1968. gadā Cēsīs, Cīrulīšos pabeidza būvēt kamaniņu trasi un sākās pirmās sacensības. Jau tad Ķuzis bija aktīvi šajā sportā. Par trases būvniecību uzzinājis avīzē “Padomju Jaunatne”. Tajā laikā viņš spēlēja hokeju, guva traumu, un hokejista karjera beidzās. Bet sākās Valda aizraušanās ar kamaniņu sportu.
Toreiz sportisti visu darījuši paši – būvējuši trasi, lējuši ledu. Paši arī strādājuši pie savu kamanu izgatavošanas. Koka slieces un metāls. Lai arī tā laika un mūsdienu kamanām ir vienāds detaļu skaits, tomēr mūsdienu kamanas ir pamatīgi atšķirīgas.
Paši tolaik arī domājuši, kā trenēties, un lielu ambīciju nebija. Kad 1972. gadā olimpiskās spēles notika Saporo, latviešiem ielauzties PSRS izlasē nebija nekādu izredžu. Bet pēc četriem gadiem Insbrukā Ķuzis tika uz olimpiādi, un pārī ar Rolandu Upatnieku divniekos izcīnīja devīto vietu. “Nokļūt olimpiādē katram sportistam ir kas īpašs, lai arī kurā gadā tas bijis,” filozofiski noteic kamaniņu sporta leģenda.
Kamaniņu sports paliek, bet viss progresē. Mūsdienās sportisti vaimanā par naudas trūkumu, bet, kā norāda Ķuzis, ne jau visu nosaka finanses.
Lai arī savu darbošanos federācijā Ķuzis ir noslēdzis, no kamaniņu sporta viņš nav aizgājis. Proti, viņa un bijušā Latvijas kamaniņu izlases trenera Edvīna Guršpona dibinātais uzņēmums “Fiberglass” nodarbojas ar kamanu izgatavošanu. Tas gan esot tikai viens virziens, jo ar kamanām vien izdzīvot nevar. Ar viņa veikumu galvenokārt startē bērni un juniori.
Kad žurnālists un cīņubiedrs Dainis Caune piezvanīja Ķuzim un izstāstīja, ka tieši viņš kļūs par balvas ieguvēju, kamaniņu sporta leģendai pat aizrāvusies elpa. “Biju patīkami pārsteigts,” piebilda Ķuzis, norādīdams, ka tieši tobrīd bijis darbā.
Tagad priekšā rūpes – jāpucējas uz 21. decembra svinīgo “Gada Balvas Sportā” svinīgo apbalvošanas pasākumu. Runu gan nebūšot, bet pateicības vārdi gan, atklāja Ķuzis. Tāpat mājās jāatrod vieta, kur likt spožo piramīdu, lai būtu ko bērniem un mazbērniem parādīt un pastāstīt. “Noliksim goda vietā,” solīja Ķuzis.
