Ļoti svarīga nedēļa ir ne tikai Latvijas valstij, bet arī Latvijas basketbolam. 11. novembrī izbraukumā spēle Grieķijā, un Latvijas izlase var savām rokām kaldināt ceļazīmi un pielikt punktu ceļā uz Pasaules kausu. Tiesa, būs vēl vairākas spēles – gan 14. novembrī mājās pret Lielbritāniju, gan februārī.
Visockis-Rubenis basketbolu profesionāli nav spēlējis un augstāko izglītību ieguva sabiedrisko attiecību specialitātē, taču atgriezās pie savas sirdslietas – basketbola. Viņš profesionāli trenēja "Latvijas Universitāti", ar basketbola klubu "Ogre" izcīnīja Latvijas bronzu, ar U-18 izlasi – sudraba medaļu Eiropas čempionātā. Otro sezonu Artūrs ir basketbola kluba "Liepāja" galvenais treneris. Jaunās sezonas sākumā liepājnieki vietējā profesionālā basketbola sejā ir simpātiskākais vaibsts.
"Es esmu kristietis un nekad neesmu to slēpis. Ja es to darītu, es melotu sev un citiem, tā es to redzu," būtisku savas personības šķautni atklāja Visockis-Rubenis.
Dāvids Ernštreits: Tu esi arī "Liepājas" treneris. Jāteic godīgi, tā ir komanda, kas šogad pārsteigusi visvairāk. Vai tevi var saukt jau par liepājnieku?
Artūrs Visockis–Rubenis: Mani var saukt par kurzemnieku. Trīs gadus es dzīvoju starp divām Kurzemes pērlēm – Liepāju un Ventspili. Kad man prasa, tad saku, ka esmu nevis liepājnieks vai ventspilnieks, bet kurzemnieks.
Tas nozīmē, ka Kurzemē kaut kas ir mainījies? Jau trīs gados var kļūt par savējo?
Ventspilnieki grūtāk pieņem, liepājnieki – ātrāk. Tā es varu pateikt.
Kādā noskaņojumā izlase šobrīd ir pulcējusies? Pirmie treniņi aizvadīti. Ir tā klātbūtnes sajūta un pēdējā soļa sajūta?
Ir, ir, bet
mēs mēģinām joprojām skatīties uz katru spēli atsevišķi, iet soli pa solim, nedomāt uz priekšu, ka obligāti ir tā kvalificēšanās.
To nevajag jaukt pa galvu, vienkārši maksimāli labi šajās dienās sagatavoties Grieķijas spēlei. Tā mums ir prioritāte. Par pārējām emocijām lai pēc tam mediji runā un visi citi, bet mēs koncentrējamies uz darbu.
Kvalifikācijas I grupa – vai tu zini no galvas, kā tā šobrīd izskatās?
Es zinu, ka mēs esam grupas pašā augšā.
Tas ir pats galvenais, vai ne? Labi, ka nav pārāk daudz variantu jārēķina atlikušajās četrās spēlēs.
Jā, pirmkārt, spēle būs pie grieķiem mājās. Otrkārt, viņi arī gribēs izvirzīties grupas priekšgalā, tāpēc tā būs ļoti grūta un atbildīga spēle.
Par visu šo Eirolīgas mūžīgo padarīšanu jau daudzu gadu garumā. Vai nesanāk tomēr tā, ka grieķi šajā situācijā ir lielāki zaudētāji, jo viņiem sākotnēji plašajā sastāvā bija deviņi Eirolīgas spēlētāji, tagad, cik saprotu, nav neviens. Viņu abi superklubi tur spēlē ap tiem datumiem 10.–11. novembrī.
Uz mūsu spēli grieķiem noteikti nebūs Eirolīgas spēlētāji, bet uz otro spēli izskatās, ka varētu arī būt. Vai tas būs simtprocentīgi, es nezinu, bet tas mūs principā vairs neinteresē. Tas, kas ir skaidri zināms, ka uz mūsu spēli nebūs.
Ieskatoties spogulī, salīdzinot ciklus līdz Eiropas čempionātam, uz kuru netikām un bija dramatiskais zaudējums Bulgārijai, kas ir mainījies? Ja skatāmies uzvārdu sarakstā, nav jau tā, ka būtu pilnīgi cita komanda. Vasarā bija super papildinājums, protams, izbaudījām Kristapa Porziņģa un Dāvja Bertāna klātbūtni...
Pirmkārt, atnākot jaunajam trenerim Lukam Banki, viņš mēģināja visu atgriezt atpakaļ. Es nebiju pats iepriekšējā ciklā klāt pie izlases, bet bija pazudusi sabiedrībā ticība tam, ka mēs varam uzvarēt kaut ko lielu, jo bija divreiz neizdevies. Vienreiz uz Pasaules kausu netikām, otrreiz uz Eiropas čempionātu. Līdz ar to
Lukas Banki galvenā vēsts bija tāda, ka mums ir jāpaceļ savs līmenis un to darām mēs paši – caur darbu, mūsu vērtībām, veidojam kolektīvu, kodolu,
kas neatkarīgi no tā, kuri no tā skaita, kas mums ir limitēts – mums Latvijā nav simtiem spēlētāju – vienalga, kuri sabrauc kopā, mēs zinām savu spēles stilu, zinām, kā mēs izcīnām uzvaras. Līdz ar to treneris ienes tādu pārliecību jau no pirmajām spēlēm, ka mēs varam un ticam paši sev.
Man azotē ir viens citātiņš, kas tieši to apliecina, ko Luka ir teicis: "Kad ir tik talantīgi spēlētāji, tā ir basketbolistu, nevis trenera spēle. Jāsaprot, ka šajā gadījumā spēlētājiem vajag vienkārši norādīt pareizo virzienu, un tas ir viss." Tas ir kā spēlētāju treneris, kurš izmanto spēcīgās puses, ļauj viņiem noticēt. Tu sevi arī pieskaiti tādiem, veidojot komandas?
Jā, es cenšos sevi pieskaitīt tādiem. Es dodu brīvību un cenšos uzticēties saviem spēlētājiem. Protams, tas no malas izskatās varbūt vienkāršāk, bet realitātē gan trenerim Lukam Banki, gan arī man vai citiem treneriem – mums vienalga ir savā ziņā ļoti stingra struktūra, ideja, rāmis, kurā mēs gribam, lai komanda spēlē. Protams, mēs iedodam apziņu, ka spēlētāji ir ļoti nozīmīga daļa, lai izcīnītu uzvaru, izcīnītu kādu panākumu. Arī viņiem ir jānes atbildība, un reizē mēs viņiem uzticamies, ka viņi to var izdarīt. No malas tā varbūt izskatās pēc brīvības, bet, no otras puses, ir diezgan strikti virzieni, kuros mēs vadām komandu.
Neesmu basketbola cilvēks, bet šķiet, ka tomēr Balkānu valstīs vēl tā nestrādā. Tur ir treneris, kas ienāk ar savu vīziju un tos kauliņus pakļauj savai gribai, lauž...
Stili ir dažādi. Mēs nevaram teikt, ka viens ir labāks par otru. Es domāju, mums ir jāatrod labākais, ar ko mēs varam uzvarēt. Es ticu, ka šobrīd tas ir atrasts. Nebija jau tā, ka mēs nezinājām. Kad treneris Luka nāca, viņš ļoti labi zināja, kādi mēs esam spēlētāji un kāda mēs esam basketbola tauta, kāds spēles stils ir vēsturiski veidojies. Daudz trīspunktu metienu. Mēs jau joprojām metam diezgan daudz no perimetra. Tāds ir modernais basketbols – ātrs, dinamisks.
Tur tas saslēdzas, ka mūsu vēsturiskais basketbols saslēdzas ar modernā basketbola tendencēm...
Līdz ar to mēs nevaram viņus [spēlētājus] tagad lauzt, kaut kā spēlēt pilnīgi savādāk. Mums jāliek viņi tur, kur viņi vislabāk jūtas.
Ar izlasi ir arī Jānis Timma, Anžejs Pasečņiks – īpaši par Jāni ir daudz dažādos medijos mēļots, ko viņš dara, kāda ir viņa vīzija par nākotni. Tas varbūt arī ir liels trenera uzticības kredīts – uzaicināt šobrīd bez kluba esošu spēlētāju. Kāds viņš vispār ir, kādā formā?
Kādā formā, to mēs redzēsim droši vien vairāku dienu griezumā. Pagaidām izskatās pietiekoši labi. Viņš ir trenējies savā režīmā. Noteikti es pilnīgi piekrītu, ka tas ir liels uzticības kredīts no trenera puses. Tajā pašā laikā, godīgi paskatoties, īpaši spēlē pret grieķiem viņš varētu būt ļoti nozīmīgs ar savu izmēru. Es viņu saucu par džokeru, jo viņš var mums tiešām palīdzēt šajā gadījumā, kad kāds cits spēlētājs nav pieejams. Īpaši, kad uzzinājām, ka Rodions Kurucs ir traumēts un nevarēs pievienoties. Attiecīgi Jānim loma ir palielinājusies.
Rodions joprojām ir sešpadsmitniekā?
Jā, bet ir apstiprinājies, ka viņš tomēr nevarēs [spēlēt]. Klubs jau bija pavēstījis, ka viņam būs jāizlaiž kāds nedēļu skaits. Tā arī būs, viņš nevarēs spēlēt.
Jaunākais brālis Arturs Kurucs, Rolands Šmits – divi Eirolīgas spēlētāji. Kāds ir viņu statuss ar domu par Lielbritānijas spēli? Saprotu, ka uz pirmo spēli pret Grieķiju viņi noteikti nebūs.
Viņi nebūs noteikti, un izskatās, ka nebūs arī uz tām spēlēm. Mums bija liela cerība, ka viņi varētu būt, bet izskatās, ka nebūs.
Rihards Lomažs maina komandu, ir procesā šobrīd, prom no Spānijas...
Ļoti motivēts. Pierādīja, ka viņš ir ne tikai ACB līgas līmeņa spēlētājs, bet ir augsta līmeņa spēlētājs. Viņam motivācija šobrīd veļas pāri malām. Galvenais būs to tagad ielikt īstajā gultnē, lai palīdz izlasei.
Varbūt es nesaukšu uzvārdus, bet lūgšu, lai noraksturo mūsu izlases kaujasspējas šobrīd. Sezona ir sākusies, ir pirmie klupieni, jau redzam lomu maiņas. Kāds tad ir šis sešpadsmitnieks?
Vēlreiz varbūt atkārtošos, ka neatkarīgi no tā sešpadsmitnieka nianšu maiņām kādi pāris spēlētāji ir vienā logā, citi varbūt citā logā.
Kopējo vīziju, ideju, zīmējumu mēs nemainām. Treneris cenšas to atstāt tādu pašu, lai ir identitāte, lai tā nemainās neatkarīgi no tā, kā mainās spēlētāji,
vai kāds ir labākā formā vai sliktākā. Mēs atbraucam uz izlasi, zinām savu identitāti. Mēs strādājam, lai to realizētu mūsu attiecīgajā darba brīdī uz šīm konkrētajām spēlēm. Šobrīd es teiktu tā, ka ir jaunas asinis, kas ir labi, manuprāt, katru reizi. Tajā pašā laikā ir daudz spēlētāju, kuri ir izgājuši tam cauri un spēj to identitāti atdot nākamajiem.
Spēlētāji, kuri bija tavās rokās, kaldinot sudraba medaļas ar U-18 izlasi – Žagars, Kurucs, Miška, Šteinbergs – ir nonākuši līdz pieaugušo izlases slieksnim vai pat kārtīgi to pārkāpuši. Kā ir ar viņiem strādāt?
Tā ir, tas ir interesanti. Tieši pagājušajā logā sanāca, ka viņi visi bija vienkopus.
Kurš tad galvenais ģērbtuvē būs treneris? Tu vai Banki?
Protams, ka Luka ir šīs komandas galvenais treneris, bet man bija interesanti ar šiem puišiem parunāties. Mēs visi kopā nebijām pat aptvēruši, ka esam tagad savākušies no turienes. Tas čempionāts arī notika "Arēnā". Bija tāds deja vu pēc viena treniņa. Tā kā ir ļoti interesanti. Man ir prieks, ka viņi ir spēruši nākamo soli un pietuvojušies arī lielajai izlasei.
Būtībā tas ir labs procents, ņemot vērā, cik liels ir atbirums sportā pēc U-18 vecuma...
Protams. Es domāju, ka viņiem visiem vēl karjera priekšā. Ir jānobriest un jāpierāda sevi attiecīgajos līmeņos. Es neizslēdzu, ka varbūt vēl kāds no tā vecuma – 2000. un 2001. gads – var vēl parādīties. Atveras un var sevi parādīt. Tāpat kā Roberts Bērziņš. Viņš nebija tieši tajā U-18 izlasē, bet viņš bija kandidātos. Viņš šobrīd jau klauvē pie izlases durvīm.
"Liepājas" šīs sezonas stāsts. Kāda ir recepte, treneri? Jūs sākāt sezonu ar uzvaru pār VEF. Nu, labi, pirmajā spēlē var notikt viss kas. Pēdējā spēlē bija pagarinājums pret "Prometey". Protams, nevaru apsveikt, bet tomēr tā nocīnīties... Kas tur ir tā salicies?
Pirmkārt, par "Prometey" ir sāpīgi, teikšu godīgi. Protams, ir ļoti sāpīgi zaudēt ar 40 punktiem, kā viņi parādīja iepriekšējās spēlēs, taču dubultā sāpīgs ir šāds zaudējums, kad saproti, ka gandrīz jau biji to izdarījis, bet nedaudz pietrūka. Protams, es novērtēju savas komandas sniegumu un izdarīto darbu, jo mums mērķis un moto ir – ja mēs maksimāli sagatavojamies paši uz katru konkrēto pretinieku, tad viss ir atkarīgs no mums, jo mēs nevaram ietekmēt pretinieku, nevaram ietekmēt tiesnešus. Nu, es varu nedaudz spēles laikā. Viss ir atkarīgs no mums pašiem. Es nesaku, ka tā ir atslēga visam. Mēs sākām ļoti agri gatavoties, agrāk par citām komandām. Mums izveidojās labi raksturi, salikās kopā.
Komandas sporta veidā tev citreiz uz papīra liekas, ka viss ir kārtībā, bet laukumā kaut kas nav.
Liekas, ka ir labs budžets, labi spēlētāju uzvārdi, bet nav. Raksturiem kaut kā jāsaliekas kopā. Tur nav tāda viena formula, ka šoreiz viss ir salicies. Vismaz šobrīd komanda tiešām spēlē labi, viens otram ir gatavi palīdzēt, lai uzvarētu, lai tiktu līdz kopīgam mērķim. Mazāk tādas individuālās sliktās ambīcijas, vairāk komandas kopīgās ambīcijas kaut ko izcīnīt un uzvarēt.
Ne mazāk par tavu un Liepājas stāstu interesē arī "Liepājas" kopējais stāsts basketbolā. Pēdējos 10 gados, šķiet, vairākas reizes dažādiem cilvēkiem esmu uzdevis šo jautājumu. Kad "Liepāja" ar vēsu prātu un loģisku attīstību atgriezīsies Latvijas basketbola piramīdā un virsotnē? Vai tas tagad ir noticis? Bez liekām ambīcijām, liekām raustīšanām, ar loģisku, strukturētu darbu, tagad tas tā ir uz palikšanu?
Es ļoti ceru, jo tāpēc es arī pievienojos šai organizācijai. Kad sanācām kopā ar vadību un viņi uzrunāja mani, mūsu vīzija sakrita, ka tajos budžeta ietvaros, kas ir, mums ir jābūt tādai komandai, kas audzina, dod iespēju jauniem spēlētājiem. Ja mēs tos jaunos varam vairākus gadus noturēt, tad vienā brīdī mēs ar viņiem jau varam sasniegt rezultātu. Pirmajā gadā, kad es pievienojos, mums izdevās sakomplektēt labu komandu, mēs cīnījāmies par bronzu, kovids pārtrauca to sezonu. Pagājušajā gadā bija ļoti grūta sezona traumu dēļ un tādēļ, ka iesaistījām divus, trīs ļoti jaunus spēlētājus.
Šogad spēlētāji, kuriem pagājušogad tika dots ļoti liels avanss, jau palīdz mums uzvarēt.
Līdz ar to es ceru, ka šis koncepts ir ilgtermiņa, kas pierāda rezultātu darbos, ne tikai runās. Mums jau cik reizes ir bijis tā, ka Latvijā pasaka, ka mēs gribam iet jaunu attīstības ceļu, bet pie pirmajām grūtībām bieži padodas, jo tas ceļš tiešām ir grūts. Vadībai tas ir emocionāli grūts. Kas ir vēl svarīgi – vadība gribēja investēt ne tikai spēlētājos, bet mums ir arī ļoti labs treneru kolektīvs, kas tiek algots, lai palīdzētu attīstīties. Cerams, ka tas varēs arī turpināties un tas būs piemērs uz priekšu.
Dažas dienas līdz izlases spēlei. Kas ir pats svarīgākais līdz spēlei Grieķijā?
Izdarīt savu darbu, koncentrēties uz sevi. Mēs nedaudz sākam iepazīt pretinieku. Par pretinieku mums vairāk ir individuālais, mēs nezinām, kā viņi spēlēs, jo sastāvs būs ļoti dažāds. Mēs koncentrējamies uz sevi. Šajās dienās jāsakārto sava spēle, jāatgriež sava identitāte, jāatceras tā, jābrauc un jāizdara darbs līdz galam.
Lai 11. novembrī Lāčplēša dienā izdodas likt punktu vismaz tiem visiem jautājumiem, vai Latvija būs Pasaules kausā! Neatkarīgi no tā, kā Latvijas izlase nospēlēs izbraukumā, jau pirmdien "Arēna Rīga" būs pilna...
To mēs jau zinām.
