Zelts un marmora deju grīda. Par JRT izrādi «Baltais helikopters» stāsta māksliniece Jurjāne

Jaunajā Rīgas teātrī 21. novembrī pirmizrādi piedzīvos režisora Alvja Hermaņa izrāde “Baltais helikopters” par pāvestu Benediktu XVI. Lomās – Mihails Barišņikovs, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš. Izrādes vizuālo noformējumu veidojusi māksliniece Kristīne Jurjāne. Viņa atklāj – iestudējumā izmantoti ne tikai autentiski audumi, izšūti ar zeltu, bet pat antīkas, ziedotas relikvijas, taču iedvesma nākusi no populārā seriāla “The Young Pope” (“Jaunais pāvests”).

Izrādes sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā katoļu baznīcas pāvesta – Benedikta XVI – noslēpumaino atkāpšanos no amata. Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša.

Māksliniece Kristīne Jurjāne sarunā ar LSM.lv stāsta, kā radīta izrādes telpa, kostīmi un sajūta – kā glezna, bet vienlaikus kino, pārliecinoša pāvesta guļamistaba ar deju grīdu, ko apdzīvo īsts zelts, autentiski audumi, antīkas relikvijas.

Daira Āboliņa: Vai bija iespējams iepazīties ar to vizualitāti, kāda valda privātajā telpā, kurā dzīvoja Benedikts XVI?

Kristīne Jurjāne: Nē, diemžēl. Es esmu redzējusi tikai Santandželo cietoksni un tiltu uz Vatikānu, bet tālāk līdz šim īstajā dzīvē neesmu tikusi. Bet virtuālajā, protams, viss ir iespējams. Un tādā mērogā, protams, ir izpētīts viss iespējamais materiāls, visas iespējamās dokumentālās un mākslas filmas par dzīvi Vatikānā un ir radīts kaut kāds ticams, es ceru, piemērs pāvesta guļamistabai, ko, protams, nekad tādai publiskai apskatei neizstāda.

Kas visvairāk ietekmēja un kalpoja iedvesmai, pirms pirmo reizi uzliki uz papīra skici, kā izskatīsies šī telpa?

Nu, protams, mani tāpat kā daudzus ir aizrāvis seriāls “The Young Pope” un skaidrs, ka pirmais spilgtais vizuālais iespaids ir no šīs filmas, neizbēgami. Gan atmosfēriski, gan šo kinematogrāfisko sajūtu gribējās panākt šeit uz skatuves.

Man nekad negribas palikt starpposmā – vai nu tīrs kino, vai nekas. Es mēģinu dabūt šo kino sajūtu šeit uz skatuves, lietojot visas teātra iespējas.

Izrādes "Baltais helikopters" mēģinājums

Bet scenogrāfijas krāsu gamma ir jūsu?

Protams, protams, var teikt, ka krāsu gamma ir mūsu. Tur saskaņots ir viss augstākajā līmenī tā, lai mūķene Tabiana reizēm ielejas istabas sienā un reizēm atdalās no tās sienas. Jo tas kaut kādā ziņā parāda Tabianas raksturu un līdz ar to viņa var pilnīgi sajaukties ar vidi. Benedikts un Georgs ir pilnīgā kontrastā.

Un lai tas viss izskatītos kā akvareļa bilde, akvareļa gleznojums.

Tas izskatās pēc gleznojuma uz stikla.

Jā, kā papludināts attēls, kā pirmajās fotogrāfijās, kas tika uz stikla platēm uzgleznotas ar tādu maigu pieskārienu. Ne velti es ārkārtīgi vēlējos strādāt ar Gļebu Fiļštinski, gaismotāju. Viņš tiešām ir tāds maģisks gaismu mākslinieks, kurš spēj radīt dienas rituma dabīgo gaismu, kas ne vienmēr teātros ir sastopama. Jo bez gaismas vispār nekas nenotiek.

Jo ar gaismām tu var burtiski izvilkt vai iznīcināt izrādi. Viss cilvēka ķermenis ir pakļauts kaut kādām gaismas iedarbībām, un arī šeit var just, kā atmosfēra nāk iekšā no Pētera laukuma. Es ceru, ka varēs to sajust.

Vai bija kaut kādas īpašas prasības, piemēram, pret skatuves grīdas segumu, lai cilvēki tur kustētos un kustētos zināmā horeogrāfijā?

Protams, protams. Bet tas jau man ir zināms no iepriekšējās sadarbības ar Mihailu Barišņikovu. Grīdai ir jābūt mazliet slidenai. Tāpat kurpēm ir jābūt maksimāli ērtām, lai tās varētu būt ne tikai ikdienas, bet arī deju kurpes.

Tā faktiski ir tāda gandrīz deju grīda, bet marmorā.

Vizuāli marmorā?

Jā! Protams.

Izrādes "Baltais helikopters" mēģinājums

Runājot tieši par galveno zvaigzni Mihailu Barišņikovu, kuru pašlaik teātra galms aizstāj publiskajā telpā, līdz pats mākslinieks nolems sniegt kādu paziņojumu par darbu pie šī iestudējuma, kāda ir bijusi jūsu komunikācija?

