Kāpēc jūs nolēmāt uzņemties Latvijas sieviešu izlases trenēšanu?
Šo amatu man piedāvāja jau iepriekšējā gadā pirms kvalifikācijas. Tajā brīdī strādāju ar vīriešu komandu Latvijā. Pēdējos gadus nebiju trenējis sieviešu komandu, un pa šo laiku jau ir ienākusi jauna paaudze. Tas man šķita interesanti, kā arī vēlējos sapulcināt kopā tās spēlētājas, kuras kopā ar mani savulaik spēlēja Pekinas olimpiādē, un mēģināt izveidot spēcīgu komandu, lai varētu mērķēt uz kādu augstāku sasniegumu.
Cik augstu?
Mēs to neafišējam, bet mērķim vajadzētu būt tikt Eiropas čempionāta pieciniekā.
Nemaz tik augstu nav. 2007.gadā jūsu vadībā tika iegūta 4.vieta...
Iekļūšana piecu labāko komandu vidū nodrošina līdzdalību kvalifikācijas turnīrā uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Tas ir vadmotīvs, bet tad jau redzēs, kā viss sakārtosies. Šobrīd nevēlamies īpaši afišēt savus mērķus, jo komanda ir jauna. Klāt nākušas tikai divas pieredzējušas spēlētājas, līdz ar to nepieciešams ilgstošāks laiks, lai saspēlētos. Jāiet soli pa solim un jāgatavojas katrai spēlei, tāpēc es Beļģijā no vīriešu basketbola likumsakarīgi pārgāju uz sieviešu kluba trenēšanu, lai vairāk iepazītu mūsu pretinieces un to, kas ir mainījies pa pieciem gadiem sieviešu basketbolā. Kad šis čempionāts beigsies, turpināšu darbu Latvijā ar Valmieras vīriešu komandu.
Kas jums pašam sirdij tuvāk ir - vīriešu vai sieviešu komandas trenēšana?
Pagaidām ir tā, ka man patīk abējādi. Es sevi uzskatu par profesionālu treneri, un tās atšķirības jau nav tik lielas. Vīriešiem ir agresīvāks, ātrāks un skatāmāks basketbols, bet sievietēm ir vairāk taktika un estētiskāka spēle. Man līdz šim ir bijuši labāki rezultāti, trenējot sieviešu komandas.
Foto: Dace Komseli
Kur, jūsuprāt, ir šo panākumu veiksmes atslēga?
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai trenerim piemīt harizma un spēja motivēt spēlētājus, lai viņi uzticas līdz pēdējam un tic, ka tas, ko dara, dos rezultātu. Acīmredzot, man ar sievietēm tas šobrīd izdodas labāk.
Kādas bija sajūtas sākt pārbaudes spēles pret Grieķijas komandu, kuru vada kādreizējais Latvijas sieviešu basketbola valstvienības treneris Jorgs Dikeulaks?
Interesanti, ka 2009.gadā, kad atteicos no Latvijas izlases trenēšanas, tieši Jorgs bija nākamais treneris. Latvijas Basketbola savienībai ir labas attiecības ar Grieķijas valstvienības treneri, aizvadītajā pavasarī pirms kvalifikācijas čempionāta Grieķijas izlase bija uz trīs spēlēm Rīgā, tagad mēs esam atbildes vizītē šeit. Patīkamākais ir tas, ka varam jau pirmajās spēlēs saņemt labu pretestību un daudz ko mācīties. Ticu un ceru, ka gan grieķietēm, gan mums tas dos papildu virzību uz to mērķi, uz ko abas komandas iet.
Kā jūs vērtējat Grieķijas un Latvijas basketbolu kopumā?
