Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Aizvadīts gads ar olimpisko medaļu kamaniņu sportā un pārmaiņām hokeja ainavā

Izcilnieks 3x3 basketbolā Lasmanis: Sezonas beigām pietrūka emociju

Šerpais kurzemnieks laukumā un ārpus tā. Saruna ar 3x3 basketbolistu Kārli Paulu Lasmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Olimpiskajam čempionam un daudzu pasaulē lielāko turnīru vērtīgākajam spēlētājam Kārlim Paulam Lasmanim ļoti mīļš ir teiciens "Pasmaidi, jo smaids neko nemaksā!" Lasmanis ir ventspilnieks, un kurzemnieka šerpumu un bravūru viņš rāda gan laukumā, gan ārpus tā. Pēc ļoti trakas un notikumiem bagātas sezonas Lasmanis intervijā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" atzina, ka miera nav joprojām.

Lasmanis ir gatavs mocīt sevi, pieciest sāpes un beigās saprast, ka īsti profesionāli tas nav, bet bez šīs karstasinības diez vai viņš būtu kļuvis par olimpisko čempionu. Kārlis ir spēlējis U-20 basketbola izlasē, attīstījies līdz Latvijas Basketbola līgas līmenim, taču tad virsroku ņēma 3x3 basketbols.

Dāvids Ernštreits: Kā ir ar to smaidu? Kas tev šajā sezonā visvairāk lika smaidīt? 

Kārlis Pauls Lasmanis: Laikam jau tajos agrajos rītos, kad ejam uz treniņiem, tad ir tie Agņa [Čavara] interesantie izteicieni, tās viņa interesantās reakcijas – cik viņš ir uzvilkts un mēģina visus pārējos pavilkt. Tas iedod tādu enerģijas pieplūdumu.

Man liekas, tu esi riktīgs "Duracell", ja tā var reklāmiski teikt. Pirms pāris dienām meklēji kādu draudziņu, ar ko ar distancenēm paslēpot, tad biji uz kalna paslēpot, pirms tam, pirms pāris dienām, boksā. Tas joprojām ir tavs režīms, ka nevari būt mierā nevienā brīdī?

Kaut kur jau tā enerģija ir jāizliek. Nedrīkst nevienu brīdi atslābt, visu laiku ir jābūt gatavam. Varbūt mazliet mazāk to basketbolu, bet fiziski ir kaut kas jādara, lai uzturētu sevi formā. Es mēģinu darīt visu ko citu, tikai ne basīti.

Jums ar "Rīgas" komandu sezonas gaitā bija  27 uzvaru sērija, apvienojāties vecajā sastāvā. Unikāls sasniegums, bet vai tas vienā brīdī nesāk sist pa smadzenēm, kad kļūst bail zaudēt, jo gribas taču vēl un vēl, un vēl?

Jā, beigās tas uzlika pašiem sev nevajadzīgu spiedienu. Līdz ar tām 27 uzvarām un trīs uzvarētiem "Masters" turnīriem pēc kārtas emocijas kaut kur pazaudējām pēc tās pirmās zaudētās spēles Honkongā. Kad pazaudējām 27 uzvaru sēriju, tad kaut kas mazliet pamainījās, bet tas bija fantastiski.

Paši runājāt, domājāt par to vai vienkārši centāties izslēgt no galvas?

Parasti mēs uz jebkuru spēli ejam ar tādu noskaņojumu, ka ejam uzvarēt un sagraut jebkuru pretinieku. Kā sanāk, tā sanāk. Tā vienkārši pagadījās, tā bija mūsu sportiskā veiksme šajā sezonā.

Sezonas pēdējais turnīrs bija nedaudz vairāk kā pirms nedēļas. Tikāt līdz ceturtdaļfinālam, zaudējāt – pietrūka vairāk emocionāli vai fiziski? Nauris Miezis arī īsti nebija vesels, līdz pēdējam brīdim bija jautājums, pašam spēlēt vai iesaistīt Artūru Strēlnieku...

Tur bija visādas likumsakarības. Mums izkrita treniņi gatavošanās posmā uz noslēdzošo turnīru. Tad mēs izdomājām, ka palīdzēsim [starptautiskajai basketbola] FIBA organizācijai un aizbrauksim ātrāk uz Abū Dabī, aiziesim skolu projektos ar bērniem pastrādāsim, parādīsim, pafočēsimies, iedosim viņiem tās emocijas. Līdz ar to paši kaut kur varbūt pazaudējāmies.

