Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija. Dāvis Bertāns, hokeja čempionāts un sporta skolas Baltijā

Basketbolists Dāvis Bertāns: Pasaules kausā mums ne no viena pretinieka nav bail

Latvijas basketbola izlase ir pierādījusi, ka spēj uzvarēt stiprākos. Saruna ar Dāvi Bertānu

Hokejisti sezonā galvenās cīņas patlaban aizvada pasaules čempionātā, savukārt Latvijas basketbola valstsvienībai debija Pasaules kausa izcīņā būs 25. augustā, kad pirmajā spēlē jāspēkojas ar Libānu. Viens no izlases līderiem Dāvis Bertāns sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pastāstīja, ka Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) aizvadīto sezonu neuzskata par aizvadītu ļoti augstā līmenī, bet no izlases vasaras beigās gaida veiksmīgu startu Pasaules kausa izcīņā.

Bertānu Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) draftā 2011. gadā otrajā kārtā izvēlējās Indianas "Pacers", taču uzreiz tiesības uz spēlētāju aizmainīja uz Sanantonio "Spurs", ar kuru latvietis pēc pieciem gadiem noslēdza divu gadu līgumu. Dāvi 2019. gadā aizmainīja uz Vašingtonas "Wizzards", ar ko vēlāk tika noslēgts piecu gadu līgums par 80 miljoniem dolāru. Savukārt 2022. gada februārī maiņas darījumā viņu samainīja pret Kristapu Porziņģi, Dāvim nonākot Dalasas "Mavericks" vienībā kopā ar slovēni Luku Dončiču. Dāvis nupat noslēdza septīto sezonu NBA, kur aizvadītās 45 spēles viņam ir mazākais nospēlēto maču skaits vienā sezonā Ziemeļamerikā.

Reinis Ošenieks: Prieks tevi satikt Latvijā pēc šīs trakās sezonas...

Dāvis Bertāns: Prieks būt mājās.

Mēnesis laikam ir kopš pēdējās spēles. Kāds tev ir bijis šis laiks? Vai bumbu turēji rokās?

Bumbu nedaudz, pāris reizes paņēmu rokās. Pirms atlidoju uz Latviju, sanāca nedaudz vairāk padzīvot ar ģimeni pa Ameriku, ar sievu pāris dienas atpūtāmies Vegasā divatā, tad ar visu ģimeni aizbraucām uz Sandjego. Ņemot vērā, ka Latvijā tie laikapstākļi nevienu nelutināja, mēs izdomājām, ka labāk nedaudz padzīvoties, atpūsties Kalifornijā, nekā steigties mājās. Tad atlidojām mājās, tagad, cerams, varēsim pabaudīt vasaru Latvijā.

Tīri fiziski ko tu esi darījis? Es saprotu, ka pirms tam bija svaru zāle un nu jau arī pirmais treniņš ar bumbu rokās...

Jā, vienu reizi es arī Dalasā, pirms lidoju mājās, nedaudz ar bumbu pastrādāju, lai galīgi neaizmirstas. Atlidoju mājās, pirmo nedēļu padzīvoju pa mājām, ar to, kas man mājās pieejams bija, padarbojos, paskrēju mežā. Šonedēļ sāku nedaudz vairāk svaru zālē un tā palēnām ieiet arī tajā ritmā basketbola laukumā.

Kas neizdevās? Sākam ar to, kāpēc klubam neizdevās tikt izslēgšanas turnīrā, lai arī bija lielas cerības to izdarīt?

Paskatoties uz visu sezonu, likās, ka daudzas spēles, kuras mēs zaudējām, bija pret relatīvi vājākiem pretiniekiem. Ja nemaldos, mēs vismaz kādas sešas vai septiņas spēles zaudējām, kuras cīnās par to, lai [draftā] iegūtu [basketbolistu Viktoru] Vembanjamu uz nākamo sezonu. Zaudējot tādas spēles, tās sešas septiņas uzvaras, kam bija jābūt, būtu diezgan stabila vieta play-off uzreiz, bez tā play-in turnīra. Tas, es domāju, arī bija pats galvenais, jo pret spēcīgām komandām mēs spēlējām ļoti labi.

