Viss, kas Ķuža dzīvē ir sasniegts, noticis, pateicoties kamaniņu sportam. Vēl joprojām katru dienu viņš brauc uz darbu, lai jaunajiem sportistiem taptu jaunas kamanas.
Būvēt kamanas jau kā uzņēmējs Ķuzis sāka 1991. gadā. Protams, šajā laikā ir bijuši brīži, kad meistars domājis – jāmet darbs pie malas un jābauda vecumdienas. Taču, pasēžot trīs dienas mājās, atkal nonācis pie slēdziena, ka bez darba nevar.
Savā darbnīcā kopā ar saviem domubiedriem Valdis saražo vismaz simt sacensību kamaniņas gadā. Varētu vairāk, ja vien būtu pieprasījums. “Katru gadu nepasūta – vienu gadu pasūta, bet nākošajā gadā jau tās kamanas uzreiz nesalūst,” par biznesa principiem “Sporta studijai” atklāj Ķuzis.
Viens no Ķuža domubiedriem un SIA “Fiberglass” dibinātājiem Edvīns Guršpons “Sporta studijai” norādīja, ka laikā, kad vīri sākuši šajā nišā darboties, nebija kamanu, kas derētu junioriem un bērniem. Tas pavēris jaunu nišu, un pieprasījums pēc sacensību kamanām, kas līdzvērtīgas pieaugušo, bet paredzētas jaunākiem, bijis. Darbs bijis kopīgs, taču galvenā zināšanu bāze nākusi no Valda.
Tieši zinātkāre ievilka Valdi Ķuzi pirms 50 gadiem sportā. Toreiz tas bija kas nebijis un Latvijai paveicās: trīs zinātkāri un mazliet varbūt arī traki vīri – Rolands Upatnieks, Valdis Tiliks un Valdis Ķuzis - bija kamaniņu sporta pionieri. Jau toreiz kamanas būvējuši paši, un starta rāvienu un braukšanu katrs veidoja, kā gribēja.
Ķuzis atceras, ka toreiz ar Upatnieku braukuši ar smailīti pa Ķīšezeru, trenējušies ar tandēmu pa velotreku, uz tā pamatiem arī pievērsušies kamaniņu sportam.
Toreiz Cēsīs sāka celt kamaniņu trasi, un arī Valdis piebiedrojies cēlājiem. Pēc tam kamaniņu sports Latvijā vēlās kā liela sniega pika pa kalnu – parādījās sapnis par olimpiskajām spēlēm. Okupācijas laikā priekšroka tikšanai izlasē, protams, bija Krievijas sportistiem, taču Insbrukas olimpiskajās spēlēs izdevās iekļūt divām divnieku ekipāžām no Latvijas. Un abas labāko desmitniekā – Ķuža ekipāža devītajā vietā. Astoņu gadu laikā latvieši jau klauvēja pie kamaniņu sporta spices durvīm.
Labs nāk ar gaidīšanu – pēc sportista karjeras beigām Ķuzis un Tiliks jau kā izlases mehāniķi palīdzēja Verai Zozuļai kļūt par olimpisko čempioni, bet Ingrīdai Amantovai izcīnīt bronzu. Tieši kamaniņu sports ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijai atnesis visvairāk godalgu.
“Visu, ko es esmu sasniedzis, to man arī sports ir devis. 50 gadi ir nostrādāti sporta labā. Daudz vai maz, bet tā ir pagājuši tie gadi,” teic Ķuzis.
