Kristaps Janičenoks. Pēc basketbolista gaitām pirmais gads izdienas pensijā

ĪSUMĀ:

• Profesionālajā sportā nodzītus zirgus beigās tomēr nošauj
• Trenē bērnus, vecākus uzmana no ieslīgšanas apsēstībā
• Ikdiena bez basketbola spēlēšanas, ķermenis pieprasa sportu
• Latvijas basketbola sabiedrība - dīķis ar pīlēm pretējos krastos
• Jaunā nodarbošanās - bijušais basketbolists

Un tad pienāk tava kārta…

„Atvaino, ka nokavēju. Parasti nekavēju,” pirmajā tikšanās reizē taisnojas Kristaps Janičenoks, kurš nokavējis precīzi vienu minūti no norunātā laika. Cilvēks, kurš visu apzinīgo mūžu pakārtojis savu dzīvi citu nospraustam laika grafikam, tagad – pirmajā sezonā pēc karjeras beigām – savu ikdienu veido pats.

„Es neteiktu, ka man pietrūkst treniņu procesa. Man pietrūkst adrenalīna, pietrūkst sava veida disciplīnas, kas bija izveidota mākslīgi. Tagad man tā jāveido pašam,” atzīst Kristaps.

Ir neierasti par Kristapu Janičenoku domāt kā par bijušo basketbolistu. 20 gadus viņš bija Latvijas basketbola štata aktieris, kurš uz basketbola skatuves nospēlējis visas lomas. Vispirms jaunais un perspektīvais Valda Valtera bročos un to atvasinājumos. Kā spēlētājs nobriedis, kāpjot pa karjeras kāpnēm dažādos ārzemju klubos Beļģijā, Vācijā un Itālijā. Pēc tam ilgu laiku uzlūkots kā viens no Latvijas izlases līderiem, kura snaipera iemaņām partneri un treneri uzticējās izšķirīgajos brīžos.

Karjeras pēdējā cēlienā – viens no retajiem t.s. tusētāju paaudzes veterāniem, kuram Latvijas basketbola augstākā vadība tomēr bija gatava uzticēt paaudžu dialoga veidošanu ar jauno paaudzi. Tas beidzās ar stafetes kociņa nodošanu 2017. gada Eiropas čempionātā. Latvijas izlase sasniedza ceturtdaļfinālu un turnīra noslēguma tabulā ierindojās 5. vietā.

Tie ne tuvu nebija tā izlases modeļa griesti, taču tik un tā bija zīmīgs atskaites punkts mērotajam ceļam, kas pēc 2009. gada Latvijas izlases rindu ģenerāltīrīšanas ne tuvu nebija gluds.

Taču daudzām revolūcijām ir kāda kopīga iezīme – tās mēdz sakošļāt un izspļaut savus varoņus.

To 2017. gada Eiropas čempionātā uz savas ādas izjuta arī Kristaps Janičenoks. Ķiršu talkā uz zariem jau sakāpa citi, bet Janičenoks uz šo procesu lielākoties noraudzījās no Latvijas izlases rezervistu soliņa un atmiņā galvenokārt palicis ar drūmām grimasēm, kuras ne vienmēr izdevās noslēpt no kameru tuvplāniem un kurām labi apakšā (noskaņas radīšanai) būtu pagājusi Brūsa Springstīna dziesma „The Wrestler”. Par to, ka profesionālajā sportā nodzītus zirgus beigās tomēr nošauj. Un tā laika Latvijas izlases galvenā trenera Ainara Bagatska vēlāk – Jāņa Blūma kontekstā – publiski paustie baušļi, ka pieredzējušam spēlētājam ir vai nu jāatrodas laukumā, vai vispār nav jābūt komandā, Janičenoka sakarā izrādījās tikai lozungs.