Mūsu šīs sezonas problēma – mēs spēlējam tādā pašā līmenī kā spēlē pretinieki.

Diemžēl tās vājākās komandas tajā līmenī ar savu pieredzi bija nedaudz labākas.

Tā cīņa, par ko klubs samaksāja sodu, ka speciāli zaudējat cīņas – kā jūs kā spēlētāji uz to reaģējāt?

Mēs ģērbtuvē to visu pārrunājām kā spēlētāji. Bijām ļoti nepatīkamā situācijā, no vienas puses, bet, no otras puses, bija tas, ka konkrētu jautājumu arī uzdevām trenerim. Mums ir spēlētāji, kas nespēlē, un ir, kas spēlē. Ja ejam laukumā, mēs spēlējam uz uzvaru. Viņa atbilde bija ne jā, ne nē, bet – esiet profesionāli. Citas komandas skatās, citi ģenerālmenedžeri skatās. Ja tu iziesi un spēlēsi tā, it kā tev kāds būtu pateicis, ka ir jāzaudē, un darīsi to speciāli, tad es domāju, neviens dzīvē negribēs tevi savā komandā redzēt. Lai arī mēs zaudējām tās divas spēles, tas, kas bija spēlētāju spēkos, mēs gājām laukumā un cīnījāmies, cik bija mūsu spēkos.

Traka sezona, tikai 45 spēles. Ja salīdzina ar visām pārējām, tad arī vismazākais spēles laiks. Pirms divām sezonām bija gandrīz 30 minūtes, šogad 11 minūtes. Vai tu biji gatavs spēlēt vairāk, vai arī tas bija tik sabalansēti, lai tiktu galā ar savainojumiem?

Tajā brīdī, kad traumas nevajāja, man sanāca tieši sezonas sākumu izlaist, kas ir pats būtiskākais. Pēc izlases, sākot sezonu, visi tie treniņi bija tādi, ka jutos ļoti labi, biju labā formā. Likās, ka varētu labi iesākt sezonu. Pirmssezonas treniņos bija tā, ka pēc trim, četrām dienām es jau vairs nevarēju piedalīties, mocījos ar ceļgala sāpēm gandrīz pusotru mēnesi, līdz varēju atsākt kārtīgi trenēties. Tad jau ir tāda sajūta, ka sāc visu no nulles atkal.

Bija ļoti grūti ieiet ritmā, formā. Palēnām tiku līdz tam, ka likās, ka viss labi, jau aiziet tā kā uz labo pusi.

Tad bija ikru trauma un atkal dažas nedēļas ārā. Tagad jau atkal bija tā, ka uz sezonas beigām likās, ka mums bija daudzi citi spēlētāji traumēti, tiku pie labām minūtēm, pašam šķita, ka es pietiekami labi spēlēju un būtu pelnījis vēl turpināt spēlēt. Es nekritizēšu trenera lēmumus, jo trenera darbs arī ir mēģināt uzvarēt. Ja tas ir viņa lēmums, tad tas tāds ir. Es no savas puses vienmēr dodu gan 100% treniņos, gan ja tieku laukumā. Bija tā, ka uz beigām es jutos izcili labā formā, un sezona beidzās.

Pārāk ātri?

Jā, pārāk ātri.

Kairija Ērvinga aizmainīšana uz Dalasas "Mavericks" – to raksturoja kā vienu no sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Kā jūs komandas iekšienē to uztvērāt?

Ar maiņas darījumiem vienmēr ir tā, ka ir nedaudz bēdīgi, kad kāds no komandas biedriem aiziet prom. Domāju, ka mums visiem gan Dinvidijs, gan Dorians Finijs Smits bija lieliski komandas biedri gan ģērbtuvē, gan uz laukuma. Vienmēr ar atdevi, radīja patīkamu atmosfēru. Tā kā bēdīgi no tās puses, bet pēc visas tās negatīvās informācijas, kam es līdz galam negribēju ticēt par Kairiju, viņš atnāca – ļoti sakarīgs cilvēks, nemaz nerunājot par basketbola lietām. Arī kā komandas biedrs sakarīgs. Biju ļoti patīkami pārsteigts. Es gribētu ar viņu turpināt spēlēt vienā komandā.

