Pa ceļam ar Klasiku

Starptautiskais Operetes festivāls - ar mīlestību un sirsnību

Pa ceļam ar Klasiku

Vajag runāt skaļi. Cēsīs risināsies performance "Klusums krīt" nonāvēto ebreju piemiņai

Ziemeļnieks Vilsonu verandā. Intervija ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un mūziķi Svenu Vilsonu

Ziemeļnieks Vilsonu verandā. Intervija ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un mūziķi Svenu Vilsonu

"Pašlaik nevienu labāku par Ziemeļnieku un Čaku neesmu atradis. Ziemeļnieks ir ļoti patiess – tas pirmkārt. Ir dzejnieki, kuri zina, ka viņi raksta dzeju. Lai arī viņi tajā ir patiesi, var just, ka viņi saprot, ka tā ir dzeja citiem – tur ir kāda nianse, ko varbūt visi nejūt, bet es jūtu. Ziemeļnieks ir patiess. Un viņam bija svarīgas tikai divas lietas: mīla, kura nekad nebeidzas, un nāve. Viņš mēģināja atrast atbildi uz jautājumu, kas ir pēc nāves, kas Tur notiek ar mums," prāto aktieris Mārtiņš Vilsons. Kopā ar brālēna mazdēlu Svenu Vilsonu un dēlu Gustavu Vilsonu no 11. līdz 17. augustam Talsu novada Upesgrīvā, Vilsonu ģimenes mājas verandā, viņš aicina uz muzikālu dzejas izrādi "Ziemeļnieks". Skanēs Jāņa Ziemeļnieka dzeja, Jura Kulakova dziesmas ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju no 2008. gadā radītā cikla "Ētera odējs" un Svena Vilsona orģinālmūzika.

Dzejas izrāde "Ziemeļnieks" turpina pagājušā gada vasarā aizsākto ideju par mājas teātra atmosfēru verandā, kad ar dzejas izrādi "Čaks lauku mierā Vilsona verandā" aktieris Mārtiņš Vilsons vēra savas mājas durvis skatītājiem. Ideja, kas sākotnēji izklausījās neprātīga, pilnībā sevi attaisnoja un nu piedzīvos turpinājumu...

Par to, kāpēc šoreiz tieši Ziemeļnieks, kāpēc cilvēki dzeju vairāk mīl klausīties verandā, nevis uz skatuves, un ar ko atšķiras aktiera dziedāšana no daudzu profesionālu dziedātāju snieguma, intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta Mārtiņš Vilsons un Svens Vilsons.

No kreisās: Svens, Mārtiņš un Gustavs Vilsoni

Liene Jakovļeva: Šis ir tāds īsts vasaras notikums, jo diez vai, Mārtiņ, tu skatītājus aicinātu uz savas mājas verandu ziemas spelgoņā vai rudens vējos.

Mārtiņš Vilsons: Viss ir pārdomāts! Grīdā ir elektriskā apkure, tā kā varu aicināt arī rudenī. (smejas) No sākuma ar sievu domājām – vai vasarā vispār cilvēki gribēs nākt un skatīties, bet tad, kad ielikām izrādes, izrādījās, ka ļoti daudzi vēlas to izbaudīt.

Vai cilvēki šajos laikos vispār grib klausīties dzeju? 

Mārtiņš Vilsons: Tie, kas nāk, tie grib.

Esmu viņiem prasījis – kāda atšķirība, vai es stāvu uz Dailes teātra skatuves vai šeit? Un viņi saka – tā intimitātes pakāpe, ko sasniedzam verandā, ir kas īpašs. Arī tas ir ļoti svarīgi.

Es arī padziedu – jau "Čakā", un tagad jau arī – mans dēliņš un Svens palīdzēs. Dziedāsim Jura Kulakova dziesmas – deviņus gabalus no cikla "Ētera odējs", ko Kulakovs sarakstīja 2008. gadā. 

Bet būs arī Svena Vilsona oriģināldziesmas. Starp citu, Sven, vai tu vispār lasi dzeju un klausies dzeju? Šoreiz noteikti esi iepazinies ar Ziemeļnieku, bet kā tev ar dzeju ikdienas ritmā un ritējumā?

Svens Vilsons: Pa reizei sanāk. Ne pārāk daudz, bet ir bijušas reizes. Iepriekš man bija projekts "Aspazija dzied džezu" ar Beāti Zviedri – arī tur sanāca pāris dzejoļiem uzrakstīt mūziku. Tas ir tāds interesants process...

Mārtiņ, vai pēc Čaka un Ziemeļnieka varētu tikt "atdzīvināti" arī vēl citi dzejnieki? 

Mārtiņš Vilsons: Neslēpšos – jā.

Tas jau sen zināms, ka dzeja – tā ir augsti inteliģentiem cilvēkiem, augstdzimušiem, saprotošiem cilvēkiem domāta valoda. Jo dzeja jau ir tā pati proza – tikai tajā ir atskaņas un nedaudz ritms mainās. Ja dzeju pareizi pasniedz, nekā skaistāka nevar būt.

Nobiedēji ar tiem augstdzimušajiem...

Mārtiņš Vilsons: Augstdzimušiem tādā ziņā, ka sirdscilvēkiem. Tādiem, kuri kaut ko saprot no mākslas, no dzejas, no teātra. Bet vispār – domājot par Ziemeļnieku... Mēs it kā kaut kur esam dzirdējuši viņa vārdu. Ak, viņš bija tas, kurš to opiju sev gāza iekšā? Bet tā jau nav. Ja palasa viņa dzejas...

Mamma man jau no bērnības atstājusi Ziemeļnieka kopotos rakstus, un es pa brīžam kaut ko tur palasu, paskatos. Ir daudzi dzejoļi, kuri manī iesēdušies, un es saprotu, ka tas ir ģeniāli! (..) Pašlaik nevienu labāku par Ziemeļnieku un Čaku neesmu atradis.

Es gan vēl taisos ņemt arī Poruku un dziedāt kopā ar savu meitiņu.

Mazliet vēlāk turpināsim par Ziemeļnieku, bet man šķiet, ka būtu laiks vispirms parunāt par Vilsoniem. Kāda radniecība jūs abus saista? 

Svens Vilsons: Mārtiņš ir mana vectēva brālēns. 

Mārtiņš Vilsons un Svens Vilsons

Bet būs vēl arī trešais Vilsons.

Mārtiņš Vilsons: Gustavs ir viens no maniem dēliem – nupat pabeidza Dārziņskolu, spēlē basģitāru. Mīlu viņus visus, savus dēlus, man visi viņi ir ļoti skaisti un jauki!

Tātad Mārtiņš lasīs dzeju un arī mazliet padziedās. Vai Mārtiņš ir arī tas, kurš ņēmis cauri Ziemeļnieka kopotos rakstus, atlasījis dzeju un visu kopā licis? 

Mārtiņš Vilsons: Tas bija tāds diezgan ilgs un vientulīgs process, un nav jau pirmā reize, kad es to daru. (..) Nevaru iziet caur citu uztveres prizmu – varu tikai pateikt, kas man pašam liekas tāds, kas cilvēkiem patiks, kas ir vajadzīgs, kas derēs kopā uzvedumā. Jo ir arī dzejoļi, kas ir jauki, bet kuri te vienkārši neiederas.

Un tā nu es sēdēju, nabadziņš, rakstīju, šķiroju, kamēr sanāca trīsdesmit lapas. (smejas)

Svens Vilsons: Mārtiņš bija atzīmējis pāris dzejoļu un izdomājis, ka šiem vajadzētu uzrakstīt mūziku. Tā kā biju mazliet ierobežots izvēlē.

Mārtiņš Vilsons: Bija kādi pieci dzejoļi, un nezināju, cik Svens uzrakstīs. Man ir arī liela pietāte pret māksliniekiem – nemāku viņus dzīt, saku – nu, ja tev gadās, ja tev sanāk, ja ir iedvesma, tad uzraksti – būtu labi... Šo to jau Svens ir uzrakstījis un vēl laikam kaut ko uzrakstīs, es vismaz tā ceru.

Tomēr mums vajadzētu arī to Jura Kulakova līniju atšifrēt. Sven, ko tu darīji ar ciklu "Ētera odējs"? 

Svens Vilsons: Sākumā vairākas reizes klausījos oriģinālu, ko Mārtiņš bija atsūtījis. Pēc tam mēģinājām domāt, kā to pārlikt, jo mums ir ģitāra, kontrabass un balss, bet oriģinālvariantā ir klavieres, bieži vien – arī stīgas. Kaut kā, kopā spēlējot, atradām kādus risinājumus, kas varētu strādāt mūsu trio sastāvā.

Kāds ir Ziemeļnieks jūsu abu izpratnē? Ļoti dažāds vai tomēr ar kādu vienu līniju iezīmīgs?

Mārtiņš Vilsons: Ziemeļnieks ir ļoti patiess – tas pirmkārt. Ir dzejnieki, kuri zina, ka viņi raksta dzeju. Lai arī viņi tajā ir patiesi, var just, ka viņi saprot, ka tā ir dzeja citiem – tur ir kāda nianse, ko varbūt visi nejūt, bet es jūtu. Ziemeļnieks ir patiess.

Un viņam bija svarīgas tikai divas lietas: mīla, kura nekad nebeidzas, un nāve.

Viņš reizēm piemin, ka "uz kapa mums reiz visiem zaļos smilgas". Viņš mēģināja atrast atbildi uz jautājumu, kas ir pēc nāves, kas Tur notiek ar mums? Tā ir vesela filozofija, par ko šobrīd varbūt nerunāsim, bet viņa dzejā šīs nianses var ļoti, ļoti just. Viņš jau arī nomira ļoti jauns, 32 gadu vecumā. Un, ja runājam par to opiju, ko viņam visi piesien – tas viņam bija sāpju remdēšanai. Ziemeļniekam bija neveiksmīgi uztaisīta vēdera operācija, un viņam ik pa brīdim uznāca tādas spazmas... Protams, opijs rada arī eiforisku noskaņu, un kāpēc tad pa brīžam to nepaņemt, ja vēl turklāt labi rakstās? (smejas) Nevienu brīdi viņu nenosodu kā narkomānu! Nedomāju arī, ka viņš tāds bija, jo galva Ziemeļniekam strādāja nepārtraukti. Un opijs galu galā arī ir tāda viegla narkotika, tas jau nav LSD, kur tev vispār aizbrauc jumts…

… saka Ziemeļnieka advokāts Mārtiņš Vilsons. Sven, kāds tev šķiet Ziemeļnieks?

Svens Vilsons: Interesanti, ka viņa dzejai nemaz tik vienkārši to mūziku nevar uzrakstīt! Dzeja jau uzstāda formu, kāda būs arī dziesmai – un viņam nav vieglu atskaņu vai tāda "trallallā". Ziemeļnieka dzejā vairāk veidojas stāstījums, bieži vien tajā ir vairākas daļas, noskaņas. 

Mārtiņš Vilsons: Viņam katrs vārds ir pamatots. Un tas kādas lietas pieprasa arī mūzikā.

Jānis Ziemeļnieks

Sven, bet vai tu rakstot domāji par to, ka šīs dziesmas dziedās tieši Mārtiņš Vilsons, kurš nav operdziedātājs, bet dziedošs aktieris? 

Svens Vilsons: Par to sākumā līdz galam nepadomāju, jo man tā mūzika vienkārši nāca – sēdēju, pie sevis dungoju, un beigās, kad Mārtiņam iedevu notis, izrādījās, ka visu laiku mainās taktsmēri... (smejas)

Mārtiņš Vilsons: Es taču neesmu profesionāls mūziķis… Kad paskatījos… Bet tad mani nomierināja tas, ka Svens ir ļoti mierīgs un viņš mani netaisās rāt visu laiku. Tad saņēmos un kaut ko sāku dziedāt. (smejas)

Redz, aktieri jau dzied jēgu, nevis notis. 

Neteiksim gan, ka profesionālie dziedātāji dziedātu bez jēgas... 

Mārtiņš Vilsons: Ļoti liela daļa. Ļoti.

Lielākā daļa dzied vienkārši tā, lai skan. Kas tur skan – nav būtiski.

Svens Vilsons: Tūlīt dabūsi no dziedātājiem tāāādus pārmetumus! (smejas)

Mārtiņ, vai tu gribi teikt, ka vārds ir primārais, kad aktieri dzied?

Mārtiņš Vilsons: Nē, ne vārds. Emocija. Jēga, protams. Es jau te dauzos. Dziedātāji ir ļoti jauki, mana meitiņa Margarita arī dzied, un tas viņai iznāk aizvien labāk.

Arī Čaka programma taču vēl aizvien ir aktuāla?

Mārtiņš Vilsons: Jā, protams. Viens iemesls ir tas, ka tā publikas daļa, kura var atnākt uz šo Čaka izrādīti, ir cilvēku divdesmit – un viņi visu laiku atrodas! Un otrs ir tas, ko saku arī savai projektu vadītājai Zanei –

mēs nevaram atļauties kaut ko neizdarīt līdz galam. Mums visam jābūt labā līmenī. Un cilvēki arī jūt mūsu attieksmi – viņi ir ļoti aizkustināti.

Redzu viņu sejas, dzirdu, ko viņi saka. Vai arī reizēm neko nesaka, vienkārši klusē un skatās. Un tas, ka šodien kāds ir ar mieru pasēdēt un paklusēt, ir ļoti daudz.

Tu pats esi teicis, ka vienā no Čaka dzejoļiem pieminēts Ziemeļnieks. Vai varam teikt, ka šis ir tāds kā tiltiņš no viena dzejnieka uz otru?

Mārtiņš Vilsons: Piecdesmit procentu [nopelnu] būs manai mammai, kura man atstāja to dzejoļu grāmatu, kuru es pa brīžam palasīju. Un tie otri piecdesmit, protams, ir Čakam un viņa "Vēstulei vienai mirušai avīžu vecītei". "Ja nu tomēr / Manu vēstuli nevari izlasīt, / Pasauc Ziemeļnieku Jāni, / Viņš tev palīdzēs. / Viņš slaids, mīļš jauneklis / Ar melnām brillēm un / Klausa uz vārda – DZEJNIEKS." Mēs jau to nezinām – varbūt viņi ir iedzēruši kafiju, varbūt alu, varbūt sarokojušies, parunājuši par meitenēm, par dzīvi. Es domāju, ka tas viss ir bijis.

Jānis Ziemeļnieks

Vai jūsu Ziemeļniekā ir arī kāda daļa bohēmas?

Mārtiņš Vilsons: Mazliet ir, bet tāda bohēma, kādu to saprot lielākā daļa, laikam nav.

Mīlestība?

Mārtiņš Vilsons: Mīlestība, protams, ir. Nepārtraukti. Arī no sākuma ieliku dzejoļus par mīlestību, bet tā ir dzimtenes mīlestība. Viņam ir vairāki dzejoļi, kuros atklājās viņa patiesās jūtas pret Latviju, savu tēvu zemi, un es domāju, ka tos nevar laist garām. Tas nav garš posms, un tad sākas cits. Tad sākas "es tevi aizmirst nevaru".

Bet kopnoskaņa būs vairāk gaiša un cerīga, vai arī ar nolemtības sajūtu? 

Mārtiņš Vilsons: Liekot kopā dzejoļus, man nebija tik svarīgi, kurš dzejolis kurā laikā rakstīts. Es skatījos pēc jēgas – it kā viens cilvēks stāvētu un stāstītu, kā viņam gājis šajā dzīvē. Un tur ir viss! Tur ir jaukas, siltas noskaņas, un tur ir arī tā, ka jāraud līdz ar viņu.

Šoreiz, kad vērsiet savas mājas durvis skatītājiem, būs vēl kāda informatīvi izglītojoša nianse – izstāde.

Mārtiņš Vilsons: Man pašam tas bija atklājums! Izlasīju, ka

Ziemeļnieks bijis multimākslinieks – viņam bijis ķēriens uz daudzām lietām. Bērnībā, ko aizvadījis Strenčos, viņš ir ļoti skaisti zīmējis. Kad vēlāk meklējis darbu un nav varējis to atrast, mamma viņu aizsūtījusi pie fotogrāfa Spundes, lai vismaz iemācās pafotografēt.

Un tur viņš mazāk fotografējis, bet vairāk nodarbojies ar retušēšanu, kas tolaik cilvēkiem ļoti patika, jo caur retušēšanu lietas, ko tu negribēji rādīt citiem, varēja novērst un parādīt to īsto būtību, kas aizslēpusies kaut nelieliem defektiem. Kad Ziemeļniekam bija simtgade, tika sarīkota viņa fotoizstāde, bet tad tā pazuda, un neviens nezināja, kur tā ir. Mana sieva uzņēmās detektīves lomu un meklēja, kur tā varētu būt. Beigās atklājās, ka tā laikam ir fotomuzejā, bet neviens tā īsti nezināja, kurā kaktā tā stāv… Un tad viena kundze no fotomuzeja iedeva fotogrāfa Spundes mantinieka telefonu. Piezvanījām, aizbraucām un burtiski aiz pārsteiguma apsēdāmies, jo viņam bija tik daudz fotogrāfiju...

Un tagad ir ūnikums – ja Pēteris Korsaka kungs uz Ziemeļnieka simtgadi nevarēja pateikt, vai Ziemeļniekam ir kāda fotogrāfija, par kuru var noteikti pateikt, ka to tiešām ir fotografējis Ziemeļnieks, tad mums tagad tāda ir! Mums ir fotogrāfija, kuras otrā pusē Spunde uzrakstījis, ka to ir fotografējis Jānis Ziemeļnieks.

Un šī fotogrāfija arī mūsu izstādē būs apskatāma. (..) 

Sven, nekad neesmu bijusi Talsu novada Upesgrīvā, Vilsonu mājās. Man tā liekas diezgan liela uzdrīkstēšanās – atvērt savas mājas durvis svešiem cilvēkiem.

Svens Vilsons: Tā atmosfēra tur ir superīga. Jūra piecu minūšu attālumā, māja meža ielokā. Nu, ļoti romantiski. Tāds miers tur ir!

Bet jūs esat drusku drosmīgi, tā darot!

Mārtiņš Vilsons: Nezinu. Man ir sava filozofija par šo tēmu.

Es ļoti labi apzinos, ka mēs šajā pasaulē dzīvojam tikai īsu brīdi. Kāpēc man slēpties? No kā? Jo tie cilvēki, kuri iebrauc mūsu sētā, ir sveši, bet iebraucot viņi kļūst par savējiem. Kad izrāde ir beigusies, mēs visi sēžam kopā un runājamies.

Vienā brīdī gan viņi saka – māksliniek, laikam jau negribas jūs vairs ilgāk apgrūtināt, vajadzēs iet. Tā kā tas viss ir ļoti, ļoti cilvēcīgi, pieņemami. Pamazām jau arī visi sāk saprast, ka mums jādzīvo tā dzīve, ko Dievs mums ir devis, un tas laiks, kurā mēs dzīvojam. Un tas jādara atklāti un no sirds. Un ja mēs to atklāti darām, nu, kas tur var būt TĀDS?

Mani pat nedaudz kaitina tas, ka daudzi latvieši ir iedomājušies, ka "mana māja ir mana pils" un tur neviens neienāks. Mīļie, mēs drīz aiziesim no šejienes, un jo mēs vairāk būsim kaut kam pieķērušies, jo mums būs grūtāk aiziet.

Jau tagad mums vajag atteikties no daudzām lietām. Un tas ir tik skaisti!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt