"Tur ir tas Raiņa citāts – "Dots devējam atdodas." Jo tad, kad tu dod citam, patiesībā saņem to dāsnuma sajūtu pats. Tā ir brīnišķīga lieta – manuprāt, viena no vērtīgākajām, ko dzīvē praktizēt," uzskata Klausītājs.
Bet vai viegli mākslas valodā runāt par dāsnumu? "Nu, tur jau palīdz vesela komanda, un arī tā ir lieliska. Un vēl –
nekad nedrīkst visas lietas saukt īstajos vārdos. Ja būsi ļoti tiešs, nebūs interesanti – līdz ar to vajag simbolus un alegorijas."
Izrādē piedalās aktieri Marta Grase un Klāvs Mellis, Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" jaunākā grupa (diriģente Aira Birziņa), solists Jānis Kurševs un mūziķu grupa: Elīza Apine, Jēkabs Rēders, Rūta Sīpola un Mārtiņš Zilberts. Zīmējumu operā skan Kaspara Zemīša oriģinālmūzika ar dzejnieces Annas Auziņas tekstu. Izrādes režisors ir Varis Klausītājs, bet dramaturģiju veidojusi Rasa Bugavičute-Pēce.
"Annas Auziņas teksti ir ļoti, ļoti skaisti. Sākumā domāju, ka Rasa varētu uzrakstīt kādu liriku arī mūzikai, bet viņa teica, ka tas galīgi neesot viņas formāts. Un tad satikos ar Annu, kurai bija jau viens dzejolis par zīmēšanu – tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Tas bija fantastiski! Sapratu – re, tas ir īstais cilvēks, ar ko jārunā arī par pārējo dziesmu tekstiem, jo tā sajūta ir viņas sajūta, tas ir viņas."
"Dāsnumātika" skatuves mūžu sāka 2014. gadā, bet Klausītājs pasmejas, ka ik jaunu sezonu esot pirmizrādes sajūta, jo nepārtraukti mainās paaudzes. "Šis būs jau piektais gads…
Katru gadu meitenes izaug, jo darbība notiek skolas klasē. Un, līdzko meitenes izaug un kļūst lielas, viņas ir izaugušas no šīs lomas – tāpēc katru gadu ir pirmizrāde, sezona atkal sākas ar pirmizrādi.
Mūziķi gan paliek tie paši. Svētdien pie taustiņiem būs Mārtiņš Zilberts, bet Jānis Kurševs dziedās. Arī skolotāji paliek, uzskates materiāls un dublieris. Bet meitenes mainās," stāsta režisors un atgādina, ka Dikensa stāsts savulaik kļuvis tik ļoti populārs, ka tieši tas kļuvis par galveno ierosinātāju Ziemassvētku iepirkšanās drudzim Eiropā. "Dāsnumātika" ir ļoti saistīta ar šo stāstu, un tāpēc tā ir arī ļoti saistīta ar Ziemassvētku un Jaunā gada laiku, kad visi cenšas būt pierādīt savu dāsnumu.
Man pat bija tāda doma – ja vasarā skatāmies "Skroderdienas Silmačos", tad ziemā vajadzētu skatīties "Dāsnumātiku"," prāto Varis Klausītājs.
Izrādes sastāvs pakāpeniski izaudzis. "Sākumā bija 10 dziedātājas, bet lielās zālēs bija grūti. Tagad mums ir 29 meitenes, klase lielāka, līdz ar to absolvenšu ir vairāk."
Melnā tāfele ir viena no smagākajām Zīmējumu teātra dekorācijām. "Tāfele ir īpaša – tā veras kā grāmata," skaidro režisors. Un šai grāmatai ir četras lapas. "Pirmā lapa ir bērnība, otrā – Ziemassvētki, trešā lapa ir Druvja birojs, kurā viņš strādā un kur tas skopums tiek sazīmēts. Un tad, kad atveras vēl ceturtā lapa, jāstāsta visi noslēpumi. Tad no vienas puses izkāpj dzīvs aktieris, bet otrā pusē ir ēnu teātris – pilns ar maģiju ir viss teātris."
Un kas vēl labs "Zīmējumu teātra" plānos? "Man patīk, ka esam ļoti mobili – pašiem savu māju mums nav, tāpēc mums visas ir viesizrādes. Varam ciemoties jebkurā skolā, jebkurā kultūras namā. Lielākā krava ir mazais busiņš, kurā varam visu sakrāmēt," jautri saka Zīmējumu teātra vadītājs un piebilst:
"Teātris notiek tad, kad tas notiek – tad viņš ir. Ja nav izrāžu, tad nenotiek. Tāpēc plāns, ko vajag darīt – spēlēt pēc iespējas vairāk izrāžu."
"Zīmējumu teātra" iepriekšējā pirmizrāde bijusi festivālā "Čello Cēsis". Visa izrādes valoda arī šeit bija abstrakta. Bet tā ir "Zīmējumu teātra" pazīme – ka izrādē nekas netiek pateikts priekšā, tālab tā brīnišķīgi rosina iztēli.
"Man tas šķiet visburvīgākais piegājiens, jo tad tu izrādē vairāk vai mazāk esi iekšā – turklāt iekšā radoši, nevis intelektuāli.
Intelektuāli tu vari piedalīties skolas stundā, klausoties skolotājā. Bet emocionāli un radoši būt iekšā – tā ir cita lieta.
Kaut vai brīdis, kad tu zīmē un velc līniju. Liekas – tas ir garlaicīgi, bet patiesībā tas nav garlaicīgi, jo no vienas līnijas var iznākt jebkas – ceļš, svītra, horizonts, durvis, robeža."