Tā ir pieredze, no kuras jāmācās, jo it kā izdarījām labu darbu, bet ne sev.

Tas mums diezgan nopietni iezāģēja, jo tās pārējās komandas bija tomēr daudz gatavākas un nobriedušākas nekā mēs. Mēs centāmies darīt visu kā parasti, bet kaut kas īsti nebija līdz galam, tādēļ arī rezultāts tāds. Parasti tā Vīnes komanda, ar kuru mēs spēlējām ceturtdaļfinālā, negribu jau vairs teikt, bet parasti mēs viņus mazgājām.

Sezonas sākumā jums par katru cenu bija jāaizbrauc uz pirmo posmu Japānā, kur komanda spēlēja trīs cilvēku sastāvā. Tagad, sezonas beigās, pirms svarīgākā starta – labdarības akcija. Tas olimpisko čempionu statuss tāds, ka arī lielā virsorganizācija uz jums izdara spiedienu?

Gribēja pacelties uz mums, atsēdināt mūs trīs solus atpakaļ. Nākamreiz zināsim, ka tādām lietām nevajag pirms svarīgākajiem turnīriem piekrist. Vajag arī parādīt savu mugurkaulu. Kā bija, tā bija, nu neko. Izdarām secinājumus un ejam tālāk.

Ko pretinieku acīs redzējāt šajā sezonā? Vai bija savādāka attieksme pret jums, vai tomēr līdz šim jau esat bijuši elitē arī divus, trīs gadus pirms olimpiskajām spēlēm?

Pretinieki jau arī pirms olimpiskajām spēlēm no mums baidījās, jo viņi zina, ko mēs varam izdarīt.

Mēs tādi mazi, sīksti, bet kapāt mums patīk.

Pret serbiem spēlējot, ejam laukumā, tad varbūt sajūta ir tāda, ka līdzvērtīgi spēlējam, bet, ja nomināli vājāks pretinieks nāk pretī, tad ir tā pārliecība par spēli, teikšu, kā ir. Ne vienmēr tas ir labi, jo citreiz līdz ar to var pazaudēt fokusu un saķeri ar zemi.

Kā ar traumām – tā ir visskarbākā sporta sastāvdaļa. Tu tiki operēts pagājušajā ziemā, atkopies un veiksmīgi nospēlēji šo trako sezonu. Komandas biedriem – sezonas beigās Miezim, iepriekš – Krūmiņam trauma. Nav jau kļuvis par daudz, arī ar blakus lietām?

Nu, pats saproti, ja paliec vecāks, traumu risks kļūst lielāks. Tā slodze jau baigi nemazinās. Varbūt ir vairāk jāpievērš uzmanība rehabilitācijai, jāmāk arī atpūsties pareizi, nevis tikai dot ručkā.

Bet tālie lidojumi? Jūs šajā sezonā varējāt sacensties ar profesionālākajiem un tālākajiem lidotājiem, piemēram, profesionālajiem tenisistiem, kas vienu dienu spēlē Austrālijā, nākamajā dienā Japānā, Amerikā. Jums tas grafiks bija līdzīgs...

Jā, mums bija diezgan sarežģīti tie lidojumi uz Āzijas valstīm – ap 10 stundām viens lidojums. Tas vēl tikai viens lidojums, tad vēl ir tie pārlidojumi, kur parasti vēl sanāk pāris stundas pasēdēt lidostā. Kaut kādu noguruma pēdu jau tas arī atstāj. Tas ir jāmāk, tāds tas sports ir. Visiem tā ir, kas tur brauc spēlēt. Kaut kā tas jāmāk izmantot savā labā un gudrāk tam visam jāpieiet, lai iemācītos arī atpūsties tādos posmos. Jā, traumas mūs diezgan nopietni šogad nesaudzēja. Sezonu iesākām, kā jau teici, kad Japānā bijām trīs. Tad es nevarēju vēl komandai pievienoties "Big 3" līgas dēļ. Edgars [Krūmiņš] bija izkritis, plus vēl tie kovida noteikumi bija diezgan strikti, ka nevarēja piesaistīt vēl vienu spēlētāju, jo tur bija atļaujas pāris nedēļas ātrāk jāuztaisa. Bija kaut kādas likumsakarības.

Sezonu iesākām diezgan slikti, vidusdaļa bija laba, beigas varējām labāk.

Kopvērtējums ir OK.

Atsevišķi nogriežņi tiešām bija izcili. Galvenajos startos – Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts, sezonas noslēguma turnīrs kā klubam ne tas veiksmīgākais, bet jau pieminēji, ka Čavars un viņa emociju bumba no rītiem izraisa smaidu un pozitīvismu komandā. Nauris Miezis pēc sezonas teica, ka vienā no turnīriem Agnis ir pielēcis kājās ar saukli: "Uz Parīzi!" Tā šobrīd ir jūsu motivācija, vai tomēr vēl ir jāsaliek tā puzle kopā, kādā sastāvā jūs uz to ejat?

Protams, ka motivācija tā ir. Gribas jau uzvarēt divas reizes pēc kārtas vai vismaz tikt līdz olimpiskajām spēlēm divas reizes pēc kārtas. Vēl jāsēžas pie galda visiem kopā, jānosprauž tie mērķi, lai visiem viss būtu skaidrs, bet es domāju, ja jebkuram no mums tu pajautātu, vai gribētu, jebkurš tev pateiks jā.

Vai varētu? Tas varbūt ir otrs jautājums?

Nu, gan jau ka var.

Tātad līdz galam šis jautājums tomēr vēl nav – vēl ir jāsēžas pie galda un jāizrunā, tāda kārtīga vīru saruna vēl priekšā?

Jā, es nezinu, par ko mēs tur runāsim. Varbūt par treniņu plānu, kā mēs gatavosimies.

"Big 3" līga. Ar tevi tikāmies jūnija sākumā, kad gatavojies Amerikai, kā tāds Rembo gatavojies tam pārbaudījumam. Kā bija? Apmēram tas, ko tu sagaidīji, vai kaut kas savādāks?

Bija forši, plus mīnus. Es biju arī paskatījies video no citām sezonām. Arī komandas biedrs Dušans Buluts man pastāstīja, kā būs, līdz ar to es biju gatavs.

Es biju domājis, ka būs bišķiņ grūtāk, bet nebija tik grūti.

Fiziskā ziņā?

Domāju, ka tie amerikāņi mani vairāk pavazās, nekā biju iedomājies. Nebija tik viegli viņiem. Sezona bija laba. Varēja jau arī labāk, bet līdz pusfinālam tikām. Dabūjām arī sev izdevīgāko pretinieku, parocīgāko, ko jau sezonas laikā bijām vinnējuši. Tur vēl pāris kļūdas bija.

Beigās tas parocīgākais pretinieks vinnēja trešo reizi pēc kārtas...

Jā, mums bija labāk pret viņiem nekā pret tiem "Power" spēlēt. Kaut kā mazliet pietrūka mums – komunikācija ar treneri, varbūt vēl kaut kas, nezinu. Nākamgad sēdīsimies pie galda un liksim visu uz papīra.

Tas jums plānā ir?

Jā, skatīsimies, kur mēs pagājušogad pieļāvām kļūdas, un centīsimies šīs kļūdas neatkārtot.

Tas nozīmē, ka tu nākamvasar to centīsies apvienot?

Jā, man ir līgums uz diviem gadiem ar viņiem parakstīts. Šis būs otrais gads. Būs jābrauc vēlvienreiz.

Kāds bija jūnijs, kad tev bija Amerika, Latvijas izlase, tie pārlidojumi ap Jāņiem, kad pasaules čempionātā izlasē jāspēlē? Vispār saprati, kurā vietā atrodies?

Nav jau tā, ka pirmoreiz ar pīpi uz jumta, teiksim tā [smejas]. Aizlido, atlido. Ja tu baigi par to nedomā, tad tas baigi netraucē. Protams, ķermenis jūtas vairāk noguris, bet, kad piespiedies, tad viss ir kārtībā. Nebija tik traki.

Es jau biju kādu laiku prom no džekiem, gribējās atkal tās emocijas, gribējās ar viņiem padalīties par to, kā man tajā pirmajā spēlē gāja "Big 3",

tad bija tā saucamais excitement [aizrautība], atgriežoties pie viņiem atpakaļ. Tas Pasaules kauss kaut kā arī neizdevās. Ceturtdaļfinālā dabūjām serbus pretī, diezgan nopietni bija…

Serbi, serbi, serbi… Tu saki, ka arī motivācija ir lielāka, izejot pret serbiem. Ar serbiem spēlēji vienā komandā gan Amerikā, gan tagad rudens pusē Serbijā nospēlēji – ļoti interesants nosaukums komandai bija, vienas Maldīvu salas vārdā, laikam atvaļinājumam pelnījāt iespēju, lai uz Maldīvām varētu aizbraukt. Sadarbība ar serbiem – vai jūti, ka tur kaut kas var veidoties, ka tu kļūsti labāks? Kas ir tā pamatā? Vai vienkārši finansiāls izdevīgums?

Kāpēc es vispār aizbraucu uz Serbiju? Aizbraucu tur patrenēties kopā ar Dušanu, kopā ar Tomislavu Ivoševu, ar kuriem es kopā spēlēšu arī nākamgad "Big 3", lai kopā būtu kaut kādas emocijas, kaut kādi treniņi. Mums baigi paveicās, ka nākamajā nedēļas nogalē iekrita kaut kāds turnīrs Serbijā. Mēs salikām galvas kopā un izdomājām: "Nu, labi, esam patrenējušies, tad varam arī sparinga pēc uzspēlēt." Tā kaut kā mums sakrita. Tad arī spēlējām to turnīru. Uzskatu, ka diezgan labi nospēlējām.

Trešā vieta jums bija...

Jā, trešā vieta. Mēs par vienu punktu beigās zaudējām "Liman", kuri tajā brīdī bija pirmā komanda.

Par serbu attīstības stratēģiju. Vai nav tā, ka viņi ir izrāvušies krietni priekšā, rīkojot turnīrus? Tajā pašā Vīnes komandā serbs spēlē, kuriem jūs pēdējā turnīrā zaudējāt. Šķiet, ka mēs pieminam viņus visur...

Kā smejoties draugiem saku, ka ar viņiem ir kā ar čigāniem – viņi visur māk iefiltrēties. Kur ir piķis, tur viņi māk atrast to savu vietu.

Bet līmenis, masveidība?

Viņi ir līmenī. Viņi ir labi spēlētāji, visiem ir tā saucamā serbu basketbola skola apakšā. Visi māk spēlēt, visiem ir tā karstasinība iekšā. Visi grib uzvarēt.

Tas pats, kas tev...

Jā, iespējams. Paldies. Tas basketbola līmenis tur ir labs. Tāpēc arī no turienes nāk spēlētāji un tās komandas.

Es biju uz Novisadu aizbraucis. Tā pilsēta varbūt ir apmēram tāda kā Daugavpils. Visas topa komandas ir no vienas pilsētas, visi trenējas praktiski vienā zālē.

Viņiem tie sparingi sanāk katru dienu vienam pret otru tik daudz un tik labi, ka ir augstākais līmenis katru dienu treniņos. Tāpēc viņi arī ir tur, kur viņi ir.

Kad mums būs otrā komanda, trešā komanda? Te tā izskatās, ka viņi ir visur, bet mēs tagad cenšamies noturēt tos savus labākos spēkus, kas, kā mēs šajā sezonā pārliecinājāmies, tiešām esat jūs – olimpiskais sastāvs...

Viņiem labi ir tas, ka ir kāda sadarbība ar Ķīnu. Kad ķīnieši lido pie viņiem, viņiem nav jākārto vīzas. Viņi var vienkārši viens pie otra lidot bez baigiem papīriem. Viņiem ir baigā sadarbība kopā, jo ķīnieši iegulda serbu skolā lielu naudu, līdz ar to viņi trenējas kopā arī ar serbiem.

Mums arī vajag kādu sadarbības partneri...

Viņi plāno būvēt akadēmiju Serbijā, Novisadā. 3x3 basketbola akadēmiju, kur arī ķīnieši brauks. Viņiem tur viss baigi attīstās, iet uz priekšu. Mums vēl pie tā jāpiestrādā.

Miksētās komandas šogad parādījās. Mums ir tīri nacionāls sastāvs, bet tagad sāk parādīties jauktās komandas. Tā ir nākotne, ja skatāmies uz 3x3 basketbolu kā komerciālu turnīru?

Es domāju, ka pavisam noteikti. Tas jau ne tikai šogad, arī pagājušogad un aizpagājušogad bija miksētās komandas. Protams, es domāju,

arvien vairāk parādīsies basketbola klubi, kuri būs gatavi ar finansējumu palīdzēt 3x3 komandām.

Viss ir iespējams.

Šādi starptautiski projekti? Tagad mēs redzējām ar serbiem, bet varbūt vēl kaut kas cits?

Es nezinu, varbūt….

Ar ko tas tev paliks atmiņā, 2022. gads sportā?

Cerams, ka varēšu kādu tetovējumu uzlikt pēc tā gada. Es nezinu…

Pasaules sportā? Latvijas sportā? Kas varbūt šajā gadā bija tāds liels?

Futbols. Uz svaigām oglēm futbols. Tas bija kaut kas nereāls. Futbols bija skaists.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti