Balta ir dominējošā izrādes krāsa. Skatuves darbs iesākas ar baltās matērijas kustību, ar aizvien pieaugošo trauksmaino skaņu, kas ieskauj visu telpu un apņem katra esību. Ik pa brīdim kāds no izpildītājiem izķepurojas, izspraucas vai iznāk priekšplānā, lai spertu kādu drosmīgu soli. Izrādes veidotājiem "iziešana dārzā" apzīmē lēmumu mainīt savas dzīves līdzšinējo kursu un rīkoties.
Aizmetnis šim vizuālā teātra darbam un arī tā nosaukums saistīts ar Rūdolfa Gediņa ļoti personisku stāstu: "Līdz trīs gadu vecumam es runāju pašizdomātā valodā (dīvainās zilbēs, ko visi mācījās un mēģināja saprast), un tad vienu dienu es piecēlos no galda un pateicu – es eju ārā, dārzā. Visi palika šokā. Mums likās, ka šis teikums ietver sevī lēmumu – tu ļoti ilgi sevī esi kaut ko vārījis, tad tu pasaki un dari. Rīcība mums likās ārkārtīgi svarīga visas izrādes sakarā. Mēs bieži jūtamies par savu dzīvi, ka kaut kas vai nu ir, vai nav, bet mēs to atstājam tādā sajūtu līmenī. Bet rīcība, kas seko lēmumam, ir vissvarīgākā. Mēs gribējām to rīcību izcelt katrs sev."
Izrādes forma dzima pamazām, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Elīna Gediņa:
"No sākuma bija tikai frustrējoša, iestrēgusi sajūta. Mums likās, ka tā aizņem mūsu domās pārāk ilgu laiku un ar to ir kaut kas jādara – varbūt jāpārvērš mākslas notikumā.
Tikai tad domāšanas un sarunāšanās procesā, un pēc tam piesaistot scenogrāfi Pamelu Butāni, mēs nonācām līdz vizuālajai formai. Pakāpeniski arī ieredzējām savus izpildītājus; zinājām, ka viņi būs arī līdzautori šim darbam, ne tikai izpildītāji." Gediņš papildina: "Tajā brīdī, kad sapratām, ka izpildītājiem būs ļoti liela vara par savu esību, mums likās, ka svarīgāk ir spēt komunicēt sajūtu un izpausmi neuzspiest pirms laika, drīzāk dot pietiekami daudz informācijas, lai katrs var atrast savu ceļu līdz esībai [izrādē]. Kā Elīna vienreiz minēja – mēs negribējām projicēt sevi uz viņiem."
Izrādē ir četri mākslinieki, taču par vēl vienu skatuves darba dalībnieku var uzskatīt balto matēriju, kas ir baneros izmantotais materiāls.
"Un tas kļūst par pasauli, no kuras dzimst un kurā mirst, un kurā tu tiecies un tiec izmests.
Tas ir vēl viens dalībnieks izrādē un tas, ka viņš ir tik dzīvs… Tur ir noslēpums, kā viņš rodas tik dzīvs," teic Gediņa. Izrādes veidotājiem bija svarīgi, ka materiālā, kuru apdzīvo izpildītāji, paliek viņu rīcības pēdas un reizē atklāt to, kā vide ļoti tiešā veidā ietekmē viņus.
Izpildītājus un izrādes līdzautorus Gediņi izvēlējās pēc viņu kustību kvalitātes, skatuves esības, tostarp bija svarīgi, ka viņi ir arī pietiekami atšķirīgi. Līdz ar kustību māksliniekiem Agnesi Bordjukovu, Robertu Gailīti un Ģirtu Dubultu izrādē piedalās teātra trupas "Kvadrifrons" aktieris Āris Matesovičs, kurš, kā pats atklāj, Rūdolfam Gediņam savulaik uzprasījās uz šādu iespēju – būt kustību izrādē. Par savu esību kopradītajā darbā aktieris saka: "Man tas vairāk ir par sapņiem, kas man dzīvē ir un kurus es vēl neesmu sasniedzis." Savukārt Ģirts Dubults atzīmē: "Man kā māksliniekam ir svarīgi vienmēr būt atklātam, runāt par sev tuvām tēmām, un man ir liels prieks, ka Elīna un Rūdolfs tajā saskata kaut ko skaistu un dod man vietu un laiku dalīties ar citiem tajā, kas, manuprāt, ir svarīgi."
Agnese Bordjukova atceras: "Īpaši procesa sākumā mēs diezgan
daudz strādājām ar savām pārdomām, apskatījām vārdus "mērķis", "ambīcijas", "nemirstība", kas savā ziņā ir šīs izrādes tēmas. Autori skatījās, kas no tā, ko mēs izkristalizējām sevī, der viņiem kopdarbam."
"Šī izrāde ir labs materiāls skatītāja interpretācijai, tā rosina uz dažādām asociācijām," pauž Roberta Gailīte. "[Izrādē] ir daļas, kur viens no mums ir redzams, bet līdz ar to ir otra puse, kas ir pietiekami svarīga un atbildīga, lai katru parādītu. Tas arī droši vien ir tas izaicinājums priekš manis – saglabāt savu esību, bet līdzdarboties ar pārējiem, reaģēt laikā un telpā uz neparedzamajiem momentiem." Mākslinieki visi kā viens apstiprina, ka materiāls, ar ko izrādē tiek strādāts, ir smags un prasa spēku.
Cits Elīnas un Rūdolfa Gediņu darbs – kustību izrāde "Ļoti labas minūtes" – nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai. Vaicāti, vai "Es eju ārā dārzā" ir kā turpinājums "Ļoti labām minūtēm", Gediņi atbild, ka jau no sākta gala "Es eju ārā dārzā" vēlējušies darināt citādi, kaut vai mūzikas izmantojumā – "Es eju ārā dārzā" skan Kārļa Tones teju simfonija, savukārt "Ļoti labās minūtēs" skan tikai telpa un viņi.
Nākamās "Es eju ārā dārzā" izrādes rādīs jau Rīgas cirkā bijušajā zirgu stallī. Būs nepieciešama telpiska adaptācija, jo tur ir cita telpas proporcija. Bet tā kā autori jau sākumā zinājuši, ka izrāde no "Kvadrifrona" pagaidu mājām Zeļļu ielā pārcelsies uz Rīgas cirku, tehniskie parametri ņemti vērā.
