Latvijā nav liels iedzīvotāju skaits, kas arvien sarūk, tomēr varam lepoties ar basketbolistiem un basketbolistēm, kuru ir pietiekami, lai valstsvienības rādītu labu sniegumu, sacīja Krauliņš. Viņš aicina pielikt visus spēkus gan komandu komplektēšanā, gan sagatavošanā, piesaistot labākos spēlētājus, treneru un vadību.
Pēc 54 gadu darba trenera arodā Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris jau piekto gadu ir atgriezies dzimtajā Kandavā. Pirmā darba vieta Krauliņam bija Liepājā vietējā vīriešu basketbola komandā "Lokomotīve". Karjeras laikā Krauliņš gan aizveda VEFiņu līdz augstākajai līgai un strādāja ar izlasēm Latvijā, gan bija treneris citviet PSRS un Irākā. Treneris gan piebilst, ka dzimtās mājas velk atpakaļ, jo darbs ārzemēs ir labi apmaksāta trimda. 
Ar sev raksturīgo ironiju Krauliņš saka, ka viņa dzīvi pašlaik aizpilda trīs lietas - baznīca, kapi un basketbola zāle. Tādēļ visas izlašu spēles Krauliņš ir redzējis un pašreizējo situāciju Latvijas basketbolā raksturo kā nepatīkamu.
Vairākas Latvijas junioru vecuma komandas Eiropas čempionātā ir izkritušas no elites, bet pašmāju labākie treneri savās mājās ir norakstīti, toties pieprasīti ārzemēs, sacīja Krauliņš. Viņš saskata, ka Latvijas Basketbola savienībā (LBS) darbojas viens basketbola profesionālis - ģenerālsekretārs Edgars Šneps, bet citi ir līdzjutēju līmenī. Treneris secina, ka LBS ir vajadzīgi cilvēki, kas māj ar galvu un piekrīt visos jautājumos, bet tādā gadījumā nav pamata gaidīt izlašu panākumus. Tajā pašā laikā ārzemēs izlašu vadībā ir labākie un pieredzējušākie speciālisti. 
Par ideālu risinājumu Krauliņš uzskata variantu, ka galvenais treneris par asistentiem pieaicina par sevi gudrākus speciālistus. Ideāla bija situācija, kad Kārlis Muižnieks par palīgu paņēma Ainaru Zvirgzdiņu un treneru tandēms trīs gadus veiksmīgi strādāja Ventspilī, uzsvēra jubilārs.
Krauliņš nenoliedz, ka basketbols ir mainījies un klubos spēlē daudz leģionāru, taču skatītājiem nav tik liela interese skatīties viesspēlētājus, kas atbraukuši peļņā.
Skaistums Krauliņam vienmēr ir paticis, un viņš smej, ka skaistums ir meitenēs. Treneris vienmēr priecājas satikt spēlētājas, ko ir vadījis klubu komandās un izlasē. Viņš atklāj, ka meitenes ir jutīgas, bet spēj uztvert pamatotu kritiku. Taču, ja trenerim ir gadījies kļūdīties un kādu spēlētāju vainot nepamatoti, ir jābūt dūšai publiski atvainoties komandas priekšā. Krauliņš ir pārliecinājies, ka tad būs normālas attiecības pēc tam, kad spēlētāju un trenera ceļi šķirsies. 
Tieši starpniecību domstarpību risināšanā Krauliņš uzskata par galveno iemeslu, kas Latvijas sieviešu valstsvienību Eiropas čempionātā atstāja bez komandas līderes Anetes Šteinbergas. Ja spēlētājai ar treneri Mārtiņu Zībartu radās konflikts Pasaules kausa izcīņā, bija jārod iespēja izrunāt jautājumu personiski, nevis deleģēt sarunu vešanu citiem, paskaidroja Krauliņš. Nespējot piesaistīt komandas līderi, Eiropas čempionātā mājās Latvijas basketbolistes nospēlēja ļoti nevarīgi. 
Krauliņš pasmej, ka atklātus memuārus rakstīt arvien ir priekšlaicīgi, jo negrib būt ļauns, bet bez savas ļaunuma devas patiesā grāmatā neiztikt. Jubilāram pienākumu tāpat netrūkst, jo jāceļas jau puspiecos no rīta - audzināšanā nodotā kaķenīte Brenda ilgi laiskoties neļauj.