„Es pirms tam vienmēr mierināju tos, kuri maz spēlē. Tad nu bija pienākusi mana kārta, un es mierināju sevi…” savu sesto un pēdējo Eiropas čempionātu atminas Kristaps Janičenoks. „Mums bija ļoti spēcīga izlase – es to apzinos. Vai mani varēja izmantot vairāk? Jā!” Kristaps nešaubās. „Taču es neesmu no tiem, kurš pats ies lūgties, lai ļauj spēlēt vairāk,” viņš piebilst.

„Tas ir stāsts par ego, kas bija ievainots. Ego manā karjerā vienmēr ir bijis virzītājspēks. Bez pašpārliecinātības, pastāvēšanas par sevi ar vienu pašu talantu, kura man nemaz nebija tik daudz, es nebūtu ticis tik tālu. Taču, jāsaka godīgi –

karjeras beigās man savu ego vajadzēja apslāpēt,” atzīst Janičenoks.

„Pēc spēlēm, protams, esi neapmierināts – ego ārdās un pretojas, dusmojos arī uz treneri, ko centos neizrādīt. Bet, kad noskaties video, saproti, ka trenerim ir taisnība. Tas bija kā sitiens ar bomi pa pakausi,” pēdējo sezonu sajūtas restaurē bijušais basketbolists. „Man visvairāk iekrita acīs tas, ka vairs neesmu tik ātrs. Neapmierināja arī lēmumu pieņemšana. Ar laiku sāku apzināties savu vietu. Jutu, ka mainos kā spēlētājs, līdz ar to man bija jāmainās arī kā cilvēkam. To ir svarīgi saprast. Un pieņemt. Dzīvē ir lietas, ar kurām ir jāsamierinās,” viņš sapratis. „Tajā brīdī sāku sevi gatavot tam, ka drīzumā tas viss būs jābeidz.”

Trenē bērnus, audzina – vecākus

Rokā – mobilais telefons, kas pilda hronometra funkciju. Zobos – svilpe. Acu priekšā – tīņu vecumu nupat kā sasnieguši un arī vēl nesasnieguši Latvijas basketbola jaunie censoņi, kuri apļa treniņa ietvaros ar sviedriem iesvēta nesen iegādāto fiziskās sagatavotības inventāru.

Tāda tagad ir Kristapa Janičenoka līdzdalība Latvijas basketbolā. Kopā ar cīņu biedru Gati Jahoviču izveidota basketbola personības izaugsmes skola „Dominus”, kas rosās „Latvijas gāzes” sporta kompleksa basketbola zālē. „Gribēju, lai zāle būtu ar savu auru un būtiski atšķirtos no citām,” uzmanību uz apaļo ēkas fasādi vērš Kristaps.

„Manā rīcībā ir liela daļa šā vecuma talantīgāko spēlētāju,” viņš izmanto nelielu atelpas brīdi, lai ātrumā iepazīstinātu ar savu saimniecību. „Tam ir pazīmes kļūt par nākamo Žagaru,” viņš aicina pievērst uzmanību vienam naskam, ar lielu veiklību apveltītam puisim. „Lielu potenciālu es saskatu vairākos spēlētājos, taču šajā vecumā ir pāragri prognozēt, kā viss izvērtīsies,” basketbolā vairākus pudus sāls apēdušais Kristaps cenšas pārāk nesacerēties.  

 „Es šajā vecumā ne tuvu nebiju tik tehnisks, kā lielākā daļa manu audzēkņu.

Mēs, mana paaudze, bijām fiziski izturīgāki un spēcīgāki, taču skatiens mums bija grīdā un eksistēja tikai labā roka,”

Janičenoks akcentē Latvijas jaunatnes basketbola vidējā līmeņa izaugsmi. Kad aicinu Kristapu nodefinēt, kādu viņš redz ideālo „Dominus” absolventu, viņš ir kodolīgs: „Atbildīgs. Racionāli domājošs. Līderis.”