Tu biji iesaistīts maiņas darījumā ar Kristapu Porzinģi, kuru intervējot, viņš arī caur puķēm toreiz stāstīja par situāciju Dalasā, varbūt tā netieši tēmējot uz Luku Dončiču. Neprovocēšu tādā ziņā, prasīšu, kādi spēlētāji viņam apkārt ir vajadzīgi, lai komanda uzvarētu?

Svarīgi, lai noteikti ir centra spēlētājs, kas ir atlētisks, lai ir diezgan viegli mest alley-oop. Lai ir lielākā daļa spēlētāju tādi, kas var pabeigt uzbrukumu, īsti neko nedarot, – bez dribla. Ja tas ir trīspunktu metiens, tu noķer un met. Ja tas ir danks, tad tieši tā. Protams, jo vairāk un labāki aizsardzības spēlētāji, tas jebkurai komandai palīdzētu.

Vai tu savu lomu arī izjuti? Savu catch and shoot tipa spēli? Varbūt tu nesagaidīji tik daudz piespēles, cik gribēji? Vai sagaidīji? Kā tu pats vērtē?

Man grūti spriest.

Neuzskatīšu šo sezonu, arī tās spēles, ko spēlēju, par ļoti augstā līmenī aizvadītām,

jo kalni un lejas bija tik daudz, ka, lai arī metienu procents man uzlabojās no iepriekšējās sezonas uz šo, tas nebija tik labs, cik pašam gribētos. Tā loma man, protams, ir. Tādi metieni man patīk. Kādu lomu man pasaka – ja gribi, lai metu uzreiz pēc piespēles, es visu sezonu strādāšu uz to. Ja gribi, lai es skrienu un metu, es visu sezonu strādāšu uz to. Es mēģinu pielāgoties tam, kas ir komandai vajadzīgs. Neuzskatu, ka mana loma komandā ir tāda, ka komandai būtu jāpielāgojas man.

Skatoties, cik katrs tavā komandā saņem, tu šajā sezonā esi ceturtais vislabāk apmaksātais Dalasas "Mavericks" basketbolists aiz Dončiča, Ērvinga un Hārdeveja. Fani, treneri, līdzjutēji – vai pašam bija tāds papildu spiediens, ka ir nedaudz jādomā: "Es šobrīd nevaru aizvadīt tik daudz spēļu, kā ierasts. Visi no manis gaida."

Tas man vairāk bija tieši Vašingtonā, kad atnāca jaunais treneris, es vairs netiku pie minūtēm, tobrīd vairāk ar to bija jāsadzīvo. Liekas, ka es tā kā pieviļu komandu, jo man maksā tik lielu naudu, man vajadzētu dot vairāk. No otras puses, bija tā, ka tas bija posms, kad

man nācās pašam ar sevi mentāli strādāt un dabūt no galvas ārā to ideju, ka es pie kaut kā esmu vainīgs.

Es vienmēr esmu strādājis ar 100% atdevi gan treniņos, gan arī tad, kad komandai nav treniņu. Beigu beigās man nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Man jebkurš cilvēks varētu jebko pateikt, tas mani vispār neietekmētu.

Vai palīdzēja tas, ka tev bija labas attiecības ar vienu no galvenā trenera asistentiem Gregu, kurš gan tagad ir aizgājis? Tādos brīžos, kad tu ilgāku laiku nespēlē, atnāc uz treniņu un, iespējams, jūti šķībus skatienus? Taču tev tur ir nosacīti savējais – labs paziņa vai draugs. Treneru korpusā ir viens cilvēks, kurš saka: "Neuztraucies, esi atpakaļ ātrāk. Izārstē savainojumu, un viss būs labi."

Tas bija gan viņš, gan galvenais treneris – vienmēr teica visiem, ka durvis ir atvērtas. Gan viņš vienmēr bija izpalīdzīgs, gan arī pēc tām pirmssezonas ceļgala sāpēm, kad es atgriezos, pirms pirmās spēles aizgāju  parunāties ar viņu un teicu: "Man nevajag, lai tu man saki tik un tik minūtes. Tikai lai ir komunikācija pirms spēles – vai no rīta, vai iepriekšējā dienā pateikt, vai man ir paredzēts spēlēt vai nav." Lai es varu ar to rēķināties. Tajās dienās, kad viņš pateiks, ka es nespēlēju, es, visticamāk, no rīta kārtīgi notrenēšos un enerģijas man pietiks, ja mani izlaidīs uz piecām minūtēm, ja spēlē kaut kas tāds notiek. Ar Gregu arī, protams, bija ļoti labas attiecības vienmēr. Varēju parunāt par visām tēmām. Ļoti palīdzēja Kristija Tolivera, kura spēlē WNBA. Viņa bija viena no trenera asistentēm Vašingtonā, kad Skots Brūks bija treneris. Viņa aizgāja uz Dalasu, un tad mani aizmainīja uz turieni. Viņa bija pazīstams cilvēks jau no pirmās dienas.

Nākamā sezona. Ja skatās uz tavu līgumu, tad tev ir viens "mazais" nosacījums, ka jāspēlē 75% spēļu, lai tiktu pie maksimālās summas pēdējā – 2024./2025. gada – sezonā. Atceros, pēc Sanantonio sezonas Popovičs taisīja vakariņas vai komandas pasākumu. Vai tagad arī bija kaut kas līdzīgs ar Kjūbanu, kurš tev pasaka: "Mēs tevi gribam līdz beigām" vai dod kaut kādus signālus. Cik daudz tu tam pievērs uzmanību?

Sanantonio mums arī pēc sezonas nebija vakariņas. Mums vakariņas vienmēr bija sezonas laikā izbraukumos. Pēc sezonas, kā jebkurai komandai, ir exit [noslēguma] intervijas – aizej parunā ar treneri, ja viņam ir kas sakāms vai tev ir kas sakāms, un ar ģenerālmenedžeri un viņa asistentu izrunājam jebkuras tēmas. Viņi uzdod jautājumus man, es viņiem.

Viņu atsauksmes par mani bija ļoti labas: profesionāls, nekad nečīkst, spēlē vai nespēlē – strādā ar maksimālu atdevi.

To viņi ļoti novērtē. Varbūt arī ne ar to lielāko devumu laukumā, tas tomēr palīdzēs atrisināt to situāciju. Ja arī nebūs 75% spēļu, varbūt viņi joprojām gribēs redzēt mani savā komandā.

Tagad vēl lielāks pasākums priekšā – Pasaules kauss. Nesen noskaidrojām pretiniekus. Tavs brālis Dairis Bertāns tviterī ierakstīja to, kas raksturo jūsu komandas un varbūt savā ziņā arī trenera Lukas Banki domāšanu. Kaut gan es ticu, ja Dairim šo prasītu, viņš teiktu, ka mēs tā jau pirms Banki domājām. "Negribu dzirdēt un redzēt nevienu komentāru, ka mums atkal neveicas, smaga grupa, utt. Esam Pasaules kausā, tur nav vāju komandu. Un, lai kaut ko izcīnītu, ir jāuzvar stipras komandas." Tu noteikti pilnībā pievienojies šiem vārdiem?

Tieši tā. Arī pēc izlozes es teicu, ka gan Francijas, gan Kanādas un Libānas izlases ir daudz vairāk neapmierinātas ar rezultātu gan kā valstis, gan federācijas, jo skaidrs, ka mēs esam tā komanda, kas būtu pelnījusi tikt augstākā grozā, ja mēs būtu tikuši uz Eiropas čempionātu. Sākām no pašas apakšas ar priekškvalifikāciju un trīs gadus cīnījāmies, lai nonāktu līdz Pasaules kausam, uzvarot gan Serbiju, gan Turciju, divas reizes Grieķiju – tādas topa komandas Eiropā.

Es domāju, ka mums bailes nav ne no viena, esam pierādījuši, ka varam uzvarēt stiprākos.

Ar tādu pašu mentalitāti mēs brauksim uz Pasaules kausu.

"Mavericks" komandā tev kanādietis ir komandas biedrs. Tu pirmais viņam aizsūtīji kaut ko vai viņš tev? Vai vispār neesat runājuši par to?

Ja godīgi, neesmu ar viņu sazinājies par to. Man vispār Amerikas numurs nav pieejams. Man jāpārbauda, vai viņš nav mēģinājis sazināties.

Kā noraksturot tos pretiniekus, kas tagad būs? Trīs dažāda stila basketboli. Vai Luka Banki jau šobrīd ir kaut ko pastāstījis par katru?

Es domāju, tas nāks tajā brīdī, kad sāksim tam visam gatavoties oficiāli.

Kā tev liekas, kurš būtu interesantākais? Tā ir Libāna?

Ar Libānu būs savā ziņā ļoti grūti. Par viņiem daudz nav zināms. Tikai tas, ka viņi bija vicečempioni Āzijā. Tas nozīmē, ka pietiekami laba komanda, ja viņi to ir sasnieguši, arī tikuši uz Pasaules kausu. Ir ļoti viegli pretinieku nenovērtēt, bet es domāju, viņi ir daudz labāki, nekā liela daļa cilvēku uzskata.

Kā atšķiras gatavošanās? Tagad ir grupu turnīrs. Ar pirmo spēli sākas jau tā kā play-off. Uz katru spēli ir jāiet ar tādu domu. Kā tu salīdzini gatavošanos regulārās sezonas spēlei un šādai spēlei?

Spēlējot Eirolīgā pirms vairākiem gadiem un arī Spānijas līgā, pirms katras spēles treneris teica: "Šī ir vissvarīgākā spēle šajā sezonā." Pieredze mums visiem ir ļoti laba. Bet tu tici trenerim. Tu paskaties grafiku, kāds ir priekšā, kurā vietā esi grupā vai regulārajā sezonā. Jā, šī ir šobrīd vissvarīgākā spēle. Tieši tāpat ir arī Pasaules kausā.

Tu ej uz pirmo spēli – tā ir vissvarīgākā. Tu tiec tai spēlei garām, un tagad šī ir vissvarīgākā.

Tā turpini iet tam čempionātam cauri. Nevajadzētu būt problēmām sagatavoties mentāli tikai tāpēc, ka katra spēle arī ir tieši tik svarīga.

Šobrīd Luka jau ir komunicējis? Arī sezonas laikā ir dzirdēts no spēlētājiem, ka viņš daudz un bieži mīl sazvanīties. Cik daudz tu viņam ļāvi pietuvoties tādā ziņā?

Man kaut kā, ņemot vērā laika starpību un zinot, ka pat reizēm ar savu ģimeni paiet pāris nedēļas, kad neesam tā kārtīgi sazvanījušies un parunājušies, es domāju, ka treneris respektēja to, ka brīvais laiks ir, lai pavadītu to ar ģimeni. Man ir fizioterapeits itālis, kurš ar viņu ļoti bieži sazinās. Lukam noteikti ir vairāk informācijas, nekā viņam vajadzētu. Itālis ar itāli var runāt ļoti daudz.

Tu esi divu bērnu tēvs, kas noteikti arī ir nesis daudz jauninājumu tavā dzīvē un ikdienā. Vēl ir Latvijas projekti – laukums uzbūvēts, ir brāļu Bertānu basketbola skola. Vai ir vēl kādi tālejoši plāni, vai arī šobrīd divi bērni nedaudz piebremzējuši to pasākumu?

Piebremzējuši noteikti nav. Papildus tam mēs ar brāli esam Valmieras kluba valdē. Tur ir tāda maza piramīda izveidojusies, kur mums ir teikšana par to, kas notiek basketbola skolā. Varam arī savu viedokli izteikt par kluba lietām. Vismaz ir sajūta, ka tad, kad pienāks laiks, varēs mest mieru basketbolam, kediņas pakārt uz nagliņas, būs pietiekami daudz darba, ko darīt, un tādā veidā vēl palikt basketbolā.

Par to jau tu vēl nedomā?

Vēl nav laiks pienācis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti