāskatās, kur skraida viņas mazais Alans. "Man liekas, ka es kādreiz dabūšu infarktu, jo ar vienu aci skatos, ko dara bērns, bet ar otru aci cīnos. Bet tā nav vienmēr, jo gandrīz vienmēr ir cilvēki, kuri palīdz un pieskata [dēlu], kamēr es trenējos," paskaidroja cīkstone.
Treniņos Anastasija atgriezās sešas nedēļas pēc dzemdībām un dažus mēnešus vēlāk jau kāpa uz pjedestāla Eiropas čempionātā.
Sacensības Grigorjevai bija nepieciešamas, lai tālāk startētu pasaules čempionātā, bet, izcīnot medaļu, viņa pat neaizkavējās apbalvošanā, jo uzreiz skrēja pie bērna.
"Cilvēkam ir laiks visam, ko viņš grib, galvenais laiku pareizi saplānot, un tad viss ir iespējams," teica Grigorjeva. "Droši vien māmiņas var visu, neskatoties uz to, vai ir profesionālas sportistes vai māmiņas, kuras vienkārši strādā mājās, kur jāpieskata bērns, jāpagatavo ēdiens. Tas tiešām ir 24 stundu darbalaiks, kad esi ar bērnu."
Anastasija uzteica Alanu, kurš mammai svarīgos brīžos, piemēram, sacensībās, vienmēr mierīgi guļ. Vairs nav tā, ka visas domas cīkstonei ir par sportu un rezultātu. Pirmās sacensības māmiņas statusā Grigorjeva ļoti labi atceras, jo uztraucās, vai Alans guļ, vai viņš ir paēdis un vai viņam viss kārtībā. Toties tādēļ nebija lielas spriedzes par sacensību norisi, kas palīdzēja veiksmīgi startēt.
Par papildu pārbaudījumu Anastasija uzskata Tokijas olimpisko spēļu pārcelšanu uz 2021.gadu.
Viņai tas nozīmē smagus treniņus vēl viena gada garumā, tomēr sportiste pirmkārt cer, ka olimpiādē Tokijā notiks.
Pērn decembrī individuālā Pasaules kausa sacensībās Grigorjeva izcīnīja sudrabu svara kategorijā līdz 62 kilogramiem, kur droši aizkļuva līdz finālam, bet titula mačā cieta bezierunu zaudējumu pērnā gada pasaules čempionei Aisulu Tinibekovai no Kirgizstānas. Uz sacensībām Belgradā Anastasija pirmoreiz devusies kā uz svētkiem, bet atmiņas par finālu, ko viņa pati dēvē par katastrofu, joprojām rada fiziskas muguras sāpes. Psiholoģiski Anastasija gan ir tikpat stipra kā līdz tam.
Grigorjeva rēķinās, ka arvien treniņos daudz jāstrādā, bet pandēmijas situācijā ir grūti piesaistīt pienācīga līmeņa sparinga partnerus. Tādēļ līdz olimpiskās kvalifikācijas turnīram viņa plāno vairāk piedalīties treniņnometnēs, lai satiktos ar pienācīgām pretiniecēm.
Atlases turnīrā, kas martā notiks Budapeštā, jātiek līdz finālam - pirmās un otrās vietas ieguvējas dosies uz olimpiskajām spēlēm.
Anastasija ir atteikusies no māņticībām un pēc atgriešanās svara kategorijā līdz 62 kilogramiem tur arī paliks. Sportiste pārliecinājās, ka ir pārāk viegla 68 kilogramu kategorijai, bet vieglu ceļu uz panākumiem viņa negaida.