Bez šaubām, Grieķijas basketbolā redzamākā puse ir vīriešu klubi, kas labi spēlē Eirolīgā. Par sieviešu klubiem zinu mazāk, taču tāpat kā Latvijā, labākās spēlētājas pārsvarā spēlē ārzemju komandās. Latvijā šobrīd nav tik spēcīgs vietējais čempionāts, tāpēc tagad ir kopējais Latvijas–Igaunijas čempionāts. Latvijas sieviešu basketbola lielākā problēma ir tā, ka ļoti daudzas spēlētājas pēc vidusskolas beigšanas dodas studēt uz ārzemēm, savukārt pēc Amerikas viņas izklīst pa visu plašo pasauli.
Runājot par vīriešu basketbolu, tagad tas sāk nostabilizēties, komandas kļūst spēcīgākas un spēles – līdzvērtīgākas. Šobrīd gan nav komandas tik augstā līmenī kā Grieķijā, bet ticu, ka ar laiku būs, jo jaunie puiši un meitenes ir ļoti talantīgi. Viena no lielākajām atšķirībām ir tā, ka Grieķijas basketbola komandas ik pa laikam iegūst kādu trofeju čempionātos. Latviešiem viss vēl priekšā.
Latvijas sieviešu izlases spēles Eiropas čempionāta finālturnīra grupā
11.jūnijs Latvija - Serbija 13.jūnijs Latvija - Lielbritānija |
12.jūnijs Latvija - Slovākija 14.jūnijs Latvija - Krievija |
Pirmo pārbaudes spēli ar Grieķiju Latvija uzvarēja ar 4 punktu pārsvaru, otro pagarinājumā zaudēja ar viena punkta starpību (saruna notika pirms trešās pārbaudes spēles ar Grieķiju). Izskatās, ka komandas ir ļoti līdzvērtīgas.
Tas, ko šobrīd redzu, mani apmierina. Ir ļoti svarīgi saprast, ka šīs ir pirmās spēles, kad treneri parasti cenšas eksperimentēt. Rezultāts ir svarīgs prestižam un lai spēlētāji ātrāk iegūtu pārliecību, savukārt treneriem tas ir darbs, kura laikā nododamies dažādiem eksperimentiem, mēģinām atrast tos spēlētāju virknējumus, kas nes rezultātu, un tās spēles sistēmas, kas ir efektīvākas.
Īpaši pirmajās spēlēs ne vienmēr basketbols ir ļoti baudāms, jo spēlētājas cita pie citas vēl nav pieradušas, ir daudz kļūdu un nepārdomātas rīcības. Raugoties no šī aspekta, rezultāti ir patīkami, bet pēc aptuveni mēneša tie neatainos abu komandu reālo spēku samēru. Kad spēlētājas, kā mēs sakām, ieies sportiskajā formā, tad spēle būs pavisam citādāka.
Es daudz rotēju ar sastāvu. Pirmajā spēlē spēlēja astoņas deviņas meitenes, bet otrajā spēlē trīs līderes nespēlēja vispār. Spēlēs Grieķijā nepiedalās Anete Jēkabsone-Žogota, kura noteikti būs līdere komandā. Spēle izmainīsies. Tagad vairāk akcentējam taktiskās lietas, jo tās arī parāda spēlētāja rakstura īpašības: vai viņš ir cīnītājs? Vai viņam ir gribasspēks? Vai viņš var caur sāpēm kaut ko izdarīt? Kāda ir viņa domāšana?
Vai nav tā, ka ir par daudz pārbaudes spēļu?
Pilnīgi piekrītu, taču jāņem vērā arī tas, ko minēju iepriekš. Komandu veido divas dažādas paaudzes. Ir jāsavieno divas dažādas basketbola izpratnes, tāpēc jau no paša sākuma komandu veido tikai 15 spēlētājas, no kurām katru spēli tiks spēlēt astoņas vai deviņas, līdz ar to katrai meitenei beigās kopā sanāks astoņas vai deviņas nospēlētas spēles, kas ir optimālais. Otrajā pārbaudes spēlē ar Grieķiju nespēlēja Gunta Baško-Melnbārde. Dita Rozenberga nospēlēja tikai četras minūtes. Maz spēlēja Zane Eglīte un Anete Šteinberga. Tās ir taktiskas nianses, ko esam arī izrunājuši ar spēlētājām, lai viņām nav jāspēlē visas 12 pārbaudes spēles.
Savukārt jaunajām meitenēm, kuras ir 18 un 19 gadus jaunas, paveras plašas iespējas līdz pat pēdējam mačam, kas būs Zviedrijā, pierādīt sevi izlases līmenī. Otrajā pārbaudes spēlē Kitija Laksa spēlēja vairāk nekā 20 minūtes, Kristīne Vītola spēlēja 29 minūtes. Katra ir no sava kluba, katram klubam ir savas prasības, līdz ar to dažāda izpratne par basketbolu.
Foto: Dace Komseli
Mani mazliet biedē šis cipars 12, bet jāsaprot, ka, komplektējot spēļu sarakstus, izvēles iespējas nemaz nav tik lielas. Katra komanda meklē pretinieku tuvāk savai valstij, lai pēc iespējas mazāk jābraukā. Lūk, Ķīnas valstvienība veiks ceļojumu pa Eiropu, bet viņas vienmēr jau plānveidīgi gatavojas spēlēm un ir pateicīgs pretinieks. Mums tuvāk ir Zviedrija, Baltkrievija, Lietuva arī Čehija. Šogad tikai uz Grieķiju sanāk tālāks lidojums, bet šeit ir saulains un meitenēm patīk.
Ne vienmēr var dabūt to, ko grib. Es, piemēram, negribēju spēlēt Zviedrijā, jo sanāk tikai sešas dienas starp pēdējo pārbaudes spēli un pirmo čempionāta spēli. Būs smagi, taču darīsim tā, ka pirmo spēli nospēlēs viens desmitnieks, no kura piecas labākas sportistes brauks mājās un otru spēli paliks spēlēt otrs desmitnieks.
Par komandas sastāvu jūs sūdzēties nevarat...
Sāksim ar nepatīkamo. Ļoti labas spēlētājas dabūja smagas traumas, kā rezultātā viņas nevar pārstāvēt Latvijas izlasi. Tas jūtami pavājina komandu. No pamatsastāva, kas spēlēja pērn, šogad nespēlēs Kate Krēsliņa, Baiba Eglīte. Zane Tamane ir šobrīd beigusi karjeru Latvijas valstvienībā, bet Elīnai Babkinai šovasar ir citas prioritātes. Viņa mēģina iekļūt WNBA sieviešu līgā. Katra ziņā mēs, treneri, esam priecīgi un vēlam veiksmi, lai viņai izdodas, jo ne katram šāda iespēja tiek piedāvāta. Tas varētu būt patīkami no nākotnes aspekta - kad Elīna varēs, viņa spēlēs izlasē un būs jau pavisam cita kalibra spēlētāja.
Foto: Dace Komseli
Visas minētas lietas šobrīd mazliet traucē, un mēs, treneri, esam nobažījušies. Daudzām meitenēm ir jāspēlē jaunās pozīcijās, un viss ir jānoorganizē, lai šie robi nebūtu jūtami. Labā ziņa ir tā, ka komandai pievienojušās Gunta Baško-Melnbārde un Anete Jēkabsone-Žogota. Raugoties no šāda viedokļa, esam kļuvuši pieredzējušāki ar divām izteiktām līderēm. Iepriekš bijām neprognozējama komanda, tagad būsim prognozējamāki.
Runā, ka jūs esat bargs treneris, trenējot ar pātagu. Vai tā ir taisnība?
Es prasu disciplīnu, un tas nozīmē, ka, esot zālē, esam darbā. Kārtīgi jāpadara darbs, un pēc tam var atpūsties. Treniņa filozofija ir tāda, ka darbam ir jābūt tik aktīvam, lai spēlēs var atpūsties. Spēlēs ir tiesnešu svilpes, soda metieni, minūtes pārtraukumi. Treniņā tādas pauzes ir mazāk. Ja spēlētājs spēj iekļauties ritmā, spēle šķiet viegla.
Treniņā ir jāizliek visa enerģija, jo tad pretspēlētājs arī iegūst. Ja kāds gurķojas vai slinko, tad izlasē nav izaugsmes. Jā, es nepieļauju vaļības un nespēlēšanu aizsardzībā, bet tas nenozīmē, ka esmu bargs. Visas meitenes ļoti kārtīgi strādā, un man nav jāatdara sava mute un nekas jāsaka.
Spēlētājām ir profesionāla attieksme. Visas zina manas prasības un nerada iemeslus, lai teneris paliktu dusmīgs vai skarbs. Piemēram, Anete Šteinberga šogad spēlēja Beļģijā. Visi treneri, kas viņu redz pēc sezonas, saka, ka viņa ir pilnīgi citas kvalitātes spēlētāja un šobrīd ir viena no komandas līderēm. Pērn Anete izlasē pārsvarā sēdēja uz soliņa. Līdzīga situācija bija ar Jūrmalas komandu un Aigaru Šķēli, kurš bija rezervists, bet gada laikā izauga līdz Latvijas valstvienības spēlētāja līmenim. Kur notiek nopietns darbs, tur ir izaugsme.
Kā jūs vērtējat Serbiju, Horvātiju, Lielbritāniju un Krieviju? Vai būs grūti tikt līdz nākamajam posmam un iekļūt trīs spēcīgāko komandu vidū?
Pirmkārt, mums ir ārkārtīgi nepaveicies ar to, ka jāspēlē četras dienas pēc kārtas. Tas prasa ārkārtīgi lielus fiziskos un psiholoģiskos resursus. Otrkārt, pirmās trīs spēles ir puspiecos dienā. Tas savukārt izmaina cilvēka bioritmu, jo ir agrāk jāceļas, agrāk jāiet uz rīta treniņu. Ap pusdivpadsmitiem sanāk ēst pusdienas, kas parasti ir daudz vēlāk. Treškārt, visām mūsu pretiniecēm kalendārā ir brīvdiena, kas ļauj produktīvāk sagatavoties spēlēm. Piemēram, Serbija pirmajā dienā spēlē ar Latviju un pēc tam viņām ir brīvdiena. Tātad viņas uz visu banku var cīnīties pret mums un pēc tam atpūsties.
Mums šobrīd lielākā problēma ir sakārtot visas savas spēlētāju rotācijas un fizisko kondīciju tā, lai varētu šo minimaratonu četru dienu garumā izturēt un iekļūt trijniekā.
Savukārt, vērtējot tieši komandas - gan Serbija, gan Horvātija ir individuāli ļoti spēcīgas un agresīvas komandas, kas mums atņems ļoti daudz spēka, lai ar viņām veiksmīgi cīnītos. Lielbritānija piekopj vīrišķīgu basketbolu. Krievijas izlasē spēlē augumā ļoti garas meitenes. Mūsu komanda ceturtajā dienā varētu būt sagurusi, bet Krievijas komanda spēlēs pēc brīvdienas. Kalendārs mums nav pateicīgs, bet neko nevar padarīt vai protestēt, tāpēc labāk, lai treneris tagad ir dusmīgs vai skarbs, bet lai visas spēletājas ir gatavas būt kā lauvas. Ja es spēlētājas glaudīšu, tad četras dienas neizturēsim.
Treniņos ir pozitīva atmosfēra, un ticu, ka līdz 11.jūnijam paspēsim sagatavot komandu. Svarīgas ir pirmās trīs spēles, un tad jau skatīsimies, kas notiks pēdējā dienā. Principā jau pirmā spēle ir kā pēdējā.