Lielu akcentu savā piedāvājumā „Dominus” liek uz vecāku izglītošanu, tiek organizēti dažādi semināri. Kā teikt, lai vecāku mīlestība pret bērniem un viņu izvēlēto nodarbi paliktu atbalsta rāmjos un neieslīdētu apsēstības mīnu laukā. „Man ir trāpījies ļoti sakarīgs vecāku kontingents, bet kopumā – tā ir problēma,” uzskata Kristaps.

Pagaidām treniņi notiek divas reizes nedēļā. „Dominus” cenšas savus pakalpojumus piedāvāt neuzbāzīgi, lai pārāk nemaisītu sporta skolu treneru plānus, turklāt divi treniņi nedēļā atstāj manevra iespējas pašam Kristapam mesties arī kādos papildu izaicinājumos. Pirms neilga laika Janičenoks pretendēja uz Latvijas vīriešu izlases ģenerālmenedžera amatu. Konkursā uzvarēja Artūrs Štālbergs, kurš gan amatu jau atbrīvojis. Janičenoks pats uz brīvo krēslu neraujas, taču, ja saņems uzaicinājumu, sola to apdomāt.

Apgūst jauno dzīvi

Ar ikdienas tempu nedrīkst pārforsēt – joprojām zināmu piepūli prasa pielāgošanās dzīvei pēc profesionālā sporta. „Lai cik tas jocīgi arī neizklausītos, pašam savas dienas plānošana, vismaz iesākumā, nemaz nav tik viegla,” atzīst Janičenoks, norādot, ka jaunajā dzīvē viņš saskaras ar to pašu situāciju, ko iepriekš akcentējuši jau citi priekšteči – bijušie sportisti. Proti, jaunajā spēles laukumā vienaudži un līdzcilvēki laukumu pārredz labāk. „Jūtos mazliet apdalīts,” viņš neslēpj. „Es sevi neuzskatu par plānā galdiņa urbēju, taču tik un tā ir kaut kādas sarunas, kurās man vajag uzdot papildu jautājumus, lai saprastu, par ko vispār ir runa.”

Tikai tagad, pirmajā sezonā pēc karjeras beigām, tā pa īstam sanācis apjaust, cik daudz rūpju no sportistu pleciem noveļ citi cilvēki. Tagad nekas cits neatliek, kā visu izkost pašam.

Basketbola spēlēšana pagaidām Janičenoku neuzrunā itin nemaz. Bet sportu kā brīvā laika nodarbi ķermenis pieprasa.

„Ir ļoti grūti dienas režīmu salikt tā, lai varētu katru dienu trenēties. Taču man prasās trenēties. Daru to, lai pēc tam būtu patīkama sajūta,” viņš paskaidroja.

Šai sajūtai piemīt ar zināms dziedniecisks elements. Karjeras beigās zobus nācies sakost arvien biežāk, bet sportu asociēt ar tādiem brīžiem negribas.  „Pēdējos karjeras mēnešus cīnījos caur nevaru. No rīta klibo tīrīt zobus. Tīrot esi mazliet iesildījies, no vannas istabas ej ārā jau mazliet taisnāks,” pasmej bijušais basketbolists.  Tagad viņš jūtoties labi. Ar sīku piebildi: „Man sāp mugura. Bet kam nesāp mugura?”

Nudien. Man arī sāp mugura.

Sportisko aktivitāšu spektrs iezīmējies visnotaļ plašs. Drīz dosies uz kalniem mācīties slēpot. Vasarā izmēģināti dažādi ūdens sporti. Sirdij tuvs ir pludmales volejbols. Un tad vēl… „Eju uz grupu treniņiem,” Janičenoks mani pārsteidz. Viņam pierasto divmetrinieku kompāniju uz basketbola zāles parketa nomainījis plašs ierindas ļaužu spektrs, no kuriem lielākā daļa dienas vada birojos. Sākums nav bijis rožains: „Ja sirds ir uztrenēta, tad var izturēt, bet man sanāca ielēkt braucošā vilcienā un pāris reižu sajutu asins garšu mutē. Tas nozīmē, ka pulss bija pie 200 sitieniem minūtē.”

Nostaigājis varavīksnes ceļu

Ir svētdienas rīts, plkst. 11.00. Kristaps Janičenoks ir ieradies Ķekavas Sporta klubā, kur vietējās komandas sastāvā vairāki Janičenoka audzēkņi mērosies spēkiem ar Rūjienas komandu. „Šī ir mana pirmā basketbola zāle – te es bērnībā sāku trenēties,” viņš norāda pa ceļam uz balkonu. Audzēkņu basketbola spēļu apmeklēšana nedēļas nogalēs – tā tagad ir Kristapa Janičenoka ikdiena. Censoņu vecāki iesūta spēļu grafikus, viņš – saprāta robežās cenšas būt klātesošs.

Spēli viņš vēro ārēji mierīgi. Kad vaicāju, vai ir viegli noturēties, viņš,  mazliet drudžaini košļājot gumiju, lēni novelk: „Es ļoti cenšos..." Vērojot 12-13-gadīgu puišu spēles, viņam ir savas prioritātes: „Es šajā vecumā pārlieku nevērtēju sniegumu laukumā. Es, protams, ievēroju nepilnības tehnikā, kuras treniņos labosim, bet galvenais, kas mani interesē – kultūra. Kā viņi uzvedas uz soliņa? Vai iedod cits citam pieci? Vai dzīvo līdzi spēlei? Vai pēc spēlēm iet dušā?”

Kultūra. Maz izcelts termins Latvijas basketbolā.

Ik uz soļa klātesošs elements, kas sportā sekmē panākumus un bruģē neveiksmes. Aizvadījis sešus Eiropas čempionātus Latvijas izlases rindās, Kristaps Janičenoks ir uz savas ādas izbaudījis to, ko daži sauc par lāstu, citi – par uzvarētāju mentalitātes trūkumu, vēl kāds – par sportiskām neveiksmēm. Sauciet, kā gribat, bet Latvijas vīriešu basketbola izlase no katra čempionāta ir atgriezusies ar mielēm.

To LIELO panākumu kā spēlētājam Kristapam tomēr nebūs lemts pieredzēt – ar sešiem Eiropas čempionātiem izrādījās par īsu. „Esmu par to daudz domājis. Kāpēc ar zināmu regularitāti notiek tieši tā? Es nezinu. Taču ir jāsaprot, ka sports nav tikai laukumā. Sports ir arī gaiteņos, kabinetos.

Nevajag par neveiksmēm vainot tikai tos 12 džekus, kas dodas laukumā.

Jāskatās ir plašāk,” viņš vedina uz filozofiskāku stīgu.

„Basketbola sabiedrība ir ļoti sašķelta. Un tajā neietilpst nemaz tik daudz cilvēku. Ir mazs pīļu dīķis – vienā krastā stāv pīles un otrā krastā stāv pīles. Un citas uz citu bļauj. Pīlēm nav jāstāv krastā – tām ir jāpeld. Bet mūsu pīles ūdenī negrib satikties. Es negribu tagad gudri spriedelēt par dažādām aurām un enerģijām, taču… Atgriežoties pie domas par pīļu dīķi, –  tas viss atstāj savu nospiedumu arī laukumā.”

Savu nospiedumu uz notikumiem laukumā Janičenoka un viņa laikabiedru karjerās atstājuši arī citi notikumi ārpus laukuma. Nebūdams savas paaudzes redzamākais naktsklubu kultūras baudītājs, viņš nebija arī malā stāvētājs un ir piederīgs tusētāju paaudzei, no kuras viņš necenšas sevi norobežot: „Mēs izcēlāmies ar to, ka bijām paaudze dīvainā laikmetā. No pilnīga informācijas vakuuma nokļuvām sabiedrības uzmanības centrā. Paaudze pirms mums darīja visu to pašu. Kur tad mēs to iemācījāmies?! Tas bija tieši tāds pats process, vienkārši mainījās sabiedrība un cilvēku ikdienā ienāca tehnoloģijas, kas veicināja informācijas apriti.”

Skolas gaitas sākuši vēl padomju laikos. Profesionālu basketbolistu gaitas sākuši gadsimtu mijas pieticības apstākļos. Karjeras labākos gadus sasnieguši laikā, kad vienā punktā sadūrās ekonomiskās augšupejas, strauji augošās publicitātes un bezgaumīgu pārmērību vektori.

Priekšteču piemērs nemudināja aizdomāties. Tolaik sabiedrībā virmojošā atmosfēra – ne tik.

Saliekot visus faktorus kopā – vai tas varēja beigties citādi? „Nogājām varavīksnes ceļu,” Janičenoks nāk klajā ar kodolīgu un trāpīgu salīdzinājumu.

Viņš atzīst, ka nekad neaizmirsīs 2009. gada Eiropas čempionātu un sagatavošanās ciklu pirms tā, ko Latvijas basketbola hrestomātijā atceras kā baigo vasaru. „Man bija ļoti žēl trenera Ķestuta Kemzuras. Ļoti labs treneris – manuprāt, līdz galam nenovērtēts," atzīst Janičenoks. "Nedēļu pirms Eiropas čempionāta mums treniņā bija situācija, kad spēlējām 3 pret 3. Vienkārši vairāk spēlētāju nebija! Daļa komandas bija sadumpojusies pret treneri par to, ka viņš bija atskaitījis vienu spēlētāju. Treneris centās šo treniņu novadīt ar profesionālu attieksmi. Es vēl tagad atceros, ka runājot viņam acīs bija asaras. To sajūtu es nekad dzīvē neaizmirsīšu.”

Pēc čempionāta nokritušais diskvalifikāciju lietus uz visiem laikiem mainīja Latvijas basketbola izlases sejas vaibstus. Pastāv uzskats, ka vienas paaudzes izolēšana ļāva ātrāk norūdīties nākamajai. Janičenoks tam neiebilst. „Tagadējā Latvijas basketbolistu paaudze noteikti no mums daudz ko iemācījās. Viņi ieraudzīja tos grābekļus, uz kuriem negribēja uzkāpt. Starp paaudzēm ir būtiska atšķirība. Ne tik daudz sadzīvē, kā publiskajā tēlā – tajā, ko nes uz ārā. Un tā ir laba lieta.”

Dienests beidzies

Kristaps Janičenoks ir sācis dzīvot jaunu dzīvi. Ar piesardzību ver durvis jauniem izaicinājumiem. Un necenšas slēpt savu apjukumu. „Es nezinu, vai tas, ka esmu bijis basketbolists, man tagad ļoti palīdz. Kad man cilvēki vaicā, ko es daru, atbildu, ka esmu bijušais basketbolists. Es to neuztveru kā uzplečus,” viņš piebilst.

Nepamet sajūta, ka, veidojot Kristapa portretu, jau pēc gada vai diviem, tas izskatītos krietni citādāk.

Tas ir tikai normāli. Ir ieceres. Ir nedrošība. Ir neziņa. Un ir arī „dažādi projekti un projektiņi” ārpus basketbola, par kuriem plašāk stāstīt viņš pagaidām vairās.

Pēc 20 gadiem basketbolistu rotā Kristaps Janičenoks no dienesta ir atvaļinājies ar pilnu militārista komplektu: ir varoņstāsti no spožām kaujām (kurš Latvijas basketbolists vēl ir iemetis tik daudz uzvaru nesošo metienu?), ir mieles par neiekaroto, ir iekrāta solīda izdienas pensija, ķermeni nav izdevies pasargāt no rētām, un pēkšņi vairs nav neviena, kas sastāda dienaskārtību un dod pavēles.

Lai ko arī nestu nākamie 20 gadi, tas jau būs cita Kristapa Janičenoka stāsts.