Pirms 65 gadiem , kad Uļas mātei Natālijai sākās dzemdību sāpes, tēvs Larions, daudz nedomādams, iejūdza zirgu un pieņēma lēmumu vest sievu uz tuvāko slimnīcu Zarasos Lietuvā, nevis uz 25 kilometrus attālo Daugavpili.
Pateicoties gara auguma meklēšanas konkursam, nepilnus divus metru garo Semjonovu Latgalē atrada 13 gadu vecumā. Ar lauku darbos norūdīto meiteni sāka strādāt basketbola speciālisti Rīgā, un pēc 11 gadiem tika izcīnīta pirmā olimpiskā zelta medaļa Monreālā.
Uljana Semjonova, īstajā vārdā Iulijaka, atzina, ka pirmais zelts ir un paliek pirmais un arī atmiņas ir spilgtākas.
“Brīnišķīga sajūta olimpiskajās spēlēs – tā ir iespēja satikties ar visaugstākajām zvaigznēm pasaulē katrā sporta veidā,”
ar Latvijas Radio atmiņās dalījās basketbola leģenda, atklājot, ka sportisti dzīvojuši olimpiskajā ciemā un parkā satikuši, iepazinuši un sabildējušies kopā ar dažādu sporta veidu pārstāvjiem no dažādām valstīm.
Pēc zelta panākuma olimpiskajā Monreālā Uljana bija viena no PSRS līderēm arī nākamajā četrgadē. Par to liecina fakts, ka Maskavas olimpiskajās spēlēs basketbola turnīrā viņa bija otrā rezultatīvākā aiz ungārietes Lenkes Kissas. Klātienē to 1980. gadā redzēja arī Latvijas Radio korespondents Gunārs Jākobsons.
“Man Uļas vārds, pirmkārt, saistās ar “TTT”, kur viņa nospēlējusi vairāk nekā 20 gadus, 13 reizes izcīnot Eiropas kausu. Viņa bija kā magnēts, kas piesaistīja skatītājus – tāpat kā Helmuts Balderis hokejā. Otrkārt, olimpiskās spēles Maskavā, kur bieži sanāca tikties, priecājoties par otro olimpisko medaļu. Uļa bija PSRS izlases galvenais balsts un panākumu garants 18 gadus.
Vēl tagad rūgtas mieles par to, kā viņa tika atskaitīta no šīs izlases, pat paldies īsti nepasakot.
Treškārt, viņas veikums saistībā ar senioru aprūpi un atbalstu, ko viņa allaž darījusi ar lielu mīlestību, sirsnību un pienākuma apziņu. Un vēlējumam dzimšanas dienā: TTT – tā turpināt tālāk!” saka Jākobsons.
1993. gadā Uļa kā pirmā sieviete no Eiropas tika uzņemta basketbola Pasaules slavas zālē. Springfildā klātesošie tika uzrunāti latviski un tad sekoja spārnotā NBA frāze oriģinālvalodā: “I love this game”.
Semjonova atklāja, ka sākusi runāt latviski, jo Latvija tikko bija atguvusi neatkarību. “Tāpēc es atvainojos visiem klātesošajiem, ka es runāšu savā dzimtajā valodā – latviešu valodā, lai varētu dzirdēt, kā tā skan,” atceras basketboliste.
Uļa nebija izņēmums - kad beidza profesionālās sporta gaitas, arī viņa bija kā no ”laivas izmesta”, ”paldies” par laukumā paveikto neviens tā īsti arī nepateica...
Tā laika Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš nāca klajā ar darba piedāvājumu Uļai - vispirms apzināt sporta veterānus, meklēt sponsorus, dibināt fondu. Tā nu viņa jau 27 sekmīgi vada šo fondu.
Latvijā ir daudz slavenu sportistu, bet ne visi ieguvuši tautas mīlestību. Šīsdienas jubilārei tieši šis fakts ir ļoti svarīgs, kas arī dod stimulu turpināt strādāt.
“Mani ļoti tauta mīl, ciena – joprojām!”
priecājas Uļa. Kādreiz uz ielas cilvēki ar viņu sasveicinās, pajautā, kā ar veselību, un saka paldies. To dara pilnīgi sveši cilvēki – šādas situācijas Semjonovu ļoti saviļņojot un viņa nespējot valdīt asaras.
“Es nezinu labāku komandu par “TTT”,” tā šīsdienas jubilāre citēta basketbola mājaslapā, un daudz laimes dzimšanas dienā sūta arī bijušās komandas biedrenes.