Pirms vairāk nekā gada mēs radījām mēģinājumu kostīmus, izgājām visas tās līnijas un siluetus, kas pēc tam vēlāk tika realizēti īstajos kostīmos, lai aktieriem būtu maksimāli pietuvināta sajūta kostīmos tai, kāda būs uz skatuves. Pēc tam es visu vasaru pavadīju, pētot liturģiskos tērpus, tiešām precīzi izejot cauri katru detaļu, katru nosaukumu. Tā ir jauna ābece, ko es esmu apguvusi. Varētu teikt, katra kostīmu mākslinieka sapnis, jo to piedzīvot dzīves laikā ne vienmēr izdodas, un tā ir bauda.

Tad, kad pirmo reizi Mihailam vilkām īstos kostīmus, man jāsaka, viņš bija pilnīgā sajūsmā tāpēc, ka tās lietas ir īstas. Gan tā Albas mežģīne ir īsta katoļu baznīcas relikvija un īsta mežģīne. Gan cingulums, tā ir tā baltā auklas josta, ko Guna viņam sasies, ir īsta.

Tas nozīmē pirkta?

Ziedota. No Latvijas baznīcas ziedota. Man tiešām labs draugs priesteris Andris ziedoja, un līdz ar to tām lietām ir vēl papildu vērtība. Un arī krucifikss, kas ir uz viņa sekretāra, tas tiešām ir pilnīgi īsts, autentisks, vēsturisks un antikvārs.

Katrai tai lietiņa ir vēl blakus stāsts, un ar Mihailu, Gunu un Kasparu strādājot vispār nedrīkst to latiņu atlaist zemāk.

Katrs rožukronis, kas mums uz skatuves ir, ir īsts, ziedots vai nu no karmelītu māsām, vai nu… Vārdu sakot, katra lieta ir pilnīgi autentiska.

Izrādes "Baltais helikopters" mēģinājums

Līdz ar to arī izrādē aktieriem tā sajūta ir mazliet savādāka, es ceru, nekā izrādēs, kur viņi ir varbūt ikdienišķas personas

Varbūt man ir nepareizs vizuāls iespaids, bet man ir priekšstats, ka sakrālie tērpi ir cieti un stīvi. Es nezinu, kas tie ir par audumiem, bet man šķiet, ka jūs tos neizmantojat, jo tad jau tajos nevar dejot.

Īstenībā ir ļoti dīvaini. Tad, kad es gāju meklēt Kaspara sutanas audumu, es gāju pa Rīgas veikaliem. Un vienā veikalā es izstāstu visu to savu stāstu un man saka: “Vai, vai, šis jau ir adaptēts. Šo ņem visas Rīgas baznīcas un klosteri. Šis ir pilnīgi pārbaudīts, šo droši var ņemt.”

Tā kā Kaspara kostīms ir šūts no tieši tā paša materiāla, no kā šuj Rīgas baznīcām un klosteriem sutanas.

Nu, Mihailam tas ir smalka vilna. Un tur visur ir zīda oderes un smalki zelta izšuvumi. Tas zelts nav auduma zelts, tas ir metāla zelts. Tur tiešām ir zelts klāt. Īstas lietas.

Izšuva Inta Rīgava. Mums ir tāda izšuvēja brīnišķīga. Es atradu Benedikta jostas foto. Precīzi pārzīmējām. To var redzēt. Tas ir Benedikta ģerbonis, kas viņam uz jostas ir, un to tad izšuva. Bet būs arī visi lielie zelti, ko jūs redzēsiet izrādē! Audumus es pirku arī Amerikā, Itālijā, kas nebija dabūjami Rīgā. Tur ir pareizie raksti, pareizais dizains. Tā kā viss ir pilnīgi īsts.

Izrādes "Baltais helikopters" mēģinājums

Viss budžets aizgāja uz tērpiem?

Daudz, jā. Zelts! Bet tiešām tāds kaifs ārkārtīgs!

Sen neesmu pirms pirmizrādes redzējusi tik apmierinātu kostīmu mākslinieci. Esi realizējusies?

Man viss vienmēr notiek ar drausmīgu paniku un nerviem. Bet tad, kad mēs pirmo reizi uzlikām dekorāciju, tad režisors Alvis Hermanis bija ārkārtīgi laimīgs. Jo līdz tam brīdim, kamēr katra tā lieta atrodas atsevišķi, tikai ar ārkārtīgi pilnīgu iztēli cilvēks var salikt to visu kopā, jo debesis gleznojās vienā vietā, aizkars gleznojās citā vietā, grīda trešajā un sienas vēl ceturtajā; un tad, kad to visu saliek kopā, ir kaut kādai tādai pareģa spējai jābūt, ka tas viss kopā sēdēs un būs labi. Bet šoreiz tiešām, kā saka, Dievs ir ar mums, jo viss sakrita, kad tos gabaliņus salika kopā, tad bilde izveidojās pilnīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti