Porziņģa pirmais treneris: Kristapu nesabojās ne nauda, ne slava

— Neesiet tik pieticīgs... Jūs taču esat trenējis ne tikai veiksmīgas basketbolistes. Puiši no pēdējiem uzņemtajiem - daži no viņiem taču arī jūs dara lepnu? 

— Es jau septiņus gadus netrenēju — veselība vairs neļauj, tak arī vecums, ziniet. Puišu bija daudz, spējīgu un talantīgu. Pirms Porziņģa bija Uvis Helmanis - Latvijas izlases spēlētājs, vai arī Roberts Krastiņš, kurš tagad spēlē Liepājas klubā. 

— Jūsu basketbola klubs "Liepājas vanagi" taču arī ne no gara laika uzradās?

— Var tā teikt.

Vajadzēja kaut ko darīt. Man neatradās darbs vietējā sporta skolā. Un ko - mest plinti krūmos? Protams, ka ne!

Lūk, tāpēc arī radās ideja izveidot pašam savu klubu. Viss sākās no četrām mazām grupām un, protams, gūlās uz vecāku pleciem. Pilsēta gandrīz nepalīdzēja, ja neņem vērā vasaras nometnes.

— Jums jau simtiem reižu ir jautāts par Kristapu, viņa pirmajiem soļiem basketbolā. Vai kā pieredzējis treneris jūs varējāt jau mazā puisēnā saskatīt nākošo pasaules basketbola zvaigzni un mūsu valstsvienības līderi? Tikai godīgi.

— Nerunājiet niekus! Kā es varēju kaut ko saskatīt sešgadniekā? Protams, ka nē. Iesākumā viņā nebija nekā īpaša.

Viņu atveda mamma, tādu tievu, gaišmatainu puisēnu, tiesa, visnotaļ garu. Sākumā viņam īsti labi negāja, bet pēc pusgada es sāku manīt - viņam ir zelta roka. Pēc kāda laika viņš skolas pagalmā sāka mierīgi trāpīt trīspunktniekus. Tiesa, jāatzīstas, ka man ar viņu vienalga bija kāda problēma. 

— Kāda veida problēma?

— Man praktiski nebija grupas ar 1995.gada bērniem. Pēdējie uzņemtie bija gadu vecāki. Tad nu es pieliku viņu pie viņiem. Tā kā jau pašā sākumā viņš pie manis spēlēja ar 1994.gadā dzimušajiem. Un tas viņam nāca par labu. Sākumā viņam, protams, negāja viegli, taču laika gaitā viņš sāka apspēlēt arī par sevi vecākus puišus.

— Vai viņš nebaidījās spēlēt pret vecākiem zēniem?

— Laikam ejot, viņam vairs nebija nekādu kompleksu, nekādu baiļu. Viņš gan trenējās ar vecākiem zēniem, gan pret viņiem spēlēja. Nekas, tika galā. Starp citu, saistībā ar to bija daudz dažādu kuriozu. It sevišķi sacensībās. Atceros, mēs ar 1994. gada zēniem spēlējām Polijā, Varšavā, pret Arvīda Saboņa skolas puišiem. Lietuvieši spēles gaitā bieži apspēlēja  mūsējos, meta grozā, bet visas situācijas zem groza izlaboja Porziņģis, bloķējot metienus. Tas ir, atņēma bumbu.

Pēc vairākām šādām epizodēm, man vairākas reizes no pretinieku rezervistu soliņa kliedza: "Aizvāciet viltus spēlētāju, pārbaudiet viņam pasi!" norādot uz Kristapa vecumu. Es viņiem atbildēju: "Vispār jau viņam par diviem gadiem mazāk, nekā pārējiem."

Paši saprotat, kā visi brīnījās pēc tam, kad uzzināja patiesību. Bet nē, pat 10-12 gadu vecumā nevarēja pateikt, ka no viņa iznāks tādas raudzes spēlētājs. Pat tad, kad viņš spēlēja dažādās mūsu valsts izlasēs, gan jauniešos, gan junioros. Viņš visur bija līderis, visur izcēlās, bet domāt par karjeru NBA...

— Bet kaut kad, agrāk vai vēlāk, arī jūs pamanījāt, lūk, basketbola zvaigzne. 

— Kad viņš aizbrauca uz Spāniju, tur jau - jā, jau bija skaidrs, ka no viņa aug spīdeklis.

— Cik es zinu, galveno lomu viņa kļūšanā par basketbolistu, nospēlēja ģimene. Viņi taču visi tur basketbolisti, vai ne?

— Tas tiesa, ģimene viņam ir lieliska. Gan viņa brāļi, gan viņa mamma Liepājā reiz nodarbojās ar basketbolistu.

Mamma, starp citu, ir mana bijusī audzēkne - Ingrīda Porziņģe, kura savulaik darbojās Latvijas junioru izlasē un arī manā klubā "Lauma".

Viņa arī atveda viņu pie manis aiz rociņas sešu gadu vecumā. Mamma pēc tam strādāja manā klubā un tāpēc varēja bieži pavadīt Kristapu uz sacensībām.

— Tas ir, tādos mirkļos viņš arī nepalika viens?

— Ar viņu vienmēr kopā bija kāds no ģimenes, vai nu mamma, vai brālis. Viņu vienmēr pieskatīja. Turklāt mamma nenodarbojās ar savu dēlu vien. Viņa strādāja manā klubā un arī ar citām komandām.

— Bet, pat ja ņem vērā situāciju ģimenē, vienalga bērnam vajag būt talantīgam. Vai ne tā?

— Kristapam jau no sākta gala bija lieliski dotumi basketbolam. Vajadzēja tikai tos pareizi attīstīt. Teikšu tā - viņam basketbols bija ielikts gēnos, jo viņš pats nāca no tādas ģimenes, kurā gan tēvs, gan māte nodarbojās ar basketbolu.

— Kopumā panākumu recepte ir skaidra - tā ir ģimene un treneris?

— Un vēl arī disciplīna. Kristapa gadījumā viss bija vietā un viss bija pareizi.

Trenerim neko vairāk arī nevajag - tikai spēlētāja pašdisciplīnu un rūpīgu ģimeni.

Tāpēc ar viņu man nebija grūti.

— Jūs runājāt par viņa dotumiem. Kas tie ir par dotumiem, ar kuriem viņš izcēlās pārējo vienaudžu vidū?

— Pirmām kārtām tā ir tehnika - viņa lieliskais metiens, par kuru es jau runāju.

Ar tādu metienu es tiku reti saskāries savā piecdesmit gadu karjerā.

Varbūt kaut kas tāds bija tikai vēl Vasiļjevai-Saušai. Vēl es izceltu viņa spēles izjūtu un bloku. Viņš ir liels bloka metienu speciālists, pat NBA tādu ir maz, piekritīsiet. Ar koordināciju viņam nekad nav bijis problēmu, arī ar lēcienu.

Es taču saku - basketbols viņam ir gēnos.

— Ar Kristapu jūs pirmoreiz saskārāties...

— 2000.gadā. Viņš pie manis darbojās aptuveni astoņus gadus. Visus astoņus gadus es, kā mācēju, turēju savu klubu virs ūdens. Beigu beigās to tomēr pievienoja Liepājas sporta skolai. Tāpēc Kristaps neilgu laiku trenējās arī pie Egitas Lāces.

— Nekad neticēšu, ka visus šos astoņus gadus viņu nemēģināja aizvest uz to pašu Rīgu. Tādu piemēru ir bijis daudz, kaut vai ar to pašu Gundaru Vētru, kurš ir pirmais mūsējais NBA.

— Vētras piemērs, kad viņš aizbrauca uz Rīgu, ir pozitīvs. Viņam Rīgā viss izdevās, kad viņš pārvācās pie trenera Aivara Brigmaņa, lai viņam vieglas smiltis.

Taču daudz biežākas bija situācijas, kad puišiem pārvākšanās uz galvaspilsētu ar neko labu nebeidzās.

Patiesībā Liepājā bija visi nosacījumi, lai izaudzinātu lielisku spēlētāju. Par Helmani un Porziņģi es jau runāju.

— Tad viņu gribēja pārvilināt uz Rīgu vai ne?

— Protams, ka tādi piedāvājumi bija, un ne reizi vien. Taču Kristaps šajā ziņā ir patriots. Pats nekur nerāvās, un arī ģimene viņu nelaistu.

— Kur tieši Liepājā Kristaps trenējās?

— Manam klubam bija vairākas zāles - šī te, Grobiņas vidusskola, kā arī Liepājas 1. ģimnāzija un arī Liepājas jūrnieku centrā. Bērnībā viņu varēja atrast tikai šajās vietās - piecreiz nedēļā bija treniņi, sestdienās un svētdienās - spēles, un katru vasaru treniņnometnes. Šādā ritmā pagāja viņa skolas gadi.

— Sanāk, ka Liepāja mums ir uzdāvinājusi ne tikai vienu no pasaules spēcīgākajām tenisistēm - Anastasiju Sevastovu, bet arī nu jau divus NBA spēlētājus? 

— Liepājā, atkārtošos, pastāv visi nosacījumi, lai kļūtu par slavenu sportistu. Tādi pastāvēja 90. un 2000. gados, un tādi vēl vairāk pastāv tagad, kad sportam pilsētā tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība.

— Galvenokārt runājot par infrastruktūru? 

— Arī runājot par infrastruktūru. 

— Man liekas, ka Kristaps jau tagad raksta Latvijas basketbola vēsturi. Jums tā neliekas? 

— Bez pagātnes zināšanām mums nebūs nākotnes. Tiem bērniem, kas šodien nāk uz basketbola treniņiem, jāzina savi elki, tie, kuriem viņi turpmāk līdzināsies.

Liepāja ir devusi Latvijas basketbolam daudz spīdošu spēlētāju, taču viņus neviens neatceras. Kristaps ir tas cilvēks, kurš atdzīvina interesi ne tikai pret basketbolu kā spēli, bet arī pret tā vēsturi. Man tas ir svarīgi.

Lai gan bērni pašlaik nododas sportam kā jukuši. Tas taču ir lieliski.

— Kādā intervijā Kristaps atzinās, ka neatceras neko daudz no sava pirmā treniņa Liepājas ģimnāzijā. Taču asaras un trenera kliedzienus aizmirsis gan nav.

— Nu, ko padarīt, 

tāds bija mans stils, manas metodes. Jā, dažreiz pakliedzu.

Bērni taču dažādi uztver uzdevumus. Es varu pateikt tikai vienu - neviens no manis nebēga. Tagad, kad es uz ielas satieku savus audzēkņus, dzirdu no viņiem tikai pateicības.

— Bet jūs atceraties, kāds jums pirmajā treniņā likās Kristaps?

— Kautrīgs, bailīgs.

Pēc pirmā treniņa viņa mamma stāstīja, ka Kristaps bija ļoti nobijies.

Tāpēc, ka viņš neko nezināja un nesaprata - kādi basketbolā noteikumi, kā spēlēt ar bumbu, kur skriet, ko darīt.

— Vēl nesen Stambulā beidzās Eiropas čempionāts, kur Latvijas izlase palika piektajā vietā. Tik augstu pēc neatkarības atgūšanas mūsu komanda kontinentālajās sacensībās nebija tikusi. Un tas pirmām kārtām ir tieši Porziņģa nopelns - viņš kļuva par līderi. Visās jomās.

— Es sekoju mūsu komandas uznācienam. Kristaps mani ar savu spēli apbūra, ko tur slēpt. Prieks - tā es vienā vārdā varu aprakstīt to, ko jutu divu nedēļu garumā, vērojot viņa spēli.

— Tas taču ir pārsteidzoši - tā bija ne tikai viņa debija "Eurobasket" čempionātā, bet arī pirmais uznāciens tik augsta līmeņa turnīrā ar Latvijas izlasi. Un iznāca tik pārliecinoši. Kā to izskaidrot? 

— Viņš viennozīmīgi ir līderis, kura spēli vērot bija tīra bauda. Vēl viņš bija komandas dvēsele. Man šķiet, ka tas ir pats precīzākais apzīmējums.

— Basketbola skolas "Rīga" direktors Guntis Šēnhofs viņu ir pat nosaucis par otro treneri. Viņam šķiet, ka, pat to neapzinoties, Kristaps patiešām pildīja trenera palīga Ainara Bagatska pienākumus, turklāt tos izpildot spīdoši. 

— Bez tāda Kristapa Porziņģa Latvijas izlasei būtu bijis grūti ieņemt piekto vietu, praktiski neiespējami.

— Vai jūs uzturāt sakarus ar savu zvaigžņu mācekli?

— Palaikam ar viņu sazvanāmies. Viņš ir atsaucīgs džeks. Un arī ar ģimeni es saites neesmu pazaudējis, mūsu mājas - mana un viņējā - atrodas tepat blakām. Mūs šķir tikai basketbola laukums. Tā ka dažreiz ir tā, ka Kristaps ieskrien pie manis ciemos ar savu brāli Jāni. Man mājās glabājas dažas dāvanas no viņa. Glabāju, piemēram, viņa Ņujorkas kluba naģeni.

— Ar tādu bīstami iziet ārā.

— Es jau arī neeju. Nospertu! (Smejas.)

— Vai tas ir tas pats laukums, kuru Kristaps par saviem līdzekļiem uzcēla un uzdāvināja pilsētai?

— Tieši tā. Viņš divus šeit ierīkojis. 

— Stāsta, ka Porziņģis ir īstenojis teju basketbola renesansi Liepājā. Jūs arī tā domājam? 

— Diezgan skaļš apgalvojums, bet būtībā tā ir taisnība. Viņš ir liels šīs spēles propagandists, kurš "inficē" visus apkārtējos ar savām idejām, un brāļi viņam tādi paši.

Pilsētā ir izveidojies vairāk vai mazāk Porziņģa kults. Zēniem viņš ir lielisks piemērs.

— Es pat nesaku, cik daudzos pasākumos viņš katru vasaru piedalās, kad pārlido mājās pāri okeānam. Kā viņam sanāk visu paspēt?

— Viņš cenšas. Viņš ir malacis. Viņš grib palīdzēt bērniem un to dara, neskatoties uz aizņemtību.

Ziniet, līdz pat nesenai pagātnei basketbols Liepājā bija ja ne necienīts, tad vismaz pabīdīts malā.

Jā, mums ir komandas - gan sieviešu, gan vīriešu -, kas cīnās augstākajā līgā. Bet tikai tagad basketbolam pievērsušies ir visi. Un tas viss, pateicoties Kristapam, kurš nekautrējas runāt par problēmām sportā, par pašu galveno, kas jārisina. Pats svarīgākais - viņš ieinteresē bērnus un viņu vecākus. Viņi ir aizrauti, bērni gandrīz vai masveidā sākuši nākt pierakstīties basketbola treniņiem. 

— Pašlaik mums valstī sācies basketbola bums. Sieviešu izlase pirmoreiz izcīnījusi tiesības sacensties nākošgada Pasaules kausā. Ažiotāža nav gājusi secen arī vīriešu izlasei, kura Stambulā aizvadīja daudzas spilgtas spēles.

— Šim bumam vajadzētu novest pie tā... tā vismaz vajadzētu būt jebkurā gadījumā, ka

pēc pieciem, sešiem gadiem mums parādīsies jauns Porziņģis.

Kad es strādāju par treneri, tad dzinos uz Saldu, Kuldīgu, aicinot bērnus uz Liepāju. Nepietika bērnu. Tagad uz Liepāju aicina spēlētājus tikai augstākā līmeņa komandai. 

— Es uzskatu Kristapu par pateicīgu mācekli, kas spēj darīt lielas lietas. Es domāju to žestu, kad viņš jums kā savam pirmajam trenerim piešķīra 50 tūkstošu eiro čeku. Ne katrs uz to būtu spējīgs, pat ja ir daudz naudas. 

— Man arī bija ļoti patīkami. Tiesa, no 50 tūkstošiem pēc nodokļu nomaksas es saņēmu mazāk nekā 40 tūkstošus. 

— Es atceros dienu, kad LBL ceturtdaļfināla sērijā tikās "Liepāja/Triobet" un "Jūrmala/Fenikss". Šajā sērijā liepājnieki uzvarēja ar 3:0, un pēdējā mača pārtraukumā Porziņģis jums sniedza šo dāsno dāvanu. Kam jūs iztērējāt naudu, ja nav noslēpums? 

— Kāds tur noslēpums... nekā neparasta. Viss, kā saka, "aizgāja dzīvošanai".

— Kā jūs domājat, vai nauda Kristapu nesabojās? Piekritīsiet, pelnīt vairākus miljonus sezonā ir smags pārbaudījums jaunam cilvēkam. 

— Nedomāju, ka nauda viņu sabojās. Viņš nav tāds. Viņš nav kļuvis augstprātīgs, neuzvedas pompozi. Viņam pirmajā vietā ir basketbols, un viss pārējais nāk pēc tam.

— Es iztēlojos, kādas emocijas jūs izjutāt, kad jūsu mācekli izvēlējās NBA draftā 2015.gadā. Pagājuši divi gadi, un viņa karjera turpina strauji attīstīties.

— Tas man bija ļoti satraucošs mirklis. Trīcēja lūpas... NBA komisārs nosauc viņa vārdu, viņš nonāk savu vecāku un brāļu apkampienos, pēc tam parādās uz skatuves. Vārdiem nevar aprakstīt! 

Es taču viņu atceros pavisam mazu, sīciņu, bet tagad droši varu apgalvot, ka Kristapam priekšā ir liela un spilgta karjera. Skaidrs, ka viņam ir sagatavota līdera loma. Tomēr es tāpat redzu, kur viņam vajag kaut ko piedzīt. Pirmkārt, tā ir spēle aizsardzībā. NBA ir ļoti spēcīgi spēlētāji, un reizēm Kristapam pietrūkst masas. Bet tas ir labojams. Viņš taču ir pieradis pārvarēt grūtības. 

Sākuma gados laukumā viņam arī dažreiz pietrūka sportiska niknuma un nekaunības. Tas nekas, izauga, labojās.

Vispār viņam ir gaiša galva, un viss viņam izdosies.

— Par tādiem saka - ar galvu uz pleciem.

— Tieši tā. Viņš tiks galā gan ar spiedienu no preses un līdzjutējiem un slavas taurēm. Es par to esmu pārliecināts. Nezinu pat, kas būtu spējīgs viņu satricināt. Es lepojos, ka kādreiz esmu pielicis roku viņa audzināšanā.