ĪSUMĀ:
- Juniores gados panākumi starptautiskās sacensībās Elzai Gulbei sekoja viens otram.
- Murjāņu Sporta ģimnāzijā Elza Gulbe startēja dažādās disciplīnās, bija laba akordeona spēlētāja.
- Saslimšana un ilga ārstēšanās kļuva par nopietniem šķēršļiem Elzas Gulbes karjerā.
- Pēc kļūšanas par mammu Elza Gulbe ļoti ātri atgriezās laivā, bet rezultātu nebija.
- Īriju pārstāvošā Sanita Pušpure pirmo titulu izcīnīja 32 gadu vecumā, Elza Gulbe vēl izvērtē iespējas atgriezties.
Tagad Elza strādā par masieri un trenējas, kad spēj izkārtot tam laiku. Brīvdienas viņa pavada kopā ar dēlu, kam citas dienas paiet bērnudārzā. "Esmu mamma, kas trenējas, cik iespējams, un strādā," ar savu pašreizējo dzīves plānu iepazīstina Gulbe.
Kad pēc diviem treniņu gadiem Elza brauca uz pasaules jaunatnes olimpiādi, viņa anketā pie saviem mērķiem dzīvē norādīja: "Dzīvot labi un interesanti." Pasaules jaunatnes olimpiādē Gulbe 2010. gadā ieguva 4. vietu un vēl gadu vēlāk palika nepārspēta U-18 Eiropas čempionātā, kā arī nopelnīja bronzu U-18 pasaules čempionātā. 20 gadu vecumā viņa kļuva par bronzas laureāti U-23 pasaules čempionātā.
Bērnībā Elza bija aktīva un fiziski spēcīga meitene. Viņa pati smej, ka vienīgā lieta, kas viņai bērnībā nepatika, bija mājturības stundas skolā. 15 gadu vecumā viņa iestājās Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur mājturības stundu nebija. Airēšanas trenere Elita Krūmiņa atceras, ka Elza bija azartiska un visu kārtot griboša organizatore.
Sevi ģimnāzijā Gulbe atceras kā vispusīgu meiteni, kas startēja sacensībās šķēpmešanā, lodes grūšanā un skriešanā, spēlēja volejbolu, dejoja un gāja mūzikas skolā.
"Es spēlēju akordeonu ļoti labi," viņa piebilda.
Trenere Krūmiņa pieļauj iespēju, ka Gulbei panākumi viens otram sekoja, iespējams, pārāk ātri, jo radīja maldīgu priekšstatu par tādu pašu turpinājumu arī pieaugušo sacensībās. "Pieaugušie jau nekad nav tas pats," atšķirību no junioru sporta raksturoja trenere.
Visspilgtākie iespaidi juniores gados Gulbei bija pasaules jaunatnes olimpiādē, kur viņa apjautusi savu sapni reiz startēt olimpiskajās spēlēs.
"Vēl joprojām es to savu sapni, kas dzīvo kopš 2010. gada, neesmu piepildījusi," piebilda Gulbe.
Pēc Murjāņu absolvēšanas pāris Elzas klases biedrenes, pateicoties airēšanai, devās studēt uz ASV, bet augstu sasniegumu sportā palika tikai viņa. Līdzīgs stāsts ir divkārtējai pasaules un Eiropas čempionei Sanitai Pušpurei, kura pēc pārcelšanās uz Īriju no sporta jau bija atvadījusies, līdz veiksmīga apstākļu sagadīšanās pamudināja atkal nopietni ķerties pie airiem. Pušpure uzskata, ka ir vajadzīga programma, kas atbalsta sportistus pēc Murjāņu ģimnāzijas pabeigšanas, jo ir ļoti grūti treniņus apvienot ar darbu. Pušpure arī uzskata, ka savulaik bija švakāka par Gulbi, kura iekrāja daudz medaļu junioru sacensībās.
Gulbes karjeru sarežģīja slimošana.
Pēc pārciesta Epšteina-Barra vīrusa Elza 21 gada vecumā U-23 pasaules čempionātā palika piektā, bet debijā pieaugušo čempionātā ierindojās 20. vietā. Tas Elzai bija emocionāli grūts laiks ar pēkšņiem pārrāvumiem treniņos.
Pēc neveiksmīgās sezonas Airēšanas federācija meklēja Elzai treneri-konsultantu ārzemēs un atrada titulētu itālieti – divkārtēju olimpisko čempionu Džuzepi di Kapua. Pēc ziemas Itālijas ūdeņos Gulbe izcīnīja sudrabu 2016. gada Eiropas čempionātā, bet pie olimpiskās ceļazīmes uz Rio spēlēm netika.
Itālijā Elza guvusi ļoti labu pieredzi un apjauta arī to, ka ne viss Latvijā ir slikti. "Ja būtu vairāk finanšu, treneriem lielāks atbalsts un motivācija no ārpuses, domāju, ka Latvijai arī būtu savādāki sasniegumi," paskaidroja sportiste.
Sudrabotajā Eiropas čempionātā arī veiksme bija Elzas sabiedrotā – laikapstākļi, lieli viļņi un pateicīgs starta celiņš.
Taču Gulbes otrā vieta Eiropā paliks Latvijas airēšanas vēsturē, uzsver trenere Krūmiņa.
Svarīgākajos startos 2017. gadā kaut kā pietrūka – Eiropas čempionātā 6. vieta un pasaules čempionātā – 15. vieta.
2018. gadā Elza kļuva par mammu un strauji atgriezās laivā, bet tas nedeva rezultātu.
Eiropas čempionātā Gulbe 2019. gadā nepilnu 26 gadu vecumā palika 16. vietā. Sportā viņa atgriezās, kad dēlam bija trīs mēneši, lai arī ne ar maksimālu slodzi. "Domāju, ka tas bija nedaudz pārforsēts," no šodienas skatupunkta savu atgriešanos izvērtēja sportiste.
Savukārt 2020. gada pavasarī nepilnu 27 gadu vecumā Elza faktiski padevās – nav laivas un līdzekļu turpmākai cīņai. Tomēr sapņi nav piepildīti un durvis uz airēšanu sportiste neaizver pavisam.
"Es savus sapņus neesmu piepildījusi," uzsvēra airētāja.
Ja Elza turpinās trenēties un atgriezīsies ar mērķi sasniegt augstāku līmeni, labākie gadi airēšanā vēl būs priekšā,
uzskata trenere Krūmiņa.
Eiropas čempionātā 2020. gadā 12 vadošo airētāju vidējais vecums bija 30 gadi. Pērn pasaules čempionātā – 31 gads. Ceļš uz panākumiem var būt dažāds – Pušpure pēc bērnu piedzimšanas atsāka trenēties 27 gados un pirmo Eiropas čempionāta medaļu izcīnīja 32 gadu vecumā. Šobrīd Sanitai ir 39, un viņa ir divkārtēja Eiropas un divkārtēja pasaules čempione.
Elza Gulbe airēšanā ir pavadījusi 12 gadus, spoži sākusi un bija sporta sistēmas atbalstīta, taču slimība un dēla nākšana pasaulē ietekmēja rezultātus. Pašlaik viņa ir pilnīgi bez atbalsta un, skatoties pēdējo gadu rezultātos, tas ir pamatoti. Šādā situācijā sportiste nonākusi sakritību un savu izvēļu rezultātā, taču pašas spēkiem ar masieres algu būs ļoti sarežģīti atgriezties tādā līmenī, lai izpildītu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) kritērijus. Tikmēr Latvijas akadēmiskā airēšana olimpiskajās spēlēs nav bijusi pārstāvēta kopš 2000. gada.
