Pateicoties viņam un tikai viņam (pat grūti noticēt, ka kopš viņa izcīnītā zelta pagājuši jau gandrīz 30 gadi), bobslejs pēdējos gados kļuvis saprotamāks un pieejamāks. Viņa trāpīgās un pamatotās piezīmes, kad tiešraidē speciālista acij nepaliek nepamanītas vissīkākās un šķietami nenozīmīgas nianses, vidusmēra skatītājam aizvadītajā sezonā bija patīkams pārsteigums.
Kopmītnes Juglā un sagriezta roka
Tas ir paradoksāli, jo Jānis ir vārdos paskops cilvēks. Viņam nepatīk būt uzmanības centrā, un arī ar daiļrunību viņš īpaši neizceļas. Tāds iespaids par viņu palika pirmajā tikšanās reizē, kas notika, pateicoties Jāņa vizītei pie ārsta Rīgā. Toties, ja Jānis runā, tad par lietu un bez lieka patosa un emocijām. Tādā pašā stilā viņš atceras savu uzvaru olimpiskajās spēlēs Kanādā; to, kā PSRS bobslejs ar viņa tiešu līdzdalību spēra pirmos soļus; kā viņš nejauši nonāca šajā sporta veidā, jo sāka kā vieglatlēts; caur kādu gaļasmašīnu bija jāiziet, pirms 1988.gadā kopā ar stūmēju Vladimiru Kozlovu guva PSRS vēsturisko pirmo zelta medaļu. Krievijā neviens to nespēja atkārtot 26 gadus, līdz Sočos to paveica Aleksandra Zubkova ekipāža.
Ne mazāk ražīgi Ķipurs divu gadu desmitu garumā strādāja par treneri. Un, lūk, vēl viens paradokss - būt kopā ar Latvijas izlasi viņam nebija lemts. Tā gadījās... Bet viņu labi zina un novērtē Šveicē, Francijā, ASV un Kanādā.
Jānis Ķipurs pasūtina augļu tēju ar medu. Sarunas sākumā pamanu, ka viņa labajai rokai kaut kas īsti nav tā ar pirkstu. Izrādās, šai traumai nav nekā kopīga ar sportu, lai gan tās dēļ Latvija, iespējams, zaudēja izcilu vieglatlētu.
"Labās rokas pirksts līdz galam nesaliecas, paraug, cik daudz rētu," nojauzdams manu nākamoi jautājumu turpina Jānis. "Tikko atgriezos no armijas, iestājos profesionāli tehniskajā skolā, dzīvoju kopmītnēs Juglā. Tur arī gadījās sadursme, kurā iestājos par savu paziņu. Redzēju, ka viņam kādi pieci uzklupa, es izlēcu no balkona palīgā. Spēki bija pārāk atšķirīgi, bet ko atlika darīt? Vienu kārtīgi noguldīju, bet sitiens bija neveiksmīgs, jo aizķēru stiklu. Roku tur sagriezu, operēja mani piecas stundas, bet sekas palika uz visu dzīvi. Dzīvot varēju, bet nodarboties ar vieglatlētiku - nē. Taču man vajadzēja gan lodi grūst, gan disku mest."
Jūs ne pirmo gadu bobsleju komentējat?
Latvijas Televīzijā - otro. Komentēju bobsleju arī Soču olimpiskajās spēlēs, bet citai televīzijai. Tā ka zināma pieredze man ir.
Soču olimpiskās spēles kļuva īpašas Krievijas izlasei, kas beidzot tika pie zelta. Pirmoreiz kopš jūsu un Kozlova panākuma Kalgari. Droši vien zināt, kas tagad notiek, visas šīs apsūdzības par dopingu utt. Nesen arī Zubkova četrinieka stūmēju Dmitriju Truņenkovu diskvalificēja uz četriem gadiem. Pieļaujat iespēju, ka tur tiešām ne viss bija tīrs?
Teorētiski jā. Bobslejs ir spēka sporta veids, kur vajadzīgs sprādziena spēks un ātrums. Ir ko uzlabot un pie kā strādāt, un ne vienmēr tas notiek atļautām metodēm. Bobslejā ir svarīga katra startā iegūtā sekundes simtdaļa. Dopinga skandāli bobslejā ir bijuši jau iepriekš, tikai ar mazāku rezonansi.
Aleksandrs Zubkovs tāpat kā Truņenkovs lielo sportu jau ir pametis. Tagad viņš ir Krievijas bobsleja federācijas vadītājs...
Domāju, viņš tiks galā. Kad startēja, viņš sevi pozicionēja kā barvedi. Viņš pēc dabas ir tāds.
Baļķi eksportam
Jūs jau diezgan sen aizgājāt no bobsleja un tagad tiešā veidā ar to neesat saistīts. Ar ko nodarbojaties?
Saistība ar bobsleju ir tikai kā LTV komentētājam. Man ir neliels bizness pie Cēsīm - eksportēju uz Eiropu senus kokmateriālus. Meklēju pamestas koka mājas, šķūņus, kas vairs netiek izmantoti. Ja ir laba koksne, meklēju saimniekus, runājam, pērku māju, nojaucu, apstrādāju kokmateriālus. Tas viss ir roku darbs. Īrēju kokapstrādes cehu, kur man ir trīs darbinieki. Visbeidzot iegūstam eksporta materiālu, ko varēs izmantot jaunās būvēs. Izskatās skaisti un Eiropā ir cenā. Biznesā iet tīri labi. Jau kādus 10 gadus to daru. Senāk tikai vasarā, tagad visu gadu. Senāk ziemās allaž biju kopā ar komandu, ko trenēju.
Visvairāk strādājāt ar šveiciešiem? Tas ne par kokiem, bet bobsleju...
Koku es pārdodu arī Šveicē. Ar Šveices izlasi man bija trīs mēģinājumi, 11 gados četras olimpiskās spēles, astoņas olimpiskās medaļas. Joprojām priecājos par saviem audzēkņiem, ar kuriem cenšos uzturēt kontaktus. Pa telefonu vai internetā. Šveice man ir otrās mājas. Tur esmu vismaz reizi gadā - tāpat vien ekskursijā vai pie draugiem. Lai kur nebrauktu, visur ir paziņas. Atbraucu dažā ģimenē un tur man saka: redz, kur tava istaba, dzīvo, cik ilgi gribi. Tas ir patīkami.
Nebija vēlēšanās tur palikt uz dzīvi?
Par to nekad neesmu domājis. Pat tad, kad Latvijā bija ļoti smagi.
Ar Latvijas izlasi nav pa ceļam
Toties ar Latvijas izlasi jums nebija viens ceļš ejams?
Tā nav mana vaina.
Atradu internetā jūsu teikto 2003.gadā, kad strādājāt ar francūžiem: "Latvijas komandu diez vai es kaut kad trenēšu. Tam ir daudz iemeslu, kurus negribētu iztirzāt."
Ziniet, pats nesaprotu, bet no mūsu federācijas puses par mani nekad nav bijusi nopietna interese. Žurnālisti visu laiku jautāja - kad tad? Patiesībā tikai vienu reizi - 2006.gadā - biju galvenā trenera amata pretendentu vidū. Ar mani konkurēja Jānis Skrastiņš un Sandis Prūsis. Tad izvēlējās Prūsi. Kādēļ? Nevaru pateikt. Mēs visi rakstījām plānus, kā arī vajadzēja norādīt, kādu algu gribam par darbu. Man ir aizdomas, ka Prūsis toreiz paprasīja vismazāk.
Ar mūsu federāciju nekad neesat konfliktējis?
Nē, man ar visiem bija normālas attiecības. Cita lieta, ka federācijā zināja, kāds man ir raksturs, darba stils un metodes. Varbūt tas atturēja no sadarbības ar mani.
Vēl viens jūsu kolēģis Zintis Ekmanis, kurš arī vēl padomju laikos kļuvis par olimpisko medaļnieku, federācijā labi jūtas. Bija arī viceprezidents, tagad ģenerālsekretārs.
Viņš ir ļoti aktīvs cilvēks un māk strādāt ar sponsoriem. Man ar to vienmēr bijušas problēmas.
Esat strādājis ne tikai Šveices izlasē...
Arī ASV, Kanādā un trīs gadus vadīju Francijas izlasi. Tā ka esmu pamatīgi pamētājies apkārt.
Karognesējs Albērvilas olimpiādē
Jūsu karjerā kā sportistam viens no dramatiskākajiem mirkļiem bija 1992.gadā Albērvilā, Francijā. Tur bijāt karognesējs mūsu delegācijā, kas pēc ilgiem gadiem atkal startēja neatkarīgi. Taču uz starta tā arī nenonācāt. Kas notika?
Trauma. Starpsezonu pirms olimpiskajām spēlēm pat nesākām - tāda bija situācija PSRS, un nezinājām, kas būs. Augustā notika pučs, Latvija kļuva neatkarīga un saņēmām uzaicinājumu no SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) ar savu komandu startēt Albērvilā. Nebijām pat gatavojušies. Trenēties sākām augustā, lai gan parasti - maijā, kad tiek ielikta bāze. Uzreiz sāku nopietni trenēties, nolēmu forsēt gatavošanos. Augustā uzgāzēju, septembrī satraumējos. Sarāvu ikra muskuli. Un tā sezonā trīs reizes sarāvu vienu muskuli tajā pašā vietā.
Īpašas izvēles jau nebija - uz Albērvilu aizbraukt gribējāt?
Tur jau tā lieta, ka nebija. Un arī ambīcijas bija. Es taču biju olimpiskais čempions, gribēju ne tikai piedalīties, bet arī cīnīties par medaļām. Tādēļ treniņi bija ar maksimālu slodzi.
Uz ilgu laiku izkritāt?
Traumatoloģiskajā institūtā mani apskatījušais ārsts teica tieši - ir divas iespējas: ātri un riskanti vai lēni un pamatīgi. Ja ātri, tad bez garantijas. Teicu, ka vajag ātri, jo nav laika un jāriskē. Pēc injekcijām viss sadzija pāris nedēļās. Sāku trenēties, sākās sezona, pirmie mači, un tajā pašā vietā muskuli saplēsu. Atkal pie daktera - ko darīt? Viņš saka, ka varianti ir tie paši. Vēlreiz pa ātro injekcijas, pēc pāris nedēļām atkal uz kājām. Rezultātu nebija - divdesmitās vietas, bet formu pamazām uzlaboju. Pēdējos startos pirms olimpiādes jau biju ceturtais Altenbergā.
Traumu uz vietas Albērvilā guvāt?
Jā, mūsu treneri nolēma, ka vajadzīga neliela atlase. Atlases dienā iesildījos, lēcu un... Tajā pašā vietā sarāvu. Tur jau vairs neko nevarēja darīt. Mans stūmējs Otomārs Rihters bija labs sprinteris, ļoti uz mani cerēja. Jauns puisis - nekādu panākumu līdz tam viņam nebija, vasarā uzaudzēja 10 kilogramus, uzņēma masu, jo zināja, ka ar mani ir cerība uz medaļu. Viņš ārprātīgi strādāja. Pārģērbjoties garderobē viņam teicu, ka nestartēsim. Viņš gandrīz zaudēja samaņu. Palika skatītājos.
Sports ir sports. Neturēja uz jums nelabu prātu?
Domāju, ka apvainojās. Lai gan, ja atklāti, izredžu uz medaļām mums nebija. Varbūt sešiniekā būtu tikuši.
Astoņas olimpiskās medaļas ar Šveici
Ja sīkāk par jūsu darbu trenera amatā - lielākie panākumi bija Šveicē?
Beidzu sportot 1992.gadā un devos treneros. Jau pirmajā darba posmā ar šveiciešiem viss izdevās - trīs olimpiskās medaļas Lilehammerē. Mani viņi sameklēja Altenbergā, kur inerces pēc kopā ar Latvijas izlasi biju treniņnometnē. Aizbraucu ne kā sportists, pats nezinu kādēļ. Šveiciešu vecākais treneris pienāca un jautāja, vai latviešus trenēju. Nē? Tad satiksimies, ir ideja, viņš teica. Atbrauca pie manis uz viesnīcu jau kopā ar federācijas pārstāvjiem un telefoniski ar savu bosu vienojās, ka trenēšu viņu juniorus. Tā viss arī sākās.
Algu labu piedāvāja?
Salīdzinoši labu. Sāku strādāt ar junioriem, un pirmajā sezonā viņi Eiropas kausos gandrīz visu vinnēja. Tas ir nākamais līmenis aiz Pasaules kausa. Federācijā nolēma, ka nākamajā sezonā strādāšu ar olimpiskās komandas pilotiem. Četrās disciplīnās Lilehammerē izcīnījām vienu zeltu un divus sudrabus - tā bija fantastika! Taču drīz vien šveicieši mani aizmirsa, lai gan solīja pagarināt līgumu. Tā arī nepazvanīja un apsolīto prēmiju nesamaksāja. Mājās paši ar vērienu svinēja panākumus, bet man pat neuzrakstīja. Toties pasauca amerikāņi - atsūtīja līgumu, ko parakstīju. Tad arī šveicieši uzradās, bet bija jau par vēlu. Sāku strādāt ASV, bet šveicieši bija neatlaidīgi. Viņu jaunais pilots Reto Geči, kurš ar mani ieguva Eiropas kausu un sudrabu Lilehammerē, pienāca un aicināja atpakaļ. Atgriezos, jo amerikāņi nelāgi izrīkojās.
Ko viņi sastrādāja?
Kā jau brīvi domājošiem ļaudīm, viņiem ir vienmēr kāda ideja. Pamēģināsim tā un vēl šā. Taču es biju atbildīgs par programmu. Šausmās ieraudzīju, ko piedāvāja fiziskās sagatavotības treneris. Tā bija programma bodībildingam, ne bobslejam. To plānu saburzīju un izmetu papīrkurvī. Uzrakstīju viņam jaunu uz visu gadu, lai strādā. Viņš bija uz mani ļoti dusmīgs.
Tādēļ attiecības sabojājās?
Tas treneris sāka man rakt bedri. Vajadzēja tikai iemeslu, lai no manis tiktu vaļā, un tas arī atradās. ASV izlase pasaules čempionātā palika bez medaļām 4.vietā. Man nācās aiziet, bet šveicieši priecājās un pasauca atpakaļ.
Tas bija jūsu otrais darba periods Šveicē...
Nostrādāju sešus gadus līdz 2002.gada olimpiādei. Nagano dabūjām sudrabu, Soltleiksitijā - sudrabu un bronzu. Pēc spēlēm ASV atkal bija klusums, nezvana.
Galvenais trenera uzdevums - ērti sēdēt uz čemodāna
Un sākās viss no jauna?
Tobrīd jau pieredzējušais pilots Pjērs Lidērs pasauca uz Kanādu. Labi, kādēļ ne? Nostrādāju ar kanādiešiem divus gadus pēc Turīnas, bija labi rezultāti. Pēkšņi sākās lielas izmaiņas federācijā, atlaida piecus trenerus. Pēc tam Kailija Hamfrīsa uzvarēja Vankūverā, Lindons Rašs ieguva bronzu. Viņi man visu laiku kā sunīši bija blakus. Zināju, ka viņi būs spēcīgi. Viņi bija šokā, kad ar mani neparakstīja līgumu. Sarakstījāmies, un viņiem teicu, ka ir uz pareiza ceļa, programmas ir, strādājiet. Priecājos par viņiem un neuzskatu, ka tās būtu manas medaļas, lai gan pamatu ieliku es.
Daudz kur dzīve jūs ir mētājusi...
Ir tāds teiciens - galvenais trenera uzdevums - ērti sēdēt uz čemodāna. Tas ir visos sporta veidos. Pēdējā trenēšanas sezona man bija 2012./2013.gadā atkal ar Šveici. Un atkal kaut kādas nesaprašanās. Lai gan man ir aizdomas, ka sava loma bija spēlītēm zem tepiķa. Viens vietējais speciālists ļoti kāroja manu vietu. Argumenti bija kuriozi, ka treniņnometnē noslēpumus stāstu Latvijas izlasei.
Padarīja par nodevēju?
Tā sanāk. Kļuvu par cilvēku, kam nevar uzticēties. Muļķības kaut kādas. Līdz Sočiem tā arī nenostrādāju.
Lidērs pēdējos gados strādāja Krievijā. Jūs uz turieni nesauca?
Mans senais pārinieks Kozlovs sauca jau 2013.gadā, bet, cik saprotu, viņa vārdam nebija gana liels svars. Viņš gribēja mani redzēt Lidēra vietā. Taču pats nesāku ko izzināt un sīkāk iedziļināties.
Zubkova triumfs Sočos un Melbārža otrā vieta nebija jums pārsteigums?
Protams, nē. Abi ir spēcīgi piloti, bet viss izšķiras attiecīgajā brīdī un vietā. Mūsu sporta veidā, ja esi TOP 6, tev vienēr ir izredzes uzvarēt. Arī olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā.
Uz BMX celiņa
Tagad dzīvojat bez bobsleja. Kādēļ? Nav interesi raisošu piedāvājumu vai pašam vairs nav intereses trenēt?
Patiesībā vēl trenera karjeras laikā pēdējos piecus gadus domāju, ka vajadzētu beigt. Apnika mētāties pa pasauli, sagribējās mājās. Viss apnika... Mājās arī ir ko darīt.
Zinu, ka savulaik nopietni aizrāvāties ar riteņbraukšanu, tieši BMX. Tas tiesa?
Katru vasaru bija jāplēšas uz pusēm. Jā, jā, arī riteņbraucējus paspēju patrenēt. Mans dēls Mārtiņš ar BMX nodarbojās nopietni, Eiropas čempionātā brauca finālā un ieguva 6.vietu. Tagad, starp citu, strādā Rīgas municipālajā policijā. Tad dēls beidza sportot, vienalga paliku Cēsu klubā, un neslikti gāja. Biju prezidents, menedžeris, treneris un organizators vienā personā. No turienes aizgāju 2014. gadā.
Trenējāt ne tikai savu dēlu?
Neplātīšos, bet manu audzēkņu vidū ir tādi, kas daudz ko sasnieguši MTB riteņbraukšanā. Arnis Pētersons un Mārtiņš Blūms pie manis trenējās vēl kā bērni. Abi ir cēsinieki.
Ko teiksiet par divkārtējo olimpisko čempionu Māri Štrombergu?
Cepuri nost! Viņš ir valmierietis, un viņu neesmu trenējis, bet sekoju gan. Viņu redzēju arī kā starptautiskas kategorijas tiesnesis. Savulaik nokārtoju pārbaudījumu Starptautiskās Riteņbraukšanas savienības (UCI) tiesneša licencei. Tagad gan vairs netiesāju. Štrombergs attīstījās manā acupriekšā, un, ja godīgi, sākumā bija grūti iedomāties, ka viņš izaugs par čempionu. Pēc dotumiem viduvējs, ne ar ko īpašu uz vienaudžu fona neizcēlās. Taču pēc tam tāds rāviens! Man ir daudz fotogrāfiju ar Māri, bet no bobsleja - tūkstošu tūkstošiem. Fotografēšana ir viens no maniem mīļākajiem hobijiem. Vēl man patīk klasiskā mūzika - Bēthovena piektais koncerts klavierēm ar orķestri. Patīk Bahs, Šopēns, pēc iespējas eju uz pirmizrādēm Latvijas operā.
Citiem jūsu bērniem sports ir vienaldzīgs?
Viņu saskare ar sportu ir minimāla, teikšu tā.
Visa 16 000 rubļu prēmija "Volgai"
Kāda bija prēmija par uzvaru Kalgari?
Tās bija pirmās spēles, kur sportistu prēmijas būtiski palielināja. Par zeltu - 12 000 rubļu, par divām medaļām - 16 tūkstoši. To visu jau mājās iedeva. Kalgari no šīs summas desmito daļu izmaksāja valūtā. Ko nopirku? Kamēr IL-86 atceļā uzpildījās, nopirku "duty-free" veikalā dzeltenu "Sony" stereomagnetolu, kas man vēl tagad strādā. Un "Seiko" pulksteni sievai. Kur tas tagad ir, nezinu, ar sievu sen jau esam šķīrušies. Visu prēmiju iztērēju mašīnai. Olimpiskajiem čempioniem bija privilēģija nopirkt mašīnu praktiski bez rindas, pēc pusgada. To arī izmantoju un kļuvu par "Volgas" īpašnieku. Braucu ar to 10 gadu, līdz nodevu šrotā.
Mūsdienu bobslejs ir ļoti mainījies. Mūsdienu bobslejisti ir ar ļoti reljefu ķermeni, spēkvīri, kas pa gabalu redzami...
Man šķiet, bobslejisti ir kļuvuši par 10-15 procentiem lielāki pēc masas un auguma. Tas tiesa. Tādēļ arī rezultāti starta ieskrējienā jūtami uzlabojušies. Mūsdienās kamanas ir vieglākas, citi materiāli, ogleklis, senāk tādu nebija. Mūsu bobi bija par 40 kilogramiem smagāki nekā tagad.
Izgatavots VEF
Tie paši bobi, ko VEF saražoja?
Jā, tie paši. Arī tagad Latvijā izgatavo ļoti labus bobus, ar tiem daudzi sportisti brauc. Kamanas top parastā darbnīcā, mums ir speciālisti no astoņdesmitajiem gadiem. Viņi ar savu pieredzi ir pieprasīti, turklāt māk mācīties, radīt jaunas idejas, un tas viss bez lielas naudas. Vācijā ir miljonu projekti, augstākās tehnoloģijas valsts līmenī. Gluži kā PSRS. Dod naudu, piesaista inženierus.
Kalgari zelta bobs arī bija valsts pasūtījums VEFā?
Protams. Privātu sponsoru nebija, viss notika caur Sporta komiteju. Manas kamanas izgatavoja VEF. Ģenerāldirektors atdeva cehu eksperimentiem un ražošanai, deva inženierus. Paši tur naktīs strādājām, slīpējām, pielāgojām. Viss no A līdz Z bija izgatavots rūpnīcā.
Bobsleju mēdz salīdzināt ar F-1. Piekrītat tam?
Ne visai. Bobslejs ir sarežģītāks. Sacīkstēs reaģē uz situāciju un pieņem lēmumu. Bet bobslejā lēmums jāpieņem vēl pirms situācijas, lai to apsteigtu. Ja reaģēsi kā mašīnā, esi nokavējis un nokritis. Simtprocentīga koncentrēšanās un trasē jābūt piecus, 10 metrus priekšā savam bobam. Tā es teicu saviem audzēkņiem.
PSRS baisās trases un statistika
Jūtat nostaļģiju pēc senajiem laikiem?
Tā vis neteiktu. Tas bija visās jomās interesants dzīves posms, un tas bija tā vērts, lai izietu to no sākuma līdz beigām. Tas bija ļoti smagi. Taču arī šodien sportistam jābūt gatavam tādām grūtībām, ja grib ko sasniegt. Ja gribi vieglāku ceļu un vēl ko citu dzīvē paspēt - biznesu, meitenes, citas izklaides, tas nav iespējams. Nedrīkst sevi žēlot. Mana sirdsapziņa ir tīra. Daudz ko esmu upurējis, tostarp savu ģimeni, kas, protams, nebija sajūsmā, ka manis 9-10 mēnešus gadā nebija mājās. Taču citādi to nevarēja sasniegt. Un rezultāts tika sasniegts - biju pašā virsotnē.
Kaut reizi bija bail?
Bija, it īpaši sākumā. Taču neatkāpos, lai gan karjerā kādas 20 reizes esmu kritis. Pasaules čempionātā Itālijā kritu četras reizes. Traumu vispār bija daudz. Vasaras bija tik saspringtas, ka neatceros nevienu gadu, kad sezonu sāktu pilnīgi vesels.
Kaut kur lasīju, ka astoņdesmitajos gados starptautiskā līmenī gāja bojā astoņi bobslejisti...
Tā ir taisnība - viņu vidū ir arī viens mans četrinieka stūmējs. Austrijā izmēģināja braukt kā pilots un nositās. Sportisti bija maz pieredzējuši, trases - šausmīgas. Piemēram, Meleuzā, Baškīrijā. Vājprātīga trase, tur visi krita. Startē 30, bez kritieniem līdz finišam tiek pieci. Slimnīca sportistu pilna. Viss tādēļ, ka trasi cēla bez inženieriem, vienkārši pazvanīja no Maskavas - vajadzīga trase. Garums tāds, platums tāds, tik daudz virāžu un no kalna uz leju. Arī pats tur dabūju, braucu pa trasi, nokritu un samaņu atguvu garderobē. Uz galvas ledus, viss galvā džinkst. Nedēļu slimnīcā nogulēju. Itālijā no vaiga norāvu ādu, apdedzināju kaklu.
Pašlaik Latvija ir viena no lielvalstīm bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā...
Tas ir unikāls piemērs. Skaidrs, nekā tāda nebūtu, ja ne Siguldas trase. Starp citu, pat tur vienmēr braucu neveiksmīgi. Mums tomēr ir tradīcijas - astoņdesmitajos gados pamatu ieliku es, Ekmanis, Poikāns, Kļaviņš, Batarags. Nopietna pieeja, skola, kvalificēti treneri, un te arī rezultāts. Paldies entuziastiem, kuri nenogrima un izturēja pēc pirmajām neveiksmēm. Grūti teikt, kā būs 2018.gadā Dienvidkorejā, bet galveno pretendentu vidū cīņā par zeltu noteikti būsim.
