Uzreiz atkāpe – šis raksts nav veidots ar domu noniecināt pašus spēlētājus. Jā, neizdevās tikt pie medaļas. Jā, neveiksme, bet viņi arī paši to saprot. Runa ir par apkārtējo attieksmi pret šo rezultātu.
"Tāpat malači, tāpat uzvarētāji, tāpat labākie."
Sportā ir viens ļoti būtisks aspekts. Šo aspektu sauc par rezultātu. Tas šoreiz izpalika. Vismaz 3x3 basketbolistu izpildījumā. Un nav šaubu, ka to apzinājās arī paši spēlētāji, it sevišķi komandas kapteinis Nauris Miezis. Visu cieņu viņam par stājas parādīšanu uzreiz pēc zaudējuma Lietuvai. Retais Latvijas sportists šādi prot uzņemt sakāvi. Bet par to vien svinības it kā nevajadzētu rīkot.
Tomēr tiek noorganizēta īpaša sagaidīšana, uz kuru ierodas basketbolistu tuvinieki, mūziķu grupa "Sudden Lights", gan ne visi Latvijas mediji un vēl saujiņa cilvēku. Principā šāda pati sportistu atgriešanās mājās varēja notikt arī bez pompa, ko piedod oficiāli izziņota sagaidīšana ar braucienu cauri Rīgai un vizīti pie Brīvības pieminekļa. Ļoti iespējams, ka arī paši basketbolisti labprātāk būtu ātrāk devušies pie saviem tuviniekiem.
Latvijas Televīzijas (LTV) tiešraidē bija novērojams interesants moments. Miezim tiek uzdots jautājums, cikos tad viņš pārradīsies Ķekavā?
"Nezinu, mums tagad ir kaut kāds brauciens," rokas plātot un ar smīnu uz lūpām nosaka Miezis.
Arī viņš, spriežot pēc intervijām gan pēc bronzas mača, gan pēc ielidošanas Rīgā, apzinājās, ka 4. vieta nav sasniegums, kas būtu pelnījis svinīgu sagaidīšanu un braukšanu uz "atrādīšanos" pie Brīvības pieminekļa, kur sagaidītāju apmērs nedaudz pārsniedza piestājušu garāmgājēju pulku.
To, protams, neviens neatzīs, bet domājams, sagaidīšanas ceremonija bija ieplānota jau pirms pēdējām divām spēlēm, jo latvieši līdz tam nebija zaudējuši. Pretējā gadījumā viens pavisam vienkāršs jautājums – kāpēc īpašas sagaidīšanas ceremonijas ar braucienu uz Brīvības pieminekli nebija riteņbraucējam Tomam Skujiņam?
Viņš Parīzē bez komandas biedru palīdzības vienatnē "izkapāja" 5. vietu, finišā uzrādot vienādu laiku ar bronzas medaļnieku. Jā, vieta ir par vienu pozīciju zemāka, bet svarīgi ir izmantot arī kontekstu un konkurentu skaitu. Skujiņš bronzai bija tuvāk nekā 3x3 basketbolisti. Ja mēs runātu 3x3 basketbola terminoloģijā, tad Skujiņam bronzu liedza pretinieka pēdējo sekunžu tālmetiens atliecienā.
3x3 basketbolisti bija Latvijas labākā cerība uz godalgām. Visu cieņu pieccīņniekam Pāvelam Švecovam, bet, domājams, šobrīd jau diezgan skaidri varam apgalvot, ka Latvijas delegācija šajās olimpiskajās spēlēs paliks bez medaļām.
Nav jēgas 3x3 basketbolistus ar kritiku iedzīt zemē, jo viņu pārstāvētajā sportā neparedzamības faktors tiešām ir augsts. Jā, neizdevās. Jā, pēdējā dienā sniegums nebija labs. To visu var un vajag teikt.
Tomēr ir skaidrs, ka nebija ne mazākā pamata rīkot svinības par godu rezultātam, kas pat nav uzskatāms par objektīvi labāko Latvijas delegācijas sportistu izpildījumā.
Galu galā samierināšanās jau izsenis mums, latviešiem, ir visai izteikta rakstura īpašība. Samierināšanās, zaudētāju mentalitāte vai pieticība – nav būtiski kādā burtu kombinācijā šo īpašību ietērpjam, bet ir skaidrs, ka, lepojoties ar neveiksmēm, progresam vietas nebūs. Un šeit runa vairs nav tikai par sportu...
