Valstsvienības uzbrucēja atzīst – katrs sportists nonāk kaut kādā savas sporta dzīves posmā, kad jāsāk domāt: kas es esmu, ko es darīšu pēc sporta. Viņa nenoliedz – ir mentāls nogurums, un tad tuvinieki un citas spēlētājas nevar palīdzēt. Un nevar jau arī komandas biedrēm mākties virsū ar savām problēmām, jo katram ir jābūt savā dzīvē.
Profesionālie sportisti ir kā gladiatori, kuriem netīk runāt par mentālo veselību, kur nu vēl meklēt profesionālu palīdzību, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli.
Kate uzskata, ka būtu nepieciešams sporta psihologs. Agrāk gan tā tiktu uztverta kā vājuma pazīme, taču tagad aizvien vairāk sportisti runā par šo tēmu, norādot, ka nav tik viegli, kā izskatās.
Krēsliņa grib šobrīd mentāli atiet un arī fiziski. Ķermenim ir jāsaprot, ka tagad nebūs dragāšana. Un arī jāpadomā, vai ir veselīgi ilgtermiņā būt sportistei? Dzīve nebeidzas ar basketbolu.
Tomēr, kā pauž Kate, viņai patīk visu plānot, un ar lēmumu paņemt atelpu no basketbola ir trāpīts divos mērķos ar vienu šāvienu. Iegūts iekšējais miers, un kopā ar savu vīru Svenu viņa sagaidīja patīkamu notikumu – ģimenes pieaugumu.
“Tās ir kosmiskas sajūtas,” norāda sportiste. Viņa atklāj, ka 18 gadu vecumā, vēl sēžot vidusskolas solā, domājusi, ka 25 gadu vecumā būtu jābūt pirmajam bērniņam. Un pavasarī noticis šis skaistais ceļojums.
Runājot par ģimenes faktoru, augsta līmeņa sportistēm nākas saskarties ar izvēlēm, kuras vairumā gadījumu nav vīriešu atlētiem.
Sportistēm ir jādomā, vai vēlas atgriezties profesionālajā sportā, kā tas varētu notikt. Taču Kate uzskata, ka par to nav jālauza galva pirms laika – ir jāļaujas, un viņa to mācās.
Ziemassvētkos Kate Krēsliņa novēl arī citiem atrast laiku sev.
