Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) tiesnesis Kozlovskis 2022.gadā tiesāja daudzos augstas raudzes turnīros - Čempionu līgas finālčetriniekā, Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) vasaras līgā un Eiropas čempionāta finālturnīrā, kur bija daudz pārpratumu tiesnešu darbībā. Notikumi laukumā arī raisīja jautājumus, vai FIBA noteikumi palīdz vai traucē basketbola attīstībā.
Dāvids Ernštreits: Kā ir tiesnešiem? Vai tiešām ir tā medaļas sajūta, ka tev tiek piešķirtas tiesības tiesāt pašu finālu?
Mārtiņš Kozlovskis: Es domāju, ka noteikti. Tas ir novērtējums, tas ir pagodinājums, bet tajā pašā laikā arī milzīga atbildība.
Vai šajā gadā tas bija īpaši sarežģīti, zinot priekšvēsturi, ka tiesneši ir bijuši zem lupas visa turnīra gaitā?
Tur ir dažādi apstākļi. Es teiktu, ka ir svarīgs ne tikai personīgais, bet arī kolēģu darbs laukumā, kādas tev ir bijušas spēles iepriekšējās turnīra fāzēs. Līdz ar to tas ir kopums, par kuru tā viennozīmīgi nevar pateikt.
Kozlovskis septiņus gadus ir FIBA kategorijas tiesnesis, tiesājis 2017. gada Eiropas čempionāta finālturnīrus sievietēm, vīriešiem, Tokijas olimpiskajās spēlēs pusfinālu, kur slovēņi zaudēja ar viena punkta starpību. Vai uz visa šī fona nav tā, ka šis turnīrs tomēr tev kā tiesnesim bija morāli visgrūtākais, ņemot vērā, kas notika visapkārt?
Es domāju, noteikti. Šis turnīrs bija smags ar to, ka mēs jau visi zinām, ka bija situācijas, par kurām skaļi runāja, par tiesnešu kļūdām, bet arī tas bija ļoti intensīvs – ļoti īsā laika periodā bija liels spēļu skaits. Tokijā [olimpiskajās spēlēs] gluži tā nebija.
Fiziski bija grūti?
Jā, fiziski un mentāli, kad tev ir jāspēj no vienas spēles uzreiz pārslēgties uz nākamo. Tas bija izaicinājums. Tāpēc arī dažam labam bija liels spēļu skaits, citam bija mazāks, kur kaut kas nav sanācis. Es teiktu, ka
šis Eiropas čempionāts ir bijis ļoti, ļoti smags.
Kā tu veido savu burbuli? Atslēdzies no visiem soctīkliem? Nezinu, cik aktīvs komentāru lasītājs esi, bet kā tu veido savu komforta zonu, lai neielaistu tos tarakānus par daudz galvā?
Tas ir izaicinājums, jo kolīdz parādās brīvais laiks, protams, gribi apskatīties, kas, ko kā, bet es cenšos to nedarīt. Es ļoti maz esmu aktīvs sociālajos tīklos. Es pat teiktu, ka tas pasargā mani pašu no nākamās spēles komentāriem, kurus tu dzirdi. Tas mums ir jādara. Mums, tiesnešiem, profesija ir tāda, ka neizbēgami ir jāmēģina no tā izvairīties.
Finālā spāņu uzbrukumā bija epizode, ka viņi trāpīja pa stīpu un Spānijas treneris Skariolo teica: "Jūs paskatieties, visa halle redzēja, visa pasaule redzēja!" Tiesnesis stāv viņam blakus: "Jā, bet mēs pēc noteikumiem nedrīkstam pieprasīt skatīties šīs situācijas atkārtojumu." Kas tavā galvā tajā brīdī notiek? Jūs tiesnešu vakariņās cik reizes pārrunājāt šo absurdu?
Ir grūti, kad 99 tūkstoši skatās pie televīzijas ekrāniem, to redz, bet mēs trīs cilvēki – neredzam. Viena lieta ir tā, ko dzirdēju komentētājus sakām, ka var dzirdēt, ja trāpa stīpai, bet televīzija ir nolikusi mikrofonus pie pašas stīpas, tāpēc var dzirdēt katru mazāko troksni. Mums zālē, kur ir troksnis, tas nav iespējams.
Vai tu esi dzirdējis, ko komentētāji saka?
Jā, tāpēc, ka ir draugi un paziņas, kuri informē par to, kas notiek. Šajā gadījumā tas ir normāli, es saprotu cilvēku reakciju.
Vai esi dzirdējis, ko pēc tam teica, kad tu iedevi sodu aizsardzībā Francijai, kad situācijā nebija kontakta. Kā tu pats to vērtē, kā tu tiec ar to galā?
Ja godīgi, es to epizodi vēl neesmu redzējis, bet es sapratu, kur ir kļūda.
Es laiku vairs atpakaļ patīt nevaru. Ar to ir jāsadzīvo, tā ir daļa mūsu darba.
Labā ziņa ir tā, ka tas absolūti neko neizšķīra spēlē. Spēle bija beigusies, spāņi jau svinēja uzvaru tajā mačā.
Jādzīvo tālāk, jāmācās no kļūdām?
Tieši tā.
Par FIBA noteikumiem - vai vari nokomentēt, vai tiks veiktas kādas izmaiņas. Tas, ko saki, ka nedrīkst skatīties atkārtojumu kādā situācijā, nav tiesību to pieprasīt. Vai ir kādas domas mainīt un padarīt sistēmu loģiskāku?
Manuprāt, tā vispār nebūtu problēma, ja iekļautu tūlīt pat un to varētu darīt jebkurā brīdī spēles laikā. Tā situācija bija ļoti grūta. Tas pirmkārt noņemtu spriedzi, noņemtu atbildību no mums šādā situācijā. Es noteikti būtu par, bet ir noteikumi, pēc kuriem mums ir jāvadās. Šajā brīdī tie ir tādi. Ļoti iespējams, varbūt Eiropas čempionātā kaut ko liks pamainīt. Tūlīt oktobrī sāksies coaches challenge jeb treneru izaicinājums, iespēja iniciēt video atkārtojumu skatīšanos. Ir kaut kādi soļi, kas jau notiek. Manuprāt, pareizajā virzienā.
Otrs jautājums, protams, kas notiks ar spēles ritmu. Tagad jau arī spēļu galotnēs ir tehniskās piezīmes, atkārtojumu skatīšanās – ap to jau arī veidojas beigās nesapratne, ka pazūd tas dzīvais šarms.
Tieši tā. Brīdī, kad tiesneši sāk izmantot [atkārtojumus], tad rodas nākamais, spēle velkas pārāk ilgi. Mēs saprotam, ka ir svarīgs gala rezultāts, tāpēc tas video atkārtojums ir vajadzīgs. Es domāju, ka futbolā tieši par to pašu runāja – par VAR sistēmu, par kuru tik ilgi diskutēja, ka tā nozog spēles intrigu. Taču šajā gadījumā tas ir tikai taisnīgi. Mēs esam cilvēki. Ir situācijas, kur ar cilvēka aci to nevari ieraudzīt.
Eiropas čempionātā ir 15-16 kameras no visām pusēm, un tā bilde skatītājiem kļūst arvien atklātāka. Mēs, tiesneši, esam tikai trīs, ir katram pozīcija, un mēs pavisam elementāri varam kļūdīties.
Tās tehniskās piezīmes pēc sportistu reakcijas. Tavā gadījumā arī finālā pēc nosvilptā soda vēl klāt tika piemesta tehniskā piezīme. Kā ar to?
Redziet, kā ir. Ir kādas lietas, ko spēlētājs var atļauties darīt. Tāpat kā mums laukumā – tajā brīdī mēs nezinām, ka mums ir kļūda, mēs nedrīkstam ļaut spēlētājam darīt jebko. Līdz ar to mums ir kaut kā jātur spēlētāji uzvedības normās. Skaidrs, ka bieži vien tas spēlētājiem ir sāpīgi. Mums pašiem arī ir sāpīgi.
Pastāsti par zvaigznēm, kā ir viņus noturēt kaut kādā rāmī? Tas pats Luka Dončičs. Pēc Tokijas spēlēm teici, ka gan jau viņš pieaugs un kļūs nobriedušāks, viss būs labi. Kā bija tagad?
Smagi. Arī dzirdot, ko Rūdijs Gobērs par viņu saka, - tas kā Luka spēli vada, tā līdz šim nav vadījis neviens. Tajā skaitā, es gribētu teikt, ka viņš māk arī manipulēt ar tiesnešiem. Viņš māk atrast tādu robežu, kur tu nevari saprast, sodīt vai nesodīt. Viņam nav tādu emocionālo uzplūdumu, ka vienkārši iedod tehnisko piezīmi. Viņš māk visu laiku ar tevi manipulēt. Viņu tiesāt tiešām ir izaicinājums.
Par kuru spēlētāju tev varbūt pamainījās viedoklis uz labo vai slikto pusi šīm lielajām zvaigznēm, kas tagad spēlē savu komandu priekšgalā?
Patiesībā viedoklis ļoti nemainījās, bet tajā pašā laikā cepuri nost Janim Adetokunbo, kurš ne reizi neprotestēja pret tiesnešu lēmumiem. Viņš apstiprina, akceptē, lai arī varbūt ir bijis kļūdains lēmums. Tas parāda cieņu un savstarpēju sadarbību starp mums laukumā. Tādi ir daudzi spēlētāji. Tie paši franči. Ļoti daudzi spēlētāji, kuri ir auguši citā vidē. Mēs neesam pretinieki. Mēs esam cilvēki, ar kuriem var runāt.
Mēs kļūdāmies tāpat kā spēlētājs, kas aizmet garām no groza apakšas.
Viņš taču pārdzīvo, un mēs tieši tāpat.
Tiesāt maču, kurā spēlē čaļi, kas pelna 20-30 miljonus sezonā. Ja tā ir pareiza informācija, tad Kaspars Cipruss Valdim Valteram teica, ka FIBA tiesnesis saņemot 200 eiro par spēli, Eirolīgā laikam 800 vai 600 eiro? Tas balanss… Vai tu par tiem skaitļiem pamāsi ar galvu?
Tie cipari nav gluži tādi, kā tika nosaukti, bet atšķirība ir milzīga viennozīmīgi. Protams, mūsu uzdevums ir maksimāli apkalpot šo līmeni, un tas ir sarežģīti. Par cipariem runājot, jā, samaksa nav nekāda augstā šajā čempionātā.
Tiesnesis Oļegs Latiševs teica, ka Eirolīga ļaujot viņu tiesnešiem strādāt arī FIBA turnīros, bet FIBA viņus neizvēlas. Vai tā ir politika?
Jā, tā ir politika. Šobrīd ir skandāls starp šīm abām organizācijām. Es ceru, ka vienu dienu tas tiks atrisināts. Tas būs ne tikai tiesnešu jautājums, kas ir tik ļoti samilzis, bet arī spēlētāju jautājums. Arī izlašu kontekstā, kad mūsu izlasi nevar pārstāvēt labākie spēlētāji. Es domāju, ka tas ir sāpīgi, un no tā cieš visi.
Vai tas vairos konkurenci tev? Uzsitīs asinis? Varbūt jauna latiņa būs? Kā tas būtu, ja visi tiesneši nonāktu vienā katlā?
Es būtu tikai priecīgs. Tāpēc, ka mēs varam daudz ko mācīties no viņiem un mums ir kaut kādas lietas, ko viņi noteikti var mācīties no mums. Es domāju, ka mēs viens otru padarītu tikai labāku. Visādā ziņā. Mēs visi būtu ieguvēji.
Sportiskajā ziņā tavs galvenais secinājums par basketbolu, par to, kāds tas šobrīd ir? Kas uzvar lielās spēles un turnīrus?
Šis čempionāts pierādīja, ka Eiropas čempionātā uzvar nevis spilgtie spēlētāji, bet komanda.
Spānijas piemērs bija ļoti spilgts, kur nav vairs lielās zvaigznes, kādi bija brāļi Gazoli, Navarro. Šobrīd tā komanda čempionātu iesāka viduvēji un beigās tas, kā Serdžio Skariolo izvēlējās aizsardzību pret frančiem pēdējā spēlē, tas vienkārši parādīja to, cik labai sistēmai ir jābūt. Komanda pelnīti kļuva par Eiropas čempioniem.
