Zelta četrinieku pie TV ekrāniem Tokijas olimpisko spēļu laikā atbalstīja daudzi, bet īpaši kaislīgi fani bija jaunieši, neslēpjot, ka emocijas ir bijušas fantastiskas un tagad katram ir kas pozitīvs, ko paņemt nākotnei.
Tieši uz šī asfalta Grīziņkalnā mūsu sportistiem sākās smags ceļš sportā. Daudzi viņiem neticēja, bet tomēr viņi spēja pierādīt un izcīnīt uzvaru. No "Ghetto" līdz olimpiskajam zeltam.
“Tie nebija viegli četrarpus gadi. Parasti ir četru gadu cikls, kam tu gatavojies uz olimpiādi, mums bija pagarināts Covid-19 dēļ, tāpēc iedeva mazu grūtības pakāpi mazliet augstāk, bet prieks par komandu, ka mēs visi kopā gājām, roku rokā sadevušies, un izturējām šo grūto periodu. Un vēl lielāks prieks, ka tas vainagojās ar panākumiem,” neslēpa Čavars.
Priecīgs atgriezties Grīziņkalnā bija arī Miezis: “Fantastiski! Kā jau mājās, kā pēc smagi padarīta darba tu vēlies atgriezties mājās un tādā labā atmosfērā pavadīt to laiku, un tad šī ir tā foršā atmosfēra, par ko esmu ļoti laimīgs.”
Savukārt Lasmanis neslēpa, ka aiz sajūsmas pat piemetusies zosāda – ļoti patīkami, ka puiši tā tiek sagaidīti un viņu panākumi augstu novērtēti: “Es domāju, tas iedos labu grūdienu arī Latvijas 3x3 basketbolam. Tā kā Let’s go, kā saka!”
Grīziņkalns bija pilns ar līdzjutējiem, kuri atnāca pateikties olimpiskajiem čempioniem, nofotografēties vai saņemt autogrāfu. Tiesa, tas nebija viegls uzdevums. Gribētāju bija gana daudz, un nācās pastāvēt garā rindā.
Bet atpūtai un autogrāfu dalīšanai laika nav daudz, jau nākamnedēļ sportistiem atsāksies treniņi, lai sagatavotos nākamajiem turnīriem.
