Bijušais Brieža treneris: Ja Mairis grib iet tālāk, jāmaina komanda

Par Maira Brieža un Oleksandra Usika Pasaules boksa supersērijas pusfināla cīņu vēl runās ilgi. It īpaši par tās iznākumu, kura dēļ Briedis šķīrās no savas čempiona jostas un netika supersērijas finālā.

“Briežamānijas” vilnis

Kādam šķiet, ka Usikam piešķirtā uzvara pēc punktiem nebija godīga. Taču, godīgi sakot, grūti neticēt to tiesnešu objektivitātei, kuri tika pieaicināti no ASV un Kanādas; un arī divi supervaizeri no WBS un WBO ir garanti tam, ka tiesnešu korpuss ar Keniju Beiliju no Nevadas nav uzpirkts, spriež sporta žurnālists Vladimirs Ivanovs intervijā ar Elvi Mihaiļenko.

Beilijs, kā īstens diriģents, palīdzēja bokseriem realizēt visu potenciālu cīņā. Tas bija ideāls darbs, tas bija ļoti tuvs tiesnešu lēmums. Patiesībā pat tuvāks, nekā iepriekš kāds spēja prognozēt. Ja viens no tiesnešiem nebūtu atdevis Usikam pēdējo raundu (divi citi tiesneši 12. raundu atdeva Briedim), būtu bijis neizšķirts. Tad par uzvarētāju kļūtu tas, kurš uzvarējis 12. raundu. Bet noslēdzošajā raundā uzvara bija tieši Briedim (2:1).

Ko tik šobrīd nevar lasīt par šo skatāmo un patiešām izcilo cīņu, kas viennozīmīgi bija viena no labākajām pēdējā desmitgadē šajā svara kategorijā.

Man personīgi nepatīk, ka visi šobrīd cenšas žēlot Briedi, pūšot putekļus acīs un mānot paši sevi – redz, kāds viņš malacis.

“Neskatoties uz zaudējumu, Brieža vērtība ir augusi”… Un tādā garā. Nē, tā nedrīkst. Kāds bija viņa galvenais uzdevums šajā cīņā? Pareizi – uzvara. Bet viņš zaudēja. Tā kā viņš nav “pirmais malacis”, bet otrais. Nevajag viņu žēlot, nevajag viņam lāča pakalpojumu. Un tomēr Briedis patīkami pārsteidza un… sarūgtināja, neizmantojot lielisku iespēju tikt pie uzvaras. Kādēļ tā notika? Šobrīd par to neviens īpaši nevēlas runāt “Briežamānijas” iespaidā, lai nesarūgtinātu elku.

Viens no nedaudzajiem, iespējams, pat vienīgais, kurš šobrīd var skaidri spriest par notikušo un novērtēt šo cīņu ar kritisku aci, pavisam godīgi, bez glaimiem, ir pirmais Latvijas čempions profesionālajā boksā, Eiropas Boksa savienības (EBU) eksčempions un bijušais WBA versijas čempions Elvis Mihaiļenko. Tas pats, kurš trenēja Mairi viņa profesionālās karjeras sākumā 2012. gadā.

Cīņas laikā Mihaiļenko sēdēja netālu no ringa sarkanā stūra, kur atradās Brieža komanda, un visu lieliski redzēja un dzirdēja. Dzirdētais viņu šokēja – viņaprāt, tieši bokserim apkārt esošie cilvēki esot viņa visvājākā vieta. Komandas neprofesionālais darbs arī novedis pie tā, ka Briedis pēc 23 uzvarām cieta zaudējumu savas karjeras svarīgākajā cīņā.

Triatlona vai boksa treneris?

Elvi, pirmais jautājums uzprasās pats – vai Briedim ir pieredzējis treneris komandā, tāds cilvēks, kurš varētu viņu pacelt jaunā līmenī? Skaties uz jebkuru pasaules čempionu, viņam līdzās ir populāra personība. Briedim tādas nav. Vai šeit neslēpjas kļūda? Man nekas nav pret treneri Sandi Kleinu, bet viņš ir bijušais triatlonists.

- Treneru štābs Mairim tiešām ir ļoti dīvains. Par to kārtējo reizi pārliecinājos tieši cīņas laikā “Arēnā Rīga”, tā kā biju līdzās Brieža stūrim. Dzirdēju katru vārdu. Labāk to nebūtu dzirdējis, gribas lamāties, godavārds.

Kas tevi tā sadusmoja?

- Teikšu tā – ja Mairis vēl plāno cīnīties, turpināt karjeru pēc cīņas ar Usiku, un mūsu bokserim ir ļoti labas perspektīvas, tad viņam nopietni jāpadomā par savu komandu. Es redzu nevis profesionāļu komandu, bet gan cilvēkus, kuri piezīdušies Mairim sava personīgā “pīāra” un lielās naudas dēļ.

Bet, ja pēc pusgada viņš pateiks – viss, pietiek?

- Viss ir atkarīgs no viņa psiholoģiskā stāvokļa. Tagad viņš ir emociju pārņemts un var runāt par nākotnes plāniem, taču kādā brīdī viss var mainīties.

Bardaks un haoss

Arī man, lūkojoties uz sarkano ringa stūri, radās jautājumi. Bardaks vai haoss – tas bija tas, ko es redzēju.

- Tur bija pieci seši cilvēki. Bez bijušā triatlonista Sanda Kleina tur bija arī ārsts vai tā dēvētais “ketmens”, fitnesa treneris no pauverlifteriem Agris, un vēl menedžeris Alberts, kurš boksā ir gadus piecus, ne vairāk, kā arī atbildīgais par sadarbību ar presi Raimonds, kura misija tur nebija saprotama, un vēl divi man nepazīstami cilvēki. Taču pat ne tur ir sāls. Pirmajā pārtraukumā starp raundiem katrs no viņiem kaut ko kliedza, katrs ieteica kaut ko citu, mēģināja savu viedokli ieteikt Mairim. Pēc boksa likumiem ringā tajā brīdī ir jābūt vienam cilvēkam, un tikai vienam jārunā un jādod padomi. Šeit bija otrādi – visi seši kaut ko runāja. Turklāt runāja “mātes valodā”, pūlējās cits citu pārtraukt.

Labs padoms no menedžera Alberta Hačaturova: “Lai viņš baksta ar kreiso”. Kā jums patīk? Un tas cīņā par pasaules čempiona titulu – baksti ar kreiso. Sandis viņam pretim: “Aiztaisi muti!”. Bet menedžeris atcērt: “Ej, tu…”

Tev pateiks, ko tas Mihaiļenko te gudro tēlo…

- Ieslēdziet boksu Ņujorkā vai Lasvegasā un paskatieties uzmanīgi, kas tur notiek ringu stūros.

Patiesībā to visu bija nepatīkami vērot. Kā tirgū…

- Tāds viņiem tas komandas darbs. Fitnesa treneris visus 12 raundus bļauj: “Sit aperkotu.” Treneris arī jaucas – sākumā bļauj, lai pie pretinieka nelien, bet pēc tam – cīnies ar viņu. Un visas šīs komandas praktiski vienlaicīgi.

Bez jebkādas taktikas un stratēģijas

Tas nozīmē, ka Brieža komandai šai cīņai nebija nekādas taktikas?

- Viennozīmīgi nebija. Ja tāda būtu bijusi, Briedis droši vien uzvarētu šajā cīņā.

Jā, viens tiesnesis iedeva neizšķirtu, un neesmu ar viņu vienisprātis. Es saskaitīju 116:112. Es atdotu Briedim pirmo, trešo, 11. un 12. raundus. Ja viņš cīņas vidū pastrādātu kā pirmais numurs, “ieķertos”, darītu to. kas viņam jādara – nevis spēlēties un censties, bet uzspiest savu cīņas stilu, tad, iespējams, būtu dabūjis vēl kādu raundu savā labā.

Ja divi tiesneši būtu iedevuši neizšķirtu, bet trešais atdotu uzvaru Usikam, tad būtu bijis neizšķirts, un uzvarētāju noteiktu pēc pēdējā raunda, kurā Briedis bija labāks. Te arī visa aritmētika.

Vēl pirms cīņas teici, ka Brieža komandai ir jābūt izstrādātai savai stratēģijai, konkrētam plānam tieši šai cīņai, šim pretiniekam.

- Bet es tam neticēju. Kāpēc? Tāpēc, ka zināju, kādi cilvēki būs viņa ringa stūrī. Briedim ir ļoti vāja komanda. Es izlaidīšu privātus aspektus, kas mani saista ar Mairi, viņi nevienu neinteresē.

Bet savā būtībā Briedis ir ļoti ievainojams cilvēks.

Viņš nav no dzelzs. Viņam visu laiku nepieciešams atbalsts, uzmundrinājums, viņam jāpaskaidro, kāpēc jādara tā vai šitā. Un tad viņam viss sanāks, viņš noticēs pats sev.

Manuprāt, neviens no komandas līdz galam neticēja, ka Briedis var uzvarēt. Kā viņi var viņu uzmundrināt un visu kārtīgi izstāstīt, ja neviens no viņiem nekad nav bijis profesionāla boksera ādā un nezina, kā cilvēks jūtas astotajā raundā, kā 11. raundā. Lai arī tur būtu desmit augstākās izglītības sporta akadēmijā.

Kur ir problēma? Kādēļ nepaņemt darbā profesionālu boksa treneri, ar vārdu un pieredzi? Saprotu, ka viss atduras pret finansēm, bet tam tomēr var patērēties?

- Atkal mēs atgriežamies pie Maira īpašībām, viņa rakstura un mentalitātes. Varbūt viņš vēlas nomainīt treneri, bet viņam par to ir neērti runāt, jo Sandi Kleinu taču “piespēlēja” Mārtiņš Tenbergs no apsardzes uzņēmuma “TM Security”. Tenbergam un Sandim savukārt palīdz Uldis Arnicāns no “SMS Credit”. Arnicāns uzskata Kleinu par leģendāru treneri un bokseri. Laikam viņam kādā brīdī šķitis, ka Kleins un Briedis viens pret otru stāv visus 15 raundus.

Redzams taču, ka Kleins tur ķepās Briedi kā boksa treneris.

- Tā arī sanāk, ka Briedis negrib strīdēties, negrib neko teikt, kaut ko mainīt. Beigās tā ir spēle pašam pret sevi.

Jāvirzās tālāk – uz Ameriku.

Rezultāti ir brīnišķīgi – pirmais pasaules čempions no Latvijas profesionālajā boksā, Pasaules boksa supersērijas pusfinālists. Viss ir brīnišķīgi!

- Mairis var vairāk. Nomierināties nevajag. Lai gan, no otras puses, viņš jau tā daudz ir sasniedzis – kļuvis par nacionālo varoni, saņēmis Trīs Zvaigžņu ordeni. Paskat, cik daudz sponsoru. Jāpriecājas par dzīvi.

Esmu pārliecināts, ja viņš pārtrauks boksera karjeru, uzreiz nokļūs politikā. Ko vēl var vēlēties?

Tad kas viņam tagad būtu jādara?

- Viņam jālido uz Ņujorku, piemēram, pacīnīties Amerikā, pastrādāt zālē, kur līdzās būs 20 tumšādaini, nikni cilvēki, kuriem būs vienalga, vai esi bijis pasaules čempions vai kas tur.

Jāturpina virzīties tālāk. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Anglijā, pateicoties savam menedžerim Albertam Hačaturovam, viņš spēs atrast kādus investorus un iedot savai karjerai jaunus impulsus. Anglijā vēl ir brīnišķīgi treneri, kuri varētu krietni palīdzēt Mairim.

Par ASV pat nerunāju – ar Ameriku nekas nav salīdzināms, nekur nav tik daudz labu sparinga partneru. Bet tas ir jāgrib.

Kāpēc gan nedoties viņam uz Ameriku? Tas ir jauns izaicinājums un jaunas iespējas. Iedomājies – Mairis Briedis ringā Lasvegasā. Turklāt jau arī honorāri pavisam citi.

- Tas ir riskanti, tā kā būs ļoti grūti. Vai Mairis gribēs iziet no komforta zonas – nezinu. Te man ir bažas. Iedomājies, viņš tur viens pats, bez sievas, bez ģimenes. Turklāt neviens uz viņu neraudzītos kā uz zvaigzni. Tā arī ir problēma.

Fantastisks lēciens no amatieru sporta

Tāds diletanta jautājums – kā tas nākas, ka Briedis, kurš amatieru līmenī nespēja aizsniegties līdz zvaigznēm, profesionālajā boksā spēja sasniegt tik augstu līmeni un tagad nav sliktāks par olimpisko čempionu, pasaules čempionu Usiku? Kā tas iespējams? Viņš tiešām ir tik talantīgs unikums?

- Briedim, pirmkārt, ir ļoti labi fiziskie dotumi. Viņš pēc dabas ir talantīgs un pēdējos gados ļoti uzlabojis fizisko formu. Otrkārt, Briedim nav slikts ātrums, viņš lieliski sit ar abām rokām. Treškārt, viņu marinēja gandrīz septiņus gadus un tikai tad izlaida uz nopietnām cīņām. Arī tas moments, ka šajā svara kategorijā bīstamu konkurentu vairs nav.

Ar laika izvēli Brieža komanda uzminēja.

Bet te ir vēl kāds aspekts. Mūsu pašu labākā tenisiste Aļona Ostapenko. Viņai neviens nevar kortā palīdzēt – ne mamma, ne menedžeris, ne fiziskās sagatavotības treneris. Viņa kortā ir viena, un pašai ir jāuzvar “Rolands Gaross”, bez citu cilvēku palīdzības. To pašu var teikt par basketbolistu Kristapu Porziņģi, kuru Ņujorkā dievina un kurš kļuvis par vienu no populārākajiem spēlētājiem NBA. Pats esmu bijis tur un redzējis savām acīm. Bet profesionālajā boksā viss ir mazliet savādāk.

Amatieru sportā uzvarēt olimpiādi – tas ir varoņdarbs, kad nezini, kas būs nākamais pretinieks, kad cīņas ir katru dienu, bet zaudējums – tās ir beigas. Bet profesionālajā boksā, pareizi strādājot, var bez zaudējumiem nogādāt bokseri pašā virsotnē.

Jau esmu runājis par septiņiem gadiem, kuru laikā Briedi nelaida pie nopietniem pretiniekiem. Te ir sava specifika, ja mēs runājam par pirmo smagsvara kategoriju: aizgāja Grigorijs Drizds, aizgāja Deniss Ļebedevs, arī Pablo Ernandess. Te “Sauerland Event” pret Briedi izlika visiem apnikušo Marko Huku, un viss. Briedis savu čempiona titulu izcīnīja pelnīti. Labi, mazāk par virtuvi runāsim. Briedis tik un tā ir malacis. Bet zini, kas mani tajā vakarā visnepatīkamāk pārsteidza?

Kas tad?

Kad tiesnesis ringā pacēla Usika roku un ukrainis paņēma no Brieža siksnu un to piemērīja, nogurušais Mairis viens pats pameta ringu un lēnām devās uz ģērbtuvi. Bet viņa komanda ringā vēl kaut ko svinēja. Un tikai pēc kādas minūtes tur attapās, ak, viņu bokseris ir aizgājis. Tajā brīdī man palika ļoti žēl Maira, lai arī ko es par viņu teiktu. Pat palika kaut kā ļoti neērti. Kā tā? Tas izsaka vienu – viņa stūris, viņa komanda Mairim ir vienaldzīga, viņam komandā nav autoritāšu.

Tajā brīdī viņš izskatījās tik bezpalīdzīgs.

Par ambīcijām, perspektīvām un vēlmi turpināt karjeru

Cik gadus Mairis vēl varēs boksēt augstā līmenī?

Viņam ir labas perspektīvas. Ja Usiks aizies uz smagsvariem, visas četras jostas, ja viņš uzvarēs WBSS turnīru, paliks vakantas. Briedis ir pirmais rindā pēc tām.

Pat ja finālā uzsvarēs Murats Gasijevs vai Juners Dortikoss, Briedis tik un tā būs pirmais pretendents. Cita lieta, kā viņš jutīsies pēc diviem trim mēnešiem atpūtas, kas viņam būs galvā, vai viņš gribēs cīnīties.

Katra cīņa – tā ir gatavošanās divu mēnešu garumā, pēc tam iznāc ringā Rīgā un zaudē. Visu to pārdzīvot ir ļoti grūti. Vēlreiz – es noņemu cepuri viņa priekšā - viņš ir bijis pasaules čempions, arī cīņā ar Usiku viņš varēja uzvarēt. Tikai tad vajag pareizi domāt un strādāt.

Rojs Džonss ir teicis, ka, ja pretinieks ir neērts un tev nesaprotams, presingo viņu, un viņš kļūs saprotams. Neko tādu mēs pirms dažām dienām neredzējām.

Ar Briedi strādāji 2012. gadā, tiesa?

- Pusgadu, četras cīņas. Kāpēc mūsu sadarbība beidzās? Negribu runāt par šo tēmu. Vienkārši mums bija vienošanās, kuru viņš no savas puses neizpildīja. Man negribējās strādāt uz parāda cilvēkam, kurā es neredzēju entuziasmu. Mēs drīz pašķīrāmies.

Pateicoties Briedim, bokss Latvijā šobrīd ir popularitātes topā. To nevar noliegt.

- Tikai pateicoties viņam. Tiesa gan, bez Maira tādu cilvēku, kuri gribētu atkārtot viņa ceļu, nav. Pats taču redzēji iesildošās cīņas. Nav līmeņa. Jaunie ir vienkārši bēda. No viņu lūpām dzirdu terminus, kurus nesaprotu. Piemēram, “sit pa bašku”, vai arī komanda no mūsu čempiona stūra – “uzbrūc caur bloku”. Bloks ir karatē, bet boksā tāda termina nav.

Elvi, varbūt tevī runā aizvainojums?

- Laikam kādam tas tā šķitīs – es taču nekļuvu par pasaules čempionu, bet Mairis kļuva. Bet aizvainojuma nav, ticiet. Mans laiks ir pagājis. Un es to brīnišķīgi saprotu.

Par Briedi tīri cilvēcīgi žēl, tāpēc, ka viņš varēja boksēt labāk un uzvarēt šajā cīņā. Bet viņš palaida garām savu iespēju.

Mainīt komandu? Ja viņam ir ambīcijas iet tālāk – viennozīmīgi.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cīņas
Sports
Jaunākie
Interesanti