Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Pasaules rallija čempionāta posms Latvijā: vai mājiniekiem vajag savu ekipāžu

Basketbolists Artūrs Žagars: Dalība Pasaules kausā būtu iespaidīga jebkurā norises vietā

Izsprucis no būrīša Spānijā, basketbolista karjeru veido no jauna. Saruna ar Artūru Žagaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Latvijas izlases basketbolistam Artūram Žagaram juniora vecumā paredzēja ātru un žilbinošu progresu, tomēr dzīves realitāte ieviesa savas korekcijas. Žagars sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pastāstīja, ka iepriekš klubā Spānijā apguva ne tās patīkamākās, bet profesionālam sportistam svarīgas atziņas, un tagad klubu līmenī Lietuvā veiksmīgi būvē karjeru basketbolā no jauna. 

Kad Žagars 2018. gada izskaņā saņēma Gada balvu sportā kā uzlecošā zvaigzne, viņš bija izcīnījis sudraba medaļu U-18 Eiropas čempionātā un jau bija pārcēlies uz dzīvi Spānijā, lai attīstītu talantu Badalonas klubā. Tobrīd viņš nekautrējās atzīt, ka mērķis ir Nacionālā basketbola asociācija (NBA), un pašmāju basketbola zinātāji jau apsprieda Artūram labvēlīgākos scenārijus, kad sākt ceļu basketbola mekā.

Tomēr paša veselība, kluba stratēģija un konkurence ieviesa korekcijas.

Pēc piecu gadu līguma ar Spānijas klubu Žagars karjeru šosezon restartē Lietuvā, kur "Nevežis" komandā ir pamatsastāva saspēles vadītājs ar lielu spēles laiku un labu individuālo statistiku.

Aprīlī Žagaram paliks 23 gadi, bet tuvāk rudenim, ļoti iespējams, redzēsim viņu valstsvienībā Pasaules kausa finālturnīrā.

Dāvids Ernštreits: Kāda ir kopējā sajūta par Latvijas izlasi šajā paaudzēm garajā un arī tavā gadījumā garajā ceļā uz Pasaules kausa finālturnīru?

Artūrs Žagars: Tiešām, emocijas ir neaptveramas. Mēs paši vēl īsti neesam sapratuši, kas notiek. Kur mēs to visu sākām – no pašām apakšgrupām gājām visām kvalifikācijām cauri un tagad esam kvalificējušies. Īstenībā šīs spēles, kuras jāspēlē jau, kad zini, ka esi kvalificējies, ir diezgan grūtas tādā ziņā, ka grūti saņemties. To mēs fanu dēļ izdarījām. 

Japāna, Indonēzija, Filipīnas. Ir kaut kāds vēlmju saraksts? Tās ir vietas, kur notiks Pasaules kausa finālturnīrs...

Noteikti visas trīs būtu ļoti iespaidīgi apskatīt. Man pašam jau Japāna ir bijusi, tā teikt, grāmatiņā ierakstīta pirms pāris gadiem. Gribējās vienmēr aizbraukt apskatīties, kā tur būs. Vienalga, kura no šīm vietām būs paredzēta mums, tas būs iespaidīgi.

Galvenais novēlējums – apskatīt Filipīnas, jo Filipīnās būs izslēgšanas spēles!

Jā, tieši tā.

Latvijas izlasei priekšpēdējā spēlē Turcijā pārliecinoša uzvara, taču tev nospēlētas tikai 11 minūtes, kurās sameti 14 punktus un pazudi. Kāda ir situācija, kas par vainu un kāpēc nebiji laukumā pret grieķiem?

Sanāca tā, ka atņēmu bumbu un, skrienot ātrajā uzbrukumā, nedaudz sajutu tādu krampja sajūtu pacelē. Tā spēle nebija gluži olimpiādes fināls, es neredzēju iemeslu, kāpēc spēlēt caur sāpēm, un paprasīju maiņu. Tālāk, es domāju, mēs noskaidrosim vairāk, kas tur par lietu tajā paceles muskulī. Iespējams, tāds mazs plīsumiņš ir. Tad jau redzēs, kāds būs tas laika nogrieznis, kas būs jāizlaiž tagad.

Kāda ir etiķete gan finanšu, gan medicīniskā protokola ziņā, lai tu tagad atgrieztos, un kas par šo ziepi tagad maksā? Te ir stāsts par apdrošināšanu vai Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) maksājumiem klubam?

Jā, algu man tagad maksās FIBA, jo sanāca satraumēties tieši FIBA logā. Dziļāk par tām apdrošināšanām īsti neesmu pārliecināts, tāpēc negribu samelot, bet noteikti izlase vienmēr ir pretimnākoša ar palīdzību un vienmēr ir palīdzējuši arī no iepriekšējām ķibelēm tikt vaļā. Es domāju, izlase palīdzēs.

Teici "nebija olimpisko spēļu fināls, lai upurētu vēl vairāk", bet tava situācija varbūt nemaz nav tik viegla. Citam spēlētājam varētu būtu grūti to pateikt trenerim, jo tava vieta izlasē nav bijusi tik pašsaprotama pēdējos gados. Pateikt: "Trener, saudzējiet labāk mani, es būšu varbūt noderīgāks vasarā?"

Treneris [Luka] Banki ir ļoti saprotošs. Viņš ir tāds treneris, kurš spēlētājiem pievērš uzmanību, kad katrs ir savā klubā, savā valstī, savā pilsētā. Regulāri tiek veikti video zvani vai vienkārši sazvanāmies, aprunājamies, apjautājamies, kā iet, vai viss kārtībā, kā ar veselību, vai gatavs izlasei.

Tādi vismazākie jautājumi, kas iedod spēlētājam to drošuma sajūtu, kas dod komunikācijas sajūtu, ka vari droši komunicēt par jebko ar Luku Banki.

Noteikti tas ir viens no iemesliem, kāpēc es varēju tik brīvi paprasīt maiņu, jo tomēr sāpēja kāja un nelikās, ka es varētu turpināt spēli. Es domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem.

Prieks dzirdēt. Kāda tev bija šīs iespējas gaidīšana? Pagājušajā rudenī tevi neizsauca uz izlasi. Vai arī tad tev bija skaidra tā trepīte, kas ir jāizdara un tad es būšu?

Pagājušajā rudenī mani izsauca, bet tieši sanāca noķert kovidu. Tā iemesla dēļ es nevarēju pievienoties komandai treniņu procesā. Biju atpakaļ uz kājām, kad bija jau spēles diena, un tad, saprotams, treneris mani neliks laukumā, ja es neesmu formā uzreiz uz spēli. Es noteikti uz šo skatījos kā uz iespēju parādīt trenerim, uz ko es esmu spējīgs. Es spēju palīdzēt komandai būt saspēles vadītājs, vadīt komandu un palīdzēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.

Kā tu raksturo Latvijas izlases mentalitāti? Man liekas, katrā spēlē Banki ir kāds uzdevums ar kaut kādu mērķi. Pat ja viss šķietami šī turnīra ietvaros ir sasniegts, tad lielie mērķi varbūt nav nemaz šodien vai rīt, bet tie ir kaut kad vēlāk sasniedzami un lielāki...

Lukam Banki ir viena ļoti laba īpašība. Katrā treniņā, lai cik tas svarīgs vai nesvarīgs spēlētājam tas varētu likties, viņš vienmēr iedveš savu entuziasmu. Balss tembrs, kā viņš runā ar spēlētājiem, ir tāds, kas neļauj atslābt nevienā brīdī. Man liekas, tas ir ļoti pareizi. Kāpēc ir tāds rezultāts? Tāpēc, ka šīs spēles nav vieglas no mentālā skatupunkta. Kad liekas, ka viss jau nokārtots, tagad tikai jāiet un jāspēlē. Viņš ar savām pirmsspēles sarunām un sarunām treniņu laikā, un tas, kā viņš komunicē ar komandu, nevienā brīdī neļauj mums atslābt. Tāpēc mēs esam visu laiku mentāli iekšā un visu laiku mums liek nākamos uzdevumus, mērķus, kas jāsasniedz. Tas noteikti palīdz.

Varbūt kļūdīšos, bet pārfrāzējot, kad tu 2018. gadā saņēmi balvu kā uzlecošā zvaigzne Latvijas sportā, tad uz tavas sienas bija uzraksts, ka sapņiem jābūt trakiem un teju nesasniedzamiem. Latvijas izlasei tie lielie, nesasniedzamie sapņi ir kaut kur klātesoši? Arī ģērbtuvē un no tā paša Banki?

Es domāju, noteikti. Lai vai cik es varbūt neesmu pieredzējis spēlētājs, man tomēr savā ziņā ir kaut kāda pieredze tieši Latvijas izlasē. Es biju arī starp tiem spēlētājiem, kas pārstāvēja Roberta Štelmahera [vadīto] Latvijas izlasi.

Tajā brīdī, kad mēs, teikšu atklāti, izgāzāmies, trenera Lukas Banki ienākšana izlasē izmainīja pilnīgi visu.

Gan no iekšienes, gan no ārpuses. Kā viņš komunicē ar spēlētājiem – tas ir viens, ko jau minēju. Otrs – tā visa enerģija komandai, kad ir tāds svaigs treneris. Varbūt tas, ka nerunājam latviski treniņos, arī iedod nedaudz papildu motivāciju.

No nulles viss sākas un viss jāpierāda?

Tieši tā. Katram ir jāpierāda, tāpēc ir tas viss līmenis – varbūt daudz augstākā intensitātē notiek treniņi, nav nekāda atslābšana. Noteikti diezgan strauji izmainījās visa atmosfēra tieši komandas iekšienē. No ārpuses bija nedaudz grūtāk tāpēc, ka tad mēs tikko netikām uz Eiropas čempionātu.

Ķeramies pie tavas karjeras. Restarts Lietuvā, fantastiska sezona, teju 30 minūtes vidēji spēlē, komandā vidēji rezultatīvākais spēlētājs, 16,3 punkti spēlē. Vai tu vispār biji gatavs tādam spēles laikam, ņemot vērā, kā tev pēdējos gados gāja Spānijā?

Negribētu teikt, ka biju 100% pārliecināts, ka tas tagad ir mans veids, kā to visu darīt, bet es noteikti biju mentāli gatavs šim izaicinājumam. Veids, kā mēs noslēdzām līgumu ar "Nevežis", arī bija interesants. Es tajā brīdī biju Lasvegasā vasaras līgā. Tā kā stundu starpība ir diezgan liela, man no paša rīta piezvanīja, pateica, ka pēkšķi tāds variants ir parādījies – treneris no "Nevežis" ļoti grib mani redzēt sastāvā. Man likās, labi, šobrīd finanses nav pats svarīgākais, galvenais, lai man ir kaut kādas minūtes, loma komandā, un no tā var to soli uz augšu arī spert.

Tu izvēlējies diezgan ātri. Vasarā jūs nevienojāties ar Latvijas čempionvienību, kam varētu būt uz papīra lielākas ambīcijas un lielāki mērķi. Tu izvēlējies par labu Lietuvas klubam "Nevežis", no kura, droši vien, pēdējos gados sportiskajā ziņā neviens lielus sasniegumus negaida...

Jā, noteikti. "Nevežis" pēdējo piecu gadu laikā nekad nav bijusi TOP komanda Lietuvas līgā, tāpēc šosezon ir arī tāda īpaša sezona, jo mēs esam play-off zonā. Sezonas sākumā mūs visi kritizēja, jo esam jaunākā komanda un neviens negaidīja no mums to, ko mēs esam līdz šim parādījuši.

Tiešām ir tā, ka lietuvieši priecājas arī par Latvijas valstsvienības panākumiem? Tādas runas ir dzirdētas, ka leiši saka: "Forši."

Tas ir atkarīgs, kāda ir tā leišu un latviešu draudzība tajā brīdī.

Stāsti, ko tu esi piedzīvojis...

Ja esi izbraukumā Lietuvā un tur ir pretinieku komandas fani, tad, nostājoties uz soda līnijas, dzirdēsi visādus izteicienus gan lietuviski, gan latviski – visu, ko var saprast.

Ja tev komandā ir kāds lietuvietis, tad tur ir tā brālība – kaut kas dziļāks, ne tikai komandas biedri.

Tas ir koks ar diviem galiem.

Pieci gadi Badalonā, Spānijā… Neteikšu verdzībā, tas būs pārāk traki droši vien. Tu, šķiet, neatceries to laiku ar labākajām atmiņām, jo, kad uz turieni brauci, mēs Latvijā runājām, cik gadiņi viņam jāpagaida, lai NBA spēlētu… Beigās arī nesanāca īsti kā pamatvērtībai Spānijas ACB līgā izveidoties. Kāda ir tava mācība, kā tu vispār tiki ar to galā, ka nebūs tik ātri un strauji, kā apkārt saldas mēles runāja? Droši vien tu pats arī kaut kādā brīdī tam ticēji?

Jā, noteikti. Es domāju, ka visa tā ažiotāža, kas ap mani izveidojās pēc U-18 čempionāta, noteikti nav tas, ko es prasītu, ko es tajā brīdī gribēju. Taču tā notika, tā bija. Protams, man uzreiz bija cerības, ka karjera tagad tikai šādi ies. Pēc tā U-18 turnīra man bija potītes operācija, tad jau viens gads pazuda. Nākot atpakaļ, bija variants, kā lai labāk pasaka, lai neizklausās komandai aizvainojoši… Manuprāt, bija tā, ka es tur uzaugu.

Tā kā es uzaugu junioru līmenī Badalonā, kad mani paņēma pie pirmās komandas, es nevienā brīdī nevarēju sevi parādīt kā profesionālu basketbola spēlētāju.

Uz mani vairāk skatījās kā uz bērnu: "Mūsu dēliņš Artūrs. Viņam būs tagad viegli pateikt: "Ej malā, apsēdies tagad, tavs laiks pienāks pēc pāris gadiem."" Man gan tajā brīdī likās, ka es jau esmu spējīgs kaut ko darīt laukumā. Domāju, ka tā bija galvenā, ja ne kļūda, tad iemesls, kāpēc es netiku tik daudz laukumā un nevarēju nostabilizēties. Katru gadu ņēma kaut kādus ārzemniekus vai tos pašus spāņus, kuri jau ir pieredzējuši, ar profesionālu statusu. Tā iemesla dēļ

vienmēr bija vieglāk pateikt: "Artūr, tagad pasēdi maliņā. Varbūt, ja kāds satraumēsies, varēsi nākt uzspēlēt."

Tu pārāk jauks varbūt biji ikdienas komunikācijā? Dzirdot tavus iepriekšējo gadu komentārus, tu daudzkārt esi teicis, ka treneris bija gluži kā tētis, ļoti jauki mīļi runājāmies. Klubā arī visi, kā saki, tevi kā dēliņu uztvēra. Kad tika līdz darīšanai, tad citādi…

Domāju, tā arī ir viena no tādām mācībām, ka nedrīkst ļaut sev uz galvas kāpt. Īpaši tajā vecumā. Kad dzirdi tās lietas, ko par tevi runā apkārt 18 gados, liekas, kāpēc es lai nebūtu jauks pret visiem? Visi tāpat gaida no manis kaut ko, tad jau man dos iespēju. Tajā brīdī saka: "Nē, pagaidi bišķīt."  OK, vienu gadu, otru gadu. Tad man sanāca ķibele ar cirksni, tieši Latvijas izlasē. Tas viss kaut kā tā notika, un tad cilvēkiem likās, ka Artūrs pazudis no zemes virsas. Tagad, kad es tiku vaļā no tā līguma, sākās viss no jauna, var no jauna sākt karjeru būvēt.

Ieskatoties spogulī nedaudz, kā tu varbūt sarindotu tos faktorus? Muskuļu masas trūkums, varbūt paša attieksme, kluba attieksme, vīzijas neesamība, kur tālāk nonāksi un vai klubam būs no tā kāds labums. Kādā secībā tu varbūt to sarindotu? 

Pirmkārt, tās kluba attiecības mums bija it kā labas, bet tajā pašā laikā es noteikti biju viņiem tādā parocīgā situācijā, ka viņi varēja man kaut ko pateikt un uzkāpt uz galvas. Man varēja pateikt: "Pasēdi tagad malā." Un es to tā arī pieņēmu.

Teorētiski taču šķiet: attīsti labu spēlētāju, pārdod tālāk, viņu nodraftē – visa tā ķēdīte taču nonāk arī līdz viņiem, tas materiālais labums...

Kaut kādā ziņā arī jutu, ka viņi negrib mani ātri laist prom. Sarunās pie galda, viņi gribēja, lai es kādos 25–26 gados esmu galvenais spēlētājs Badalonā, tāpēc man mēģināja visu laiku stāstīt to nākotnes vīziju, kas no manis tiek sagaidīta, bet man tajā brīdī gribējās jau uzreiz visu.

Tagad tu esi Lietuvā. Vai tev liela brīvība ir laukumā? Tavas spēcīgās puses, kas tev jau no pusaudža gadiem ir minētas, ir tavs radošums. Vai tu vari spēlēt brīvi?

Jā, noteikti. Sajūta tiešām ir tāda, ka esmu varbūt nedaudz izlaists no būrīša.

Par to zvēru tu runā jau vairākus gadus, ka jālaiž ārā...

Tā sajūta, tas prieks par basketbolu noteikti ir atgriezies. Vienā brīdī tiešām bija tā, ka likās, priekš kam man tas viss ir vajadzīgs? Prom no visiem – no ģimenes, draugiem, viens pats Barselonā tur kaut ko mokies. Mentāli arī nav baigi viegli, it īpaši, ka tik jaunā vecumā ir tās cerības.

Liekas, ka visi no tevis kaut ko sagaida, bet tev liekas, ka tu neko nevari izdarīt lietas labā, jo tev vienkārši nedod iespēju.

Ja man būtu iespēja iet vēlreiz tam visam cauri, es noteikti teiktu jā, jo es jūtos daudz nosvērtāks, daudz spēcīgāks mentāli. Es domāju, ka mani tagad nevar tik viegli sabrucināt.

Atgriežamies pie tava radošuma – tas vienmēr ir pirmais, ko par tevi saka labo īpašību sarakstā. Daudzi ir tehniski un spēcīgi, bet tas, kas ir tā Dieva dzirksts, daudziem nav dots. No kurienes tas? Tu esi tik ļoti brīvi audzināts, neiegrožots? Nav runa tikai par basketbolu, arī par ģimeni, par dzīvi kopumā. Kā tu atceries savu bērnību?

Jā, domāju, ka noteikti tas, kā tiku audzināts, spēlē lielu lomu. Nav noslēpums, ka mani vecāki izšķīrās, kad vēl biju pavisam maziņš, bet man ļoti paveicās, ka viņiem bija labas attiecības savā starpā un nebija nekādi kautiņi vai baigās problēmas. Tētis man vienmēr ir bijis tāds stingrs, bet ne pārlieku stingrs. Viņš vienmēr man ir uzticējies. Vienmēr, kad es gribēju palikt pie kāda drauga pa nakti, man nekādas problēmas nav bijušas. Mamma man atkal ir iedevusi māksliniecisko pusi, to radošumu un visu pārējo. Es domāju, ka tas ļoti daudz nāk no vecākiem. Protams, savā ziņā jau man kaut kāds talants arī bija.

Laikam gan...

Es sāku jau diezgan agrā vecumā ar bumbu... Varbūt ne oficiāli, jo mans tētis amatieru līgā spēlēja basketbolu, kad es biju pavisam maziņš. Es viņam braucu līdzi uz treniņiem un tur gar sānu līniju ar bumbu ņēmos.

Kas ir tā ne basketbola puse, kas tevi ir veidojusi? Kas tev liktos svarīgākais savā personībā?

Es domāju, nosvērtība. It īpaši tagad. Varbūt šie pieci gadi lika man pamodināt to nosvērtību vēl vairāk.

Nevajag lietas uztvert tik emocionāli, kā tajā brīdī liekas. Arī tad, ja ir ļoti labi, nevajag par daudz sapriecāties.

Ja tas ir kā man, kad es izgāju cauri tam trīs, četru gadu posmam, kad likās, ka jau zūd prieks par basketbolu. Tajā brīdī emocionāli liekas: "Ārprāts, ko es tagad darīšu?" Kad paiet kāds laiks, saproti, ka tas tevi tikai audzina un tā ir tā dzīves būtība – iet cauri visādām grūtībām.

Kas ir tavs glābiņš? Kad ir ziepes, ir melnais punkts, ko tu dari? Ieslēdz filmu, lasi grāmatu, paņem zīmuli, uzzīmē kaut kādu ķiņķēziņu? 

Esmu pēdējā gada laikā ļoti nopietni pievērsies meditācijai. Tieši ar elpošanas kontrolēšanu, tā teikt, ar sava ķermeņa skenēšanu varbūt var kaut kādus enerģijas frekvences līmeņus galvā sakārtot. Es domāju, tas man ļoti palīdz arī nosvērtības ziņā būt mierīgākam, uztvert mierīgāk kādas asas situācijas.

Kāda būs Latvijas izlase, kas brauks uz to tālo Āzijas galu? Kas tev pirmais nāk prātā par Latvijas komandu? Spēka rangā Latvija šobrīd esot trešajā vietā. Neticami...

Tas arī parāda, kāda būs konkurence [izlasē] vasarā, kad mēs gatavosimies Pasaules kausam. Domāju, ka ļoti daudziem spēlētājiem, ieskaitot mani, nekas tur nav garantēts. Būs ļoti interesanti pavērot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti