Iestudējumā, kas pirmizrādi piedzīvoja mūzikas namā “Daile”, aktieri – Vilis Daudziņš kā Ojārs Vācietis un Kaspars Znotiņš kā Imants Ziedonis – izspēlē abu dzejnieku rakstītās dzejas rindas, ierakstus, vēstuļu un apsveikumu kartīšu saraksti Jēkaba Nīmaņa muzikālās partitūras pavadībā.
Henrieta Verhoustinska: Kā jūs šobrīd pavadāt savu dienu, kā tā paiet?
Vilis Daudziņš: Šobrīd Uldis Tīrons mums ir uzdevis daudz mājasdarbu. Šķiet, ka aprīlī sāksies mēģinājumu process pie Venedikta Jerofejeva “Maskava – Gailīši”. Un Tīrons ir Tīrons. Viņš pats ir tulkojis šo darbu. Ļoti dziļi to izpētījis un apgādājis mūs ar visiem iespējamajiem materiāliem, lai tad, kad ir laiks un vairs nevar slēpot, var ķerties pie lasīšanas.
Mēs esam šeit, “Kultūrdevā”, novērojuši, ka regulāri atzīmējam pirmizrādes, kas notiek bez skatītājiem – Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī vai Valmieras teātrī… Viņu motivācija ir uzturēt formā aktierus, lai tajā brīdī, kad teātrī beidzot tiks ielaisti skatītāji, varētu piedāvāt jaunas izrādes. Jaunais Rīgas teātris līdz šim ir izvēlējies citu stratēģiju…
Kaspars Znotiņš: Jā, mēs arī gatavojam izrādes, bet lēnākā tempā, ar lielākām pauzēm. Tas ir saistīts ar saslimstības rādītājiem. Piemēram, tagad esam palaisti atvaļinājumā uz mēnesi cerībā, ka martā varbūt varēsim atsākt klātienes mēģinājumus, protams, ar maskām, ierobežojot iesaistīto skaitu.
Pirmais darbs būs Jerofejeva…
Vilis Daudziņš: Nē, Pētera Krilova režisētie “Dublinieši”…
Kaspars Znotiņš: “Dublinieši Miera ielā” pēc [Džeimsa] Džoisa darba motīviem.
Vilis Daudziņš: Tas bija tas, kas iestrēga. Mēs to sākām pirms pandēmijas, pirms visiem dramatiskajiem notikumiem.
Kaspars Znotiņš: Pirmais mūsu galda process norisinājās caur “Zoom”, kur mēs pirmo reizi mēģinājām. Tādā veidā notika scenārija autoru Matīsa Gricmaņa un Pētera Krilova sagatavotā dramatizējuma analizēšana. Tad bija vasaras pārtraukums ar “Aģentūru”, tad atkal oktobrī, novembrī atsākām mēģinājumus klātienē. Pēc tam atkal pārtraucām un tagad atkal ceram turpināt…
“Aģentūra” sacēla diezgan lielu virpuli. Jums “Aģentūrā” ir radikāli atšķirīgi tēli. Tu, Kaspar, esi Viļa priekšnieks…
Vilis Daudziņš: Viņš ilgi pieprasīja attieksmi pret sevi, ilgi cīnījās par subordināciju...
Kaspars Znotiņš: Tā jau ir mūža cīņa. Es palūgšu nedaudz cieņu pret sevi. Bet man jāsaka paldies kolēģiem. Viņi tomēr kadrā momentā šo subordināciju ievēroja, un tas bija kā diena pret nakti, kā viņi pret mani izturas ikdienā.
Vai seriālam būs turpinājums? Tas izraisīja lielu ažiotāžu.
Vilis Daudziņš: Varbūt šim paņēmienam būs turpinājums. Es nezinu, vai pašam seriālam.
Kaspars Znotiņš: Nekas tāds plānots šobrīd nav.
Jūs kopīgi atjaunosiet iestudējumu “Vēstule draugam”, kurā viens no jums ir Imants Ziedonis, otrs – Ojārs Vācietis, un jūs lasāt viens otra vēstules. Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc tieši tagad, kāpēc tieši šis, pirms septiņiem gadiem tapušais, iestudējums tiek atjaunots?
Kaspars Znotiņš: Nu jau var teikt pirms astoņiem gadiem. Tas varētu būt gadījums, kad saka: “Pēc vairākkārtējiem skatītāju lūgumiem”. Tagad vienkārši ir iespēja to nofilmēt, lai tas paliek arī nākotnē.
Mēs uzvedumu redzēsim 8. martā, tiešsaistē. Vai vēl atceraties, kas jūs šajā materiālā uzrunāja?
Vilis Daudziņš: Pavisam tieši uzrunāja Vita Mekša, kas tobrīd strādāja Ojāra Vācieša muzejā un bija kuratore brīnišķīgai izstādei “Dzejas dižkoki” par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, un par to draudzību un kopējo jušanu, kas starp šiem dižajiem, lielajiem dzejniekiem bija. Ausma Ziedone-Kantāne bija uzticējusi vairākas vēstules, kas bija pie viņas. Vita Mekša, atklājot izstādi, bija nolēmusi, ka vēstules būtu jālasa. Bija skaidrs, ka ir vajadzīgs arī muzikālais noformējums. Tur mums palīgā nāca Jēkabs Nīmanis, kurš ir multimākslinieks un meistars uz visādiem stiķiem un niķiem. Ātri kļuva skaidrs, kā varētu skanēt šis elektroniskais fons abu dižo cilvēku sarakstē.
Kas jums ir palicis prātā no rakstnieku sarakstes, kas Vācieti un Ziedoni raksturotu vislabāk?
Kaspars Znotiņš: Vienmēr sirdi veldzē tas, kā viņi viens otru velk uz zoba. Tas uzreiz ir tik atdzīvinoši un sprigani.
Tas rāda arī viņu uzticēšanās līmeni.
Kā viņi ironizē par oficiālajiem pasākumiem, kas tajā laikā notika daudz arī viņu sakarībā. Ziedoņa entuziasms, kad Vācietis par viņu pasmīn, Ziedonis viņam cērt atpakaļ, Vācietis nepaliek atbildi parādā. Visam tam fonā ir neslēpts maigums un mīļums vienam pret otru.
Vilis Daudziņš: Neparastā kārtā – nekādas konkurences.
Vai jūs ikdienā “lietojat” dzeju?
Vilis Daudziņš: Es Ziemassvētkos pie eglītes ļoti “lietoju”. Pamatā lietoju Ineses Zanderes dzeju.
Kaspars Znotiņš: Es visvairāk “lietoju” dzeju darba uzdevumu dēļ. Bet apzinoties, ka tādā veidā pats kļūstu nedaudz bagātāks. Citādi es droši vien paietu garām dzejai…
Citādi tu nevarētu tēlot Ziedoni izrādē “Ziedonis un Visums”.
Kaspars Znotiņš: Interesanti, ka ar izrādi “Ziedonis un Visums” mani vairāk saistīja Ziedoņa publicistika, jo biju viņam pieķēries caur publicistiku. Protams, ka izrādē skan arī Ziedoņa dzejoļi, bet pats liku uzsvaru uz Ziedoni – Latvijas pētnieku, Latvijas cilvēku pētnieku.
Vēl viena lieta, ko ar dzeju darīt – skandēt. Lai tā skanētu!
Nevis tikai klusībā pie sevis, bet pasaki: “Paklausies, kādu dzejoli es šorīt izlasīju,” un nolasi savam dzīvesbiedram dzejoli, kas tev iekritis prātā.
Es arī mēdzu uzmākties ģimenes locekļiem ar dzejoļiem, kas man ir iekrituši prātā.
Kaspars Znotiņš: Un dzejolis noskan skaļi tajā brīdī.
Atsaucoties uz Ziedoni, Olga Dreģe teica, ka viņam neesot paticis, kā aktieri esot lasījuši viņa dzeju…
Kaspars Znotiņš: Jā, jā, arī mūsu izrādē “Vēstule draugam – Im. un Oj.” Ziedonis saka: “Bet vispār jau teātrim dzeju nedrīkst dot.” To viņš saka pēc Pētera Pētersona leģendārās pirmizrādes “Spēlē, spēlmani” Jaunatnes teātrī. Viņi pēc pirmizrādes pa nakti izdomāja, ka dosies uz kapiem un uzlies arī kādu čarku Čaka kapam.
