Atsaucot atmiņā 1991. gada janvāra notikumus, olimpiskais čempions Jānis Ķipurs Latvijas Radio pastāstīja, ka, uzzinot par asiņainajiem notikumiem Viļņā, bobslejisti sapulcējās un izlēma, ka kritiskā sarkanā robeža ir pārkāpta. Latvijas bobslejistiem 14. janvārī bija paredzēts doties uz Maskavu, lai tālāk mērotu ceļu uz Eiropas čempionātu Francijā. Taču dienu iepriekš Viļņā pie televīzijas torņa PSRS militārie spēki uzbruka Lietuvas neatkarības aizstāvjiem – bija nogalinātie un ievainotie.
Lietuvas notikumi pielika punktu latviešu dalībai PSRS bobsleja izlasē. Sportisti satikās neilgi pirms došanās uz vilcienu un vienbalsīgi nolēma uz Maskavu nebraukt, par to informējot arī PSRS izlases pārstāvjus. Iespējai doties uz ārzemēm tolaik bija ne tikai sportiska vērtība, taču arī materiālie labumi vairs neko neizšķīra.
Bobslejisti nolēma, ka grib piedalīties Latvijas valsts aizstāvēšanā un devās uz Ministru Padomes ēku, ko sargāja no iespējamiem uzbrukumiem. Dažās stundās viņi bez ilgas spriešanas no sportistiem ar sirpi un āmuru uz formastērpa bija kļuvuši par Latvijas sargiem.
Ministru Padomes ēkā bobslejisti nonāca tādēļ, ka tur valdības apsardzes dienestā strādāja viņu bijušais komandas biedrs Miervaldis Vītols. "Tas bija reāls spēks – fiziski spēcīgi, ar staltu stāju, organizēti, disciplīnu cienoši vīri, kuri bija gatavi arī reāli kauties, ja būtu tāda vajadzība," bobslejistu lomu barikādēs raksturoja Vītols. "Es zināju, ka šiem vīriem varu pilnībā uzticēties, zināju, ka krīzes brīdī viņi būs tas spēks, uz ko paļauties un balstīties." 
Bobslejistu vidū tolaik valdījis tāds “melnais humors”, ka gadījumā, ja PSRS spēki uzvarēs, tad vismaz vagonā uz Sibīriju būs laba kompānija.
Atvadas no PSRS izlases sportistiem nozīmēja arī zaudētu finansējumu un visu iespējamo materiālo atbalstu, taču jau 1992. gadā Latvijas bobslejs zem sava karoga startēja Albērvillas ziemas olimpiskajās spēlēs.
