Atskatoties uz savu debiju komentētāja lomā, Melbārdis atzīst, ka tas ir grūts darbs – nedrīkst klusēt, bet jādomā arī par to, ko runā.
Bobslejā viņš ir vairāk kā 12 gadus, taču tad, kad divnieku ekipāžām Pasaules kausa posms notika Siguldā, viņš debitēja, sacensības skatoties pie TV ekrāna. Tā, ka izdodas redzēt visu translāciju no sākuma līdz beigām, izdevies pirmo reizi mūžā.
Šobrīd Melbārdis atpūšas, savedot kārtībā veselību un arī galvu. Ar komandas biedriem komunicē reti - ne viņš pats izrādot interesi, nedz arī citi bobslejisti īpaši izrādot vēlmi komunicēt. Šāda distancēšanās esot nepieciešama, lai atvēsinātu uzkarsēto sistēmu galvā.
Atskatoties uz bronzas medaļu olimpiskajās spēlēs, Melbārdis atzīst – brīžiem šķietot, ka labāk būtu palikuši ceturtie, nevis aizsniegušies līdz goda pjedestālam. Viens no iemesliem, kādēļ šādas domas nākot galvā, ir tas, ka pēdējā brīdī tika pieņemts lēmums, ka Melbārža ekipāžas stūmējs būs Strenga, nevis Daumants Dreiškens. Šis jautājums esot bijis un vēl tagad ir diezgan sensitīvs, taču lēmumus pieņem galvenais treneris, nevis paši sportisti.
Atceroties Phjončhanu, Melbārdis neslēpj, ka atmiņā iespiedusies visvairāk otrā un devītā virāža. Kā arī rupjās kļūdas otrajā braucienā, kas liedza Latvijas bobsleja divnieka ekipāžai aizsniegties līdz vērtīgākai medaļai.
Runājot par gada balvu sportā, Melbārdis atzīst, ka jūtas komfortabli nominācijā, kur viņš izvirzīts kopā ar Strengu, taču kā individuāls sportists nevēlētos saņemt balvu – viņš nestartējot viens, bobslejs ir komandas sports. Viņaprāt, populārākā sportista balvu noteikti esot pelnījuši citi, un pagaidām viņš par atslēgas vārdiem runā, kas būtu jāsaka, ja tiktu pie kādas no individuālajām balvām, nav domājis.
