“Dortikoss? Jā, protams, zinu, kas ir Dortikoss, tas ir bijušais Kubas prezidents!” šādu atbildi saņēmu visbiežāk, viesojoties Kubā un aprunājoties ar vietējiem. Pēc paskaidrojumiem, ka šoreiz jautājums ne par bijušo prezidentu Osvaldu Dortikosu Torrado, bet gan par supersērijas finālā tikušo bokseri, visbiežāk vienkārši tika paraustīti pleci, un reti kurš par tādu bija ko dzirdējis.
“Jā, zinu, profesionāls bokseris, bagātnieks. Bet viņš jau sen, vēl jauns būdams, aizmuka uz Maiami,” norādīja viens no aptaujātajiem Dortikosa dzimtās Havanas iedzīvotājiem. Bet cits paskaidroja – ja sportists reiz pametis valsti, tad viņa vārds no visiem atlētu sarakstiem Kubā tiek dzēsts. Tā vienkārši ir komunistiskā valstī.
Kubieši nav informēti ne par Dortikosa gaitām, nedz arī par gaidāmo supersērijas finālu, un tas par spīti tam, ka ir 21. gadsimts un visa informācija brīvi pieejama interneta lietotājiem. Taču arī te jāņem vērā šīs valsts īpatnība – internets gan te dažus gadus pieejams, mobilie dati sākti ieviesties pavisam nesen, un globālais tīmeklis vēl šobrīd uzskatāma par ekskluzīvu lietu. Proti, Wi-Fi nav par brīvu – tā maksa par stundu svārstās no viena līdz diviem konvertējamiem Kubas peso (CUC), kas ekvivalenti apmēram tikpat daudz eiro, bet mobilie dati maksā ap desmit eiro par vienu gigabaitu. Tā nu kubiešiem, kuru algas nav neko augstas, nākas izvēlēties – lietot internetu vai ēst.
Bet informācijas par boksu dēļ reti kurš ir gatavs atteikties no dienišķā uztura.
Internetu lieto, taču ļoti maz un skopi, praktiski tīmekli izmantojot tikai saziņai sociālajos tīklos, turklāt mobilo datu lietotāji pat izvēlas apjomu mazāk tērējošos resursus.
Vietā piebilst, ka šīs tiešām bija neformālas sarunas, nevis uz žurnālistikas pētījumu pretendējošs darbs. Iemesls gauži vienkāršs – ārzemju žurnālistam Kubā savas darbības jāsaskaņo ar vietējo varu, un ne vienmēr oficiālā ceļā zaļā gaisma tiktu dota. Par to brīdina arī mani sarunas biedri, kuri nevēlas, lai viņus bildē vai min vārdā – labāk nevajagot.
Bet, atgriežoties pie sarunām par boksu, aptaujātie havanieši, lai arī gandrīz neko nebija dzirdējuši par Dortikosu, bija vienprātīgi – kubietis uzvarēs un mūsu Briedim, par kuru arī viņi neko nebija dzirdējuši, izredžu praktiski neesot. Jo Kubas bokseri taču ir vieni no labākajiem. Vēl joprojām katrs kubietis atceras izcilo Teofilo Stīvensonu, kurš izcīnījis trīs olimpiskā čempiona titulus pēc kārtas – 1972. gadā Minhenē, 1976. gadā Monreālā un 1980. gadā Maskavā. Tā arī nepārgājis profesionālajā līmenī, Stīvensons 60 gadu vecumā nomira no sirdstriekas Havanā.
Bokss Kubā ir otrs populārākais sporta veids, piekāpjoties vien amerikāņu ieviestajam beisbolam, kurš vēl joprojām ir šīs valsts sporta karalis.
Bet boksā šobrīd sportists numur viens kubiešiem ir Hulio Cezārs La Kruss, kurš izcīnīja zeltu 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro.
Vēl kubieši lepojas ar saviem vieglatlētiem un seko līdzi viņu gaitām. Protams, tikai to kubiešu gaitām, kuri palikuši uzticīgi savai dzimtenei un palikuši tur uz dzīvi, nevis devušies prom no zaļās, tirkīzzilā ūdens apskalotās salas labākas dzīves meklējumos. Teju vai katrs Havanā spēj parādīt, kur dzīvo viņu slavenais Havjērs Sotomajors, kura pasaules rekords augstlēkšanā 2,45 metri, kas tika uzstādīts 1993. gadā, vēl joprojām nav pārsniegts.
Ļoti ieinteresēti kubieši ir arī futbolā, īpaši sekojot līdzi Spānijas “La Liga” spēlēm. Šīs spēles, it īpaši, ja spēlē tādi milži kā “Real Madrid” vai “Barcelona”, rāda teju vai visos sporta bāros. Par saviem kājbumbas meistariem gan viņi nav sajūsmā – tas taču neesot īsts futbols. Nevar nepiekrist, jo FIFA rangā Kuba ir 178. vietā, pat zemāk nekā Latvija.
Bet bokss un gaidāmā Brieža un Dortikosa cīņa 21. martā Rīgā – kubieši no Kubas uz to neieradīsies. Taču nav izslēgts, ka bokseri, kurš par mājām tagad sauc ASV, Rīgā atbalstīs, un atbalstīs arī tautieši, taču tie, kuri labākas dzīves meklējumos reiz pametuši Kubu.
