Atbilstoši Upsalas konfliktu klasifikatoram, pasaulē šobrīd norisinās septiņi liela mēroga kari un 33 ilgstoši bruņotie konflikti. Pašlaik lielākā humānā katastrofa ir Sīrijas pilsoņu karš. Pērn gājuši bojā vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku, bet kopš kara sākuma – vairāk par 130 tūkstošiem.
Tūkstošiem bojā gājušo konfliktā ar islamiskajiem nemierniekiem Nigērijā, vairāk nekā 12 tūkstoši tā dēvētajā Meksikas narkotiku karā, gandrīz astoņi tūkstoši bojā gājušo tikai pagājušajā gada laikā vien Irākā. Arvien plašāks vēršas konflikts Centrālāfrikas republikā. Bet senākais konflikts, kas turpinās vēl kopš 1918. gada, ir militāras operācijas pret Kurdu separātistiem Irānā, kā arī Korejas pussalas konflikts – kopš 1945. gada.
Miera dūjas ir nemainīgs Olimpisko spēļu un Olimpiskā pamiera simbols. Seulas spēļu atklāšanas ceremonijas laikā vairāki putni pat, nelaimīgā kārtā, sadega olimpiskajās liesmās. Aicinājums uz pamieru skan ik reizi, taču līdz šim – paliek nesadzirdēts. Nule uzrunā Starptautiskajai Olimpiskajai Komitejai Soču olimpisko spēļu priekšvakarā uz pamieru aicināja ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns.
„Sportisti raida vienu ziņu – ka cilvēki un nācijas var nolikt malā savas pretrunas. Ja viņi to spēj Soču sporta arēnās, tad karojošo pušu vadītāji var to pašu paveikt kara laukos. Apvienoto Nāciju ģenerālās asamblejas vienbalsīgi pieņemtais aicinājums uz pamieru var dot iespēju glābt dzīvības, ļaujot humānajai palīdzībai sasniegt cilvēkus. Tas var pavērt iespēju ilgstošam mieram. Kā Apvienoto Nāciju ģenerālsektārs es aicinu visas karojošās puses ievērot olimpisko pamieru. Jo īpaši Sīrijā, Dienvidsudānā un Centrālāfrikas Republikā, kur tik daudzi cilvēki tiek nogalināti un iet bojā necilvēciskajos apstākļos,” uzsvēra Bans Kimuns.
Senajā Grieķijā Olimpiskais pamiers bija nepieciešamība – sacensību dalībnieki bija ātrākie un spēcīgākie karavīri. Drošai ceļošanai uz Olimpiju, dalībai sacensībai un mājupceļam, obligāts priekšnosacījums bija ieroču nolikšana un vienošanās par trīs mēnešus ilgu visaptverošu pamieru.
Uz olimpiskā miera principa atdzimšanu šķiet cerēja arī Grieķu olimpiskās kustības atjaunotāju iedvesmotais iedvesmotais barons Pjērs de Kubertēns. Viņš ticēja, ka sacensība sporta arēnā ļauj izvairīties no spēka demonstrācijas kara laukā. Kubertēnam izdevās atdzīvināt tradīciju, taču viņa olimpisko spēļu filozofija cieta neveiksmi – spēles kļuva par profesionāļu, nevis amatieru sacensību, bet olimpiskais pamiers palicis tikai vārdos.
Vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs skaidroja, ka „realitātē visu olimpiāžu laikā, kādas mums ir bijušas kopš 19.gadsimta beigām, īsta miera pasaulē nekad nebija”.
„Ir bijuši gadījumi, protams, 1.pasaules karā un 2.pasaules karā, kad olimpiskās spēles nebija notikušas tieši kara dēļ. Trīs olimpiādes nebija notikušas kara dēļ 1916., 1940. un 1944.gadā. Tieši tāpēc, ka bija karadarbība. Visaptveroša vispasaules kara darbība. Pārējos laikos bija šādi tādi mazi konflikti, kas ietekmēja arī olimpiskās spēles,” norādīja Ciganovs.
Soču olimpiskās spēles notiek tikai vien pāris simtu kilometru no ilgstošu un dziļu konfliktu zonas, kur nemiernieki vēl arvien cīnās par sava islamiska emirāta izveidi Ziemeļkaukāzā. Arī Volgogradā ģimenes vēl nav beigušas sērot par divu sprādzienu upuriem decembra beigās.
