Izlases spēlētāji ar līdzjutējiem Podgoricā ieradās ar tiešo lidojumu no Rīgas. Ar to viss bija augstākajā līmenī. Melnkalnē komanda dzīvoja 20 minūšu braucienā līdz arēnai, prom no liekas uzmanības.
Melnkalne un tās galvaspilsēta Podgorica atstāj spēcīgu kontrastu iespaidu, kalni, upe un pat lielais ūdenskritums. Pilsēta tālu no 21. gadsimta, dzīves līmenis noteikti zemāks nekā Latvijā. Arī “Morača” sporta centrs nav no svaigākajiem – uzbūvēts 1978. gadā, bet pirms gada to pilnībā renovēja. Arēnā ir 6000 sēdvietu, ikdienā tur spēlē Eirolīgas klubs “Budočnost”.
Melnkalnes izlases uzbrucējs Nemanja Radovičs “Sporta studijai” atklāja, ka visas biļetes uz izšķirošo spēli tika izpārdotas jau divas dienas pirms mača. “Šeit būs lieliska atmosfēra gan mums, gan Latvijas komandai,” pirms spēles pauda Radovičs. Arī Latvijas izlases basketbolists Žanis Peiners izteicās, ka spēle būs grūta, jo tribīnēs būs daudz skatītāju.
Latvijas komandā labs noskaņojums – klāt pieci Eirolīgas vīri, par sastāvu nevarēja sūdzēties.
Abām izlasēm vēsturisks mačs, jo abas vēl ne reizi nebija iekļuvušas Pasaules kausa izcīņā.
“Mēs visi gaidām un ceram. Tas ir mūsu sapnis,” pirms spēles cerīgi izteicās arī Latvijas valstsvienības galvenais treneris Arnis Vecvagars. Savukārt Dairis Bertāns pauda, ka svarīgi ir saglabāt vēsu prātu.
Spēles dienā beidzot varēja just ažiotāžu – Melnkalnes fanu jūra jau stundu pirms spēles bija klāt. Latvija pretim lika apmēram simt basketbola cienītājus.
Tribīnes, protams, karstas, lai gan sākumā tās apklusināja Latvijas izlases lieliskais sniegums – 10:0. Pēc puslaika pāri bija palicis tikai piecu punktu pārsvars. Spēles izskaņā bijām uz robežas, bet tad izskaņā spēles galvenā varoņa Jāņa Strēlnieka trauma, kas neļāva viņam atrasties laukumā pēdējā mača minūtē. Beigās Latvijas izlasei bija iespēja izraut plus deviņi, taču tālmetiens lidoja grozam secen. Melnkalnei pirmo reizi vēsturē iespēja doties uz Pasaules kausa finālturnīru, bet Latvijas vīriem šī iespēja iet secen.
Panākums Melnkalnē ar plus seši pārsvaru ir viena no sāpīgākajām uzvarām Latvijas basketbola vēsturē.
Tomēr ceļazīme uz Pasaules kausa finālturnīru netika pazaudēta tikai vienā spēlē – kļūdas pieļautas visa kvalifikācijas cikla laikā.
Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps atzina, ka viņam sāpīgi bijuši nevērīgi zaudētie punkti spēlē pret Melnkalni mača galotnē. Šajā gadījumā runa par Melnkalnes basketbolistu viesošanos Rīgā. Latvijai ar asinīm bija jāizplēš punkti, bet to neizdevās izdarīt.
BK “Ventspils” ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics pauda, ka nebija jānoved līdz situācijai, ka visu izšķir pēdējā spēle. Bija svarīgi mājās uzvarēt Ukrainas un Melnkalnes izlases.
“VEF skola” direktors Mārtiņš Lauva pauda, ka neiekļūšana Pasaules kausa finālturnīrā īstermiņā raugoties ir Latvijas basketbola fiasko, bet caur ilgtermiņa prizmu skatoties - nē.
“Pilnīgi noteikti tas ir fiasko konkrētai basketbola paaudzei. Tādiem spēlētājiem kā Jānis Strēlnieks, kā Dairis Bertāns,”
piebilda Lauva. Savukārt Pleinics izteicās, ka šī bija drīzāk jāuztver kā mācību stunda cilvēkiem, kuri tur bija iesaistīti. Ja tiks izdarīti secinājumi un noritēs darbs tālāk, tad jautājumi par fiasko vairs nebūs jāuzdod.
Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs bija ļoti sarežģīts daudzām valstīm, ne tikai Latvijai - FIBA un ULEB konflikta dēļ, līdz ar to Eirolīgas spēlētāji izlasei varēja palīdzēt daudz retāk. Šneps pauda, ka šajā absurdajā situācijā visvairāk cieš mazās valstis – tādas kā Latvija, Slovēnija un Horvātija.
Pirms spēles pret Spāniju četri Eirolīgas spēlētāji bija Rīgā, tomēr laukumā nedevās. Pie vainas bijis tas, ka klubi ļāva spēlētājiem spēlēt tikai vienu no divām kvalifikācijas spēlēm. Lauva gan pauda, ka LBS šajā situācijā izdarīja tieši neko, ja neskaita pāris vēstules, kas tika izsūtītas klubiem, un tas, ka Eirolīgas spēlētājus redzēja tik bieži izlases sastāvā, esot pašu spēlētāju nopelns.
Pēc tam, kad Melnkalnē muskuļu traumā iedzīvojās Strēlnieks, ļoti neapmierināts bija Grieķijas kluba “Olympiakos” galvenais treneris Deivids Blats: “Mēs esam bijuši atvērti un ļāvuši spēlētājiem doties uz spēlēm, kuras viņi paši uzskata par svarīgām. Un tad mēs skatāmies, ka mūsu spēlētāji pēkšņi izlasēs tiek sūtīti laukumā uz 38-39 minūtēm spēlē. Tāds spēles laiks viņiem nav pat Eirolīgā.
Un tas liek man vaicāt, ar tieši kādu cieņu un sapratni nacionālās federācijas vēršas pie mums!?
Es domāju, ka tas ir šausmīgi bezatbildīgi!”
Gadījums, kas notika ar Strēlnieku, noteikti vēl pasliktinās Eirolīgas klubu vēlmi jebkādā variantā sadarboties ar nacionālajām federācijām, pauda Šneps.
Teiciens “Uzvar komanda, bet zaudē treneris” ir aktuāls arī mūsdienās. Arni Vecvagaru par izlases galveno treneri iecēla 2017. gada septembrī. Lauvam tas izraisa neizpratni, kāpēc tieši Vecvagaram uzticēta, iespējams, visu laiku vistalantīgākā Latvijas izlase. Šneps teic, ka šobrīd šķiet, ka lēmums iecelt Vecvagaru par galveno treneri nav bijis pareizs, bet, vai būtu bijis labāks variants – šobrīd tā esot tikai zīlēšana. Savukārt Pleinics teic, ka Vecvagars noteikti bija pelnījis šādu iespēju, bet, vai viņš bijis labākais kandidāts 2017. gadā, “Ventspils” menedžeris nezināja teikt.
“Iespējams, vajadzēja treneri, kuram ir lielāka pieredze,” pieļāva Pleinics.
Līdz ar kvalifikācijas cikla noslēgšanos Vecvagaram līgums ir beidzies. Tagad treneru meklējumi sākas no gala. Bet kā atrast īsto? It īpaši, ja nezinām izlases mērķus. Ja Eiropas valstis lieliski nospēlēs Pasaules kausā, Latvija tiks pie iespējas spēlēt olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā 2020. gada vasarā. Tomēr skaidrs, ka rudenī jau jāuzsāk Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs. Šneps pauž, ka apmēram aprīļa vidū varētu būt vīzija, kā varētu risināties galvenā trenera jautājums.
