Pagājušajā gadā sportistam, braucot uz sacensībām, ierobežotā budžeta dēļ nācās saskarties ar dažādām grūtībām, jo nebija ne slēpju smērētāju, ne masiera, ne īpašas izvēles starp slēpēm, kas varbūt varētu likties kā sīkumi, bet pats Rastorgujevs atzīst: „[..] lielajā sportā sīkumi neeksistē, bet ir nianses, ar kurām jāstrādā. Ļoti daudzas nav globālas, lielas lietas, ir mazas, ar kurām ļoti daudz jāstrādā. Pie šaušanas tehnikas, pie slēpošanas tehnikas, tas pats arī piesaistīt smērētāju un testa smērētāju, un masieri, arī šaušanas treneri.” Sportists uzsver, ka budžets nekad nebūs par lielu un naudas vienmēr pietrūks, taču tajā pašā brīdī atzīst, ka viņš ir pietiekoši profesionāls, lai strādātu jebkādos apstākļos, jo tā ir lieta, kas viņam patīk:
„Man ne tikai patīk tas, ko es daru, bet daru ar sirdi un atdevi visu, un līdz ar to ir rezultāts.”
Šogad situācija ir arī uzlabojusies, un sportists varēja lietot šaušanas trenera un testa smērētāja pakalpojumus.
Šobrīd Rastogujevs ir olimpiskās vienības B sastāvā, taču pat būšana A sastāvā neko daudz nemainītu un notiktu tādi starpgadījumi, kā precedents Eiropas čempionātā, kad viņš bija divreiz vadošajā trijniekā, taču sacensības tika atceltas… Bija nopirktas biļetes, lai dotos uz Pasaules kausu, kamēr, iespējams, vadošie sportisti šādā gadījumā riskētu un paliktu izcīnīt medaļas. Rastogujevs: „Protams, bija tāda rūgtuma sajūta par to, ka es nepaliku, bet mans treneris pateica – Andrej, rezultāts ir bijis. Pirmkārt, tas nav labi priekš veselības - trīsreiz skriet kalnos trīs dienas pēc kārtas un, ja vēl būtu sprints, būtu jāskrien vēl viena iedzīšana, tas būtu četras reizes četras dienas pēc kārtas sacensības. Tas nav labi, un beigās var uz nākamo sezonu neatkopieties. Otrkārt, Eiropas čempionāts ir Eiropas čempionāts, Pasaules kauss - tas ir cits līmenis.”
Kā vēl vienu ievērības cienīgu sasniegums ir jāmin tas, ka mūsu biatlonists vairākas reizes ir bijis ātrākais slēpošanā starp Pasaules kausa līderiem. Atbildot uz jautājumu, kā tieši ir iespējams sasniegt tik labus rezultātus Rastogujevs saka: „Protams, tā viennozīmīgi ir gan iedzimtība, gan gēni, gan arī svarīgi, kur es esmu piedzimis - es pats nāku no Alūksnes. Un Alūksne ir, varētu teikt, ziemeļu pilsēta Latvijas mērogā. [..] Un arī pirmais treneris, kas man bija, Sergejs Verškovs, viņš daudz darba manī ielicis, es arī ar domu un ar galvu strādāju [..]. Viņš manu galvu bija sakārtojis tā, ka visu laiku biju tendēts uz rezultātu, arī strādāt tendēts. [..] Pa vienu sezonu to nevar reāli izdarīt, jo iepriekšējās sezonās arī viss bija puslīdz labi, vienīgais tur bija problēmas ar slēpēm.”
Šobrīd sportists iegulda daudz pūļu, lai sasniegtu labu fizisko rezultātu un uzskata: „Ja cilvēks pats ir noskaņots, viņam ir mērķis, viņš iet uz rezultātu, viņam ir vienalga, vai treneris tajā brīdī, kad notiek treniņš, ir vai nav.” Taču tiek uzsvērts, ka šaušanas treniņos gan ir ļoti nepieciešams, lai treneris būtu klāt un norādītu, kā uzlabot rezultātus. Daudzas lietas var uztrenēt tikai lēnām, pakāpeniski, un viena no tādām ir šaušanas tehnika, precizitāte. Par progresu un pārdomām šajā ziņā Rastorgujevs saka: „Pēdējos Pasaules kausa posmos es sāku krietni ātrāk šaut. Bet, pirmkārt, to ietekmē tas, ka es labi jūtos, fiziskai kondīcijai biju sagatavots un mēģināju sevi stimulēt, pārliecināt sevi, ka jāmēģina ātrāk izšaut, arī - ne tikai ātrāk izšaut, bet ātrāk visu izdarīt pirms šāviena brīža – ātrāk nogulties, ātrāk notēmēt, un tad jau rūpīgi pieiet pie [gaiļa] nospiešanas.”
Ir beigusies sezona, un nākamajā sezonā, pēc sportista domām, lai varētu uzlabot rezultātus, būtu jābūt cilvēkiem, kas trasē dod informāciju, jo ir svarīgi, lai sportists zinātu un saprastu, kas notiek trasē, kādi ir rezultāti. Rastorgujevs arī norāda, ka tiem ir jābūt pat vairākiem palīgiem, piemēram, 20 km distancē ir nepieciešami trīs cilvēki un treneris. Tāpat sportists uzskata, ka Latvijas Biatlona federācijai to vajadzētu uztvert kā pašsaprotamu lietu. Viņaprāt, tas nenotiek, jo nav līdzekļu, tāpēc centīsies pacelt to ar saviem spēkiem un līdzekļiem. Rastorgujevs: „Ja es jūtu, ka parādās rezultāts, es visiem spēkiem savus līdzekļus ieguldīšu, treneris palīdzēs, vēl kāds palīdzēs, var būt kāds sponsors atradīsies.”
Sportists piekrīt apgalvojumam, ka federācijai vajadzētu aktīvāk izmantot visas iespējas, dažādas finansēšanas programmas, fondus, ņemot vērā, ka ir sasniegti tik augsti rezultāti. Tāpat arī viņš uzskata, - ja viss būtu normāli sakārtots, daudzi sportisti vēl joprojām piedalītos sacensībās, nevis biatlonu pamestu, arī rezultāti būtu ievērojami labāki. To pašu var dzirdēt no bijušajiem biatlonistiem, kuri uzsver -
ir nepieciešams sakārtot sistēmu. Tomēr Rastorgujevs atzīst, ka nav jēgas slikti izteikties, jo tas nedos nekādus rezultātus: „Man vajadzīgs rezultāts, man patīk tas sporta veids, es gribu, lai tas attīstītās arī Latvijā. Un, ja vēl vecāki savus bērnus sūtītu nodarboties ar biatlonu… jo tas man patīk, es priecājos par to, ka es esmu un ko es daru.”
Lielu motivāciju dod arī tas, ka sportists šoruden ir apprecējies, un līdz ar to ir mainījusies dzīves uztvere, jo ir par ko rūpēties. „Vairāk pievēršu uzmanību konkrētam darbam, un arī mana sieva stimulē ļoti, lai nenolaistu rokas [..]. Paldies viņai, protams, liels. Ne tikai viņai, [..] arī vecāki atbalsta ļoti gan morāli, gan arī visādā citādā veidā. Tāpēc arī izdodas, ne tikai nāk rezultāts - sportists ir spēcīgs, ja viņi atbalsta, arī savu pozitīvo enerģiju sūta man,” saka Rastorgujevs.
Runājot par pozitīvajām lietām, kas sportistu uzlādē - faniem, talismaniem, viņš saka: „Alūksnieši atbalsta visi, - raksta, sūta gan sveicienus, gan uzmundrina ļoti, jo Alūksnē ļoti liela aktivitāte parādās no cilvēkiem. Man tas talismans ir mana sieva, - kad viņa man pazvana pirms starta un pasaka, ka viss ir labi, visus vārdus pareizos…Protams, arī vecāki kaut ko pasaka, un treneris pasaka, kaut tikai dažus vārdus – saņemies, viss būs kārtībā, tev tikai jāsaņemas. Viss, ar to arī pietiek.”
Savukārt Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) vadītājs Einars Fogelis noraida dažu biatlona veterānu pārmetumus par nespēju aprūpēt sportistus: „(..) Mūsu kopējais uzdevums – sportistu, treneru, federāciju, olimpiskās vienības, Olimpiskās komitejas – sastādīt plānu un vienoties, kādu sadaļu kas finansē, gatavojoties [Soču spēlēm]. Mēs esam, lai palīdzētu sportistiem. Olimpiskā vienība vienmēr ir sadarbojusies, palīdzējusi un īstenojusi savu pamatmisiju – atbalstīt Latvijas labākos atlētus, kuru izpildījuši prasības par iekļūšanu LOV. Es negribu piekrist tam, ka kādam nebūtu patika, vēlme vai kādi citi plāni. Mūsu speciālisti nekad nav šķirojuši, dalījuši labajos, sliktajos, vēlamajos, nevēlamajos – mums visi ir Latvijas atlēti, kuru labā gribam izdarīt maksimumu.”
