“Pēc Pasaules kausa izcīņas palikušas divejādas sajūtas. Labi, ka uzvaru bijis vairāk nekā zaudējumu, turklāt tikai vienu neveiksmi – astotdaļfinālā ar Mali – piedzīvojām bez ierunām. Ar Kolumbiju viss izšķīrās pašā galotnē, šodien pret Vāciju mazliet pietrūka spēka spēlētājām, kurām šis bija jau otrais čempionāts. Tomēr augstāk par 14. vietu gan gribējām, gan varējām būt,” Latvijas Basketbola savienības (LBS) mājaslapā citēts izlases galvenais treneris Matīss Graudiņš.
“Kopumā nepateikšu neko jaunu – no labākajām komandām atpaliekam fiziskajā sagatavotībā un atlētismā. To var redzēt arī vizuāli, un šai ziņā nemetu akmeni treneru lauciņā. Kas būtu jādara, lai sagatavotība būtu labāka – tas nav nekāds lielais noslēpums. Taču jābūt arī otrai pusei – pašu spēlētāju vēlmei trenēties. Vismaz 11 mēnešus gadā, sezonu pēc sezonas. Nepārtraukti piespiežot sevi,” turpināja treneris.
Viņš norādīja, ka valstīs ar lielākiem cilvēku resursiem uz jaunatnes izlasēm reālu kandidātu ir divreiz vairāk nekā vietu. Konkurence dzen uz priekšu, un paaugstinās sagatavotības līmenis. “Mums visā Jaunatnes līgā šogad spēlēja kādi divi trīs desmiti meiteņu, kuras dzimušas 2000. gadā. Labākās jau kopš 14 gadu vecuma zina, ka būs izlasē. Vārdos jau var runāt par basketbola mīlestību un vēlmi trenēties, bet reālo attieksmi parāda darba ētika ikdienā. Attieksmes ziņā pret tā dēvētājām otrā plāna spēlētājām pretenziju bija daudz mazāk nekā pret nominālajām līderēm, taču vismaz pagaidām tas ne vienmēr atspoguļojās sniegumā,” norādījis Graudiņš.
Treneris pauda: “Ņemot vērā objektīvos apstākļus, mūsu meiteņu komandu augstās vietas Eiropas čempionātos un jau četrus gadus pēc kārtas izcīnītās tiesības spēlēt Pasaules kausa izcīņā ir unikāls sasniegums. Taču šī turnīra pieredze apstiprināja, ka, nemainot attieksmi, tikai ļoti mazs procents no mūsu talantiem var cerēt uz veiksmīgu karjeru profesionālajā basketbolā.”
