Aspazija lugu sarakstīja 1927. gadā, nodēvējot to par teiksmu drāmu. Profesionālajā teātrī tā iestudēta tikai vienu reizi, un tas bija Nacionālajā teātrī Alekša Mierlauka režijā gadu pēc lugas sarakstīšanas .
Ingas Tropas versijā tas būs stāsts par sievietes zemapziņas pasauli, viņas alkām un spēku, kas spēj satricināt un rosināt uz pārmaiņām.
Izrādei ir ļoti īpaša atmosfēra. Tajā ir kaut kas noslēpumains, mistisks, draudīgs un ļoti vilinošs un fascinējošs vienlaikus.
Atmosfēru veido gan Annas Ķirses speciāli komponētā mūzika, gan Miķeļa Fišera rokrakstā veidotā scenogrāfija, gan tas, ka teātris cieši savijies ar kino, proti, aktieri visu izrādes laiku tiek filmēti un uz ekrāna skatāmi viņu tuvplāni, kas ļoti atkailināti ļauj redzēt viņu emocijas.
Daudz domājot, kā uz skatuves parādīt tik liela mēroga traģēdiju, režisore Inga Tropa nonāca tieši pie šādas teātra un kino sintēzes:
“Jāteic, šī nav pirmā reize. Šis veids jau ir arī citos manos darbos bijis. Tas mani kā režisori ļoti aizrauj. Šis bija mēģinājums iet soli vēl tālāk. Vēl sarežģītākā tehniskā izpildījumā.
Jā, būs interesanti redzēt, kādas būs skatītāju reakcijas. Bet man liekas, ka tas ir veiksmīgs veids, kā šo lielo traģēdiju, teiksim tā – makropasauli parādīt mikropasaules tvērienā.”
Šāds paņēmiens savā ziņā labi sasaucas arī ar pašas Aspazijas metodi, jo bieži vien, iedvesmojoties no kaut kā dziļi personiska, viņa to hiperbolizēja un pārnesa kosmiskos mērogos.
Izrādes darbība notiek divās pasaulēs – zemes pasaulē un zemūdens pasaulē. Ja pārējie personāži ir izteikti zemes cilvēki, tad galvenā varone Ziednese alkst pēc kaut kā vairāk. Viņai tūliņ jāsvin kāzas ar savu saderināto, bet viņu nevilina ierastais dzīves modelis, viņa grib dzīvot citādāk un arī ļaujas zemūdens pasaules valdnieka Zalkša vilinājumam. Tas ir satricinājums visai ierastajai un ērtajai zemes cilvēku pasaulei, viņu omulīgo mājiņu sienas brūk un jūk.
“Kā galvenā varone saka – mīlestību nevar slēgt šaurā lokā. Tā tālāk, plašāk izliedamās dodas. Un es domāju, kas tas ir gan par mīlestību, gan par dvēseli, gan par garu, gan par sapņiem, ilgām, kas mūs sauc tālāk. Tu nevari tās ieslēgt tādā mazā, šaurā, lai cik siltā, mīļā būrītī. Ja tu gribi iepazīt sevi un ja tu gribi kļūt par pilnvērtīgāku cilvēku, tad tai mājai kaut kādā brīdī ir jāsāk plaisāt un tev ir jāiet dziļāk, jābrien tajās dzīlēs dziļāk. Un tas, protams, nes satricinājumus ne tikai tevī pašā, bet arī apkārt tev esošajos cilvēkos. Un tad nu – cik kurš no mums ir gatavs šīm pārmaiņām,” stāsta Tropa.
Ziedneses lomas atveidotāja ir Marija Linarte, viņa ir pārliecināta – šis Aspazijai ir bijis sevišķi personisks darbs.
Linarte uzsver: “Man šķiet, ka šis darbs ir tāda viņas šifrēta dienasgrāmata. Tajā brīdī, kad viņa šo darbu ir rakstījusi, viņa ir bijusi tik “pilna”! Uz eksplodēšanas robežas. Un, rakstot šo darbu, viņa arī ir panākusi šo eksplodēšanu.”
Lugas galveno varoni Ziednesi aktrise redz kā personību, apveltītu ar izciliem dotumiem, ko viņai apkārt esošie nespēj novērtēt.
“Piemēram, mūsdienās mēs to varētu salīdzināt, ka viņai ir spējas būt par prezidenti vai strādāt komisariātā ANO. Bet šajā gadījumā viņai tās iespējas nav, jo viņa ir ierobežota tādā mazā “kastē”, mazā ciematiņā, viņa kaut kur tur tālu dzīvo, un viņa ļoti grib braukt uz to Rīgu vai Briseli, bet kaut kā viņai nesanāk un neviens viņu nesaprot, jo visi skatās pēc tiem dabas dotajiem lielumiem, un tad notiek tā eksplozija,” vērtē Linarte.
Zalkša lomas tēlotājs Vilis Daudziņš atzīst, ka sievietes pasaule viņam aizvien bijusi mīkla un šai ziņā izrāde diez vai ko mainīs, taču izrādes pamattēma par cilvēka nekad nebeidzamajām ilgām gan ir labi saprotama ikvienam neatkarīgi no dzimuma.
Vilis Daudziņš saka: “Katrs cilvēks ilgojas, katrs cilvēks vēlas būt kaut kas vēl vai viņam ir aizdomas, ka šajā dzīvē viņš to – kaut ko – vēl nav dabūjis. Tas vēl ar viņu nav noticis, un laiks iet. Šādā ziņā vīrieši no sievietēm nekādā veidā neatšķiras. Bet, protams, jāņem vērā, ka to ir rakstījusi Aspazija, to iestudē Inga Tropa, tā ir sieviešu pasaule, sieviešu zemapziņa, kurā es esmu tas Zalktis.
Tas – ilgotais, tas – no kura ir bail, tas, kurš kaut ko var piedāvāt, bet, vai tas, ko viņš piedāvā, ir tiešām tas, ko šī sieviete vēlas? Daudz mīklu. Nu, tāda bīstamā, vilinošā zona, kuras pārstāvis šai izrādē esmu es.”
Zalkša tēls lugā ir atsauce uz pasakām par briesmoņiem, kas mīt kaut kur dziļi mežā, alā vai ezerā, kas redzami kļūst tikai atsevišķiem cilvēkiem atsevišķos gadījumos, kas ir mūžīgi, nemirstīgi. Bet interesanti, ka Aspazija savā lugā risinājusi arī Zalkša jautājumu – kā tad ir – būt tādam nemirstīgam un vai ar to pietiek?
Līdzās Vilim Daudziņam un Marijai Linartei izrādē lomās darbojas Ivars Krasts, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Lauma Balode un Edgars Samītis.
Iestudējuma “Zalkša līgava” pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī skatāma ceturtdien, 16. janvārī.
