Un šis ir arī atskaites punkts, lai paskatītos, cik daudz ir paveikts, un cik daudz vēl jāizdara. “Mēs esam daudz ko izdarījuši, es esmu lepns par komandu un saviem džekiem. Domāju, ka tur viss jau notiek, un es pat varētu malā paiet, un tāpat tur viss notiktu,” jubilejas svinībās savu lepnumu neslēpa Prūsis. Taču arī piebilda, ka visai komandai ir viens mērķis: “Mums bija sudraba medaļa olimpiādē. Nezinu, kā sanāks, bet jācenšas, lai kaut kas vairāk par to sudrabu būtu. Es domāju, ka tas ir galvenais mērķis, kas mūs vieno.” Tieši tā, aizķert kaut ko paliekošu, un nevis tikt pie materiālajiem labumiem. “Sportā nauda ir ļoti īslaicīgs motivators,” atzina bobsleja treneris.
Sanda radi un draugi atzīst, ka viņš ir izpalīdzīgs – vienmēr palīdzēs ar padomu, rosīsies celtniecībā un vispār esot tāds, kuram “rokas neaug no pakaļas”. Ne velti pats rosās savās dzimtas mājās Ugālē, tik žēl esot, ka līdz 50 gadu dzimšanas dienas svinībām nav paguvis pabeigt pirts celtniecību. Jo pirts - tas ir ļoti svarīgi Sandim, un viņš jūtas slikti, ja tās nav.
Dzimšanas dienas viesi arī atcerējās, kā sekojuši līdzi Latvijas bobslejistu panākumiem Soču olimpiskajās spēlēs – tad, kad puiši arī izcīnīja sudraba medaļu. Divas dienas, kamēr notikušas sacensības, draugi sanākuši kopā, sēdējuši tajās pašās vietās, nav mainījuši drēbes, un rokās turējuši Sanda Prūša savulaik izcīnītās medaļas.
